Skandāls, kurš izcēlās pēc tam, kad pašreiz Itālijā notiekošajās ziemas olimpiskajās spēlēs Ukrainas sportistam Vladislavam Heraskevičam neļāva piedalīties skeletona sacensībās ar ķiveri, uz kuras attēloti karā bojā gājušie ukraiņu sportisti, kārtējo reizi izraisīja diskusijas par sporta vietu pasaulē. Par sporta saistību ar politiku, naudu, morāli, ētiku un cilvēces patieso, nevis iedomāto humānismu. Proti, par liekulību, divkosību un morāles standartiem.
Visai bieži piesauktais sauklis “nejauksim sportu ar politiku” vismaz man vienmēr ir licies viens no liekulīgākajiem, melīgākajiem un tieši tāpēc nepatīkamākajiem saukļiem. Sports vienmēr (vismaz cik sevi atceros) ir bijis tik cieši saistīts ar politiku kā maz kas cits. Līdzjušana “par” vai “pret” PSRS sportistiem okupācijas laikā bija precīzākais cilvēka politiskās orientācijas indikators. Daudz skaidrāks nekā viņa publiskie izteikumi no tribīnes.
Sports ir ārkārtīgi nozīmīgs politiskās propagandas līdzeklis. Cīņa par iespējām sarīkot tādus lielus sporta forumus kā olimpiskās spēles vai Pasaules kausa izcīņa futbolā vienmēr ir bijusi asa, nežēlīga un korupcijas apēnota. Reti kurš šaubās par Soču 2014. gada olimpisko spēļu, 2018. gada un 2022. gada Pasaules kausa izcīņas futbolā norises vietas (Krievijā un Katarā) izvēles koruptīvo raksturu.
Par to, cik sports ir tālu vai, pareizāk sakot, tuvu politikai, uzskatāmi liecina Starptautiskās futbola federāciju asociācijas (FIFA) prezidenta Džanni Infantino nesen pasniegtā pašsagudrotā FIFA “miera prēmija” ASV prezidentam Donaldam Trampam. Kāda futbola organizācijai saistība ar “miera prēmiju”, izņemot vispārzināmo Trampa vēlmi iegūt “īsto” miera prēmiju? Nekāda. Arī starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) prezidents Luks Tardifs šajās dienās nepakautrējās paziņot, ka vēlētos “pēc iespējas ātrāk redzēt Krievijas un Baltkrievijas hokejistus atgriežamies starptautiskajos laukumos”.
Visi šie gadījumi ir plaši izskanējuši pasaules medijos. Visi jau sen lieliski zina, cik ārkārtīgi cieši sports ir savijies ar politiku. Atcerēsimies vēl nesen plaši izplatīto pietupšanos uz ceļgala pirms futbola spēļu sākuma kustības “Black Lives Matter” ietvaros. Tāpēc katru reizi, kad kāds izliekas par naivu muļķīti un sāk spriedelēt par sporta un politikas nodalīšanu, viņam uz pieres lieliem neona burtiem izgaismojas - nekaunīgs melis un liekulis.
Lielais sports bez naudas nepastāv
Diemžēl jāatzīst, ka vēl ciešāk nekā ar politiku sports ir saistīts ar naudu. Lai arī olimpiskās spēles ilgu laiku skaitījās amatieru sporta spēles un profesionālais sports no olimpiskās kustības bija izslēgts (1980. gada Leikplesidas olimpiskajās spēlēs hokeja turnīra izšķirošajā spēlē ASV studentu izlase uzvarēja “miliču, karavīru un rūpnīcas strādnieku” PSRS hokeja izlasi), situācija mūsdienās ir radikāli mainījusies.
Pilnīgi visos sporta veidos bez izņēmuma augstākajā līmenī startē tikai profesionāļi. Nav vairs kā agrākos laikos, kad vietējais pastnieks, kurš Somijas ziemeļos ikdienā, braucot ar slēpēm, izvadā vēstules, sava atvaļinājuma laikā aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm un tur slēpošanas distancē pat iegūst kādu no medaļām. Tagad katram sportistam līdzi brauc vesela profesionāļu komanda, sākot ar treneriem un beidzot ar slēpju smēru laboratoriju, kurā darbojas speciālisti ar ķīmijas zinātņu doktora grādiem.
Tā kā reti kurš sporta veids spēj sevi atpelnīt un pat pelnīt, kā, piemēram, futbols, tad visi šie sporta veidi atrodas dažādu sponsoru, vietējo un starptautisko federāciju pilnā apgādībā. Līdz ar to sporta federāciju augstāko amatpersonu galvenā funkcija ir spēja nodrošināt šīs mašinērijas darbam nepieciešamo naudas padevi. Tas nozīmē, ka šo cilvēku morāli ētiskā reputācija aizbīdās otrajā plānā. Kā mēdz teikt, labs cilvēks nav profesija. Ja mēs sauktu šos sporta funkcionāru amatus īstajos vārdos, tad viņi būtu jāsauc nevis par federāciju prezidentiem un ģenerālsekretāriem, bet gan par naudas vācējiem, sponsoru sarunātājiem, finanšu plūsmu sagādniekiem.
Tā ir šī “lielā sporta” otra, mazāk redzamā puse, par kuras esamību sabiedrība labāk neko negribētu zināt. Sabiedrība var raukt degunus, kāpēc par tās vai citas sporta federācijas prezidentu ir izvēlēts cilvēks ar šaubīgu reputāciju, bet galvenais izvēles kritērijs šajos gadījumos ir viens: cik lielas naudas plūsmas viņš spēs akumulēt.
Kurš šeit galvenais?
Taču atgriezīsimies pie skeletona ķiveres skandāla. Šis skandāls nebija negaidīts. Mūsu skeletonisma ciltstēvs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē Dainis Dukurs jau agrāk bija izteicies, ka agri vai vēlu uz āru izlauzīsies zemdegās gruzdošā tēma par Krievijas sportistu pielaišanu pie sacensībām. Tas attiecas ne tikai uz skeletonu. Šoreiz skandāls it kā izcēlās par citu tēmu, bet pamats ir tas pats. Bez Krievijas naudas skeletonam (un ne tikai šim sporta veidam) jādzīvo gauži plānā maizē ar vēl plānāku sviesta kārtiņu.
Visa skandāla izcelšanās būtība - centieni neaizvainot Maskavas naudas devējus. Potenciālos vai esošos, tas pat nav tik svarīgi. Tāpat kā tas, vai bija tiešs norādījums no Kremļa vai arī sporta funkcionāri paši jau preventīvi centās novērst jebkādus iemeslus sadusmot Krieviju.
Tagad daudzi norāda, ka šī Ukrainas sportista faktiskā diskvalifikācija (tās pamatotība, visticamāk, tiks apstrīdēta tiesā) objektīvi sacēlusi daudz lielāku troksni, nekā ja sportistam atļautu nobraukt ar Krievijai netīkamo ķiveri. No šī atzinuma tiek izdarīts secinājums, ka tie sporta funkcionāri, kuri pieņēmuši šo lēmumu, vai tie Kremļa polittehnologi, kuri šo lēmumu “pasūtījuši”, esot paši iešāvuši sev kājā.
Tā ir pilnīgi aplama situācijas interpretācija, jo šādos gadījumos svarīgākais ir nevis rezultāts, bet gan pats process. Galvenais bija nodemonstrēt, ka Krievijas vēlmes tiek respektētas. Tika izdarīts simboliskais pietupiens uz viena ceļgala. Kas notiek tālāk un kāda ir pasaules reakcija uz šo “pietupienu”, jau vairs nav tik svarīgi. Galvenais, ka ir skaidri nodemonstrēts, kurš šeit galvenais.
Jaunā pasaules kārtība
Jāatzīmē, ka šis skandāls jau nenotika sterilā vidē. Tas jāskata uz pasaulē šobrīd notiekošā fona. Varam citēt ASV valsts sekretāru Marko Rubio pēc viņa ierašanās Minhenes konferencē: “Pasaule mainās ļoti strauji tieši mūsu acu priekšā. Vecā pasaule ir aizgājusi pagātnē. Mēs dzīvojam jaunā ģeopolitiskā ērā.”
Tā kā līdzīgas frāzes - mēs dzīvojam pilnīgi jaunā pasaulē - ir skanējušas vienmēr un visos laikos, katru reizi ar savu domu, tad atļaušos precizēt, par kādu jauno ēru ir runa. Par ēru, kurā karš (spēka lietošana) vairs netiek uzskatīts par kaut ko ārkārtēju, nepieņemamu un nenormālu. Par ēru, kurā principi - kam spēks, tam vara; kam nauda, tam noteikšana - ir legalizēti un normalizēti. Ja Dānijai nav pietiekamu resursu, lai nosargātu Grenlandi, tad nav ko spirināties. Tā jāatdod tam, kam šo resursu pietiek.
Ja Ukraina nevar uzvarēt Krieviju, tad nevajadzēja nemaz sākt pretoties. Būtu mierīgi padevušies, un pasaule varētu bezbēdīgi dzīvot tālāk. Tiesa, pēc šādas loģikas pasaule ir dzīvojusi gadu tūkstošiem, un vēsturiskā pieredze vienmēr ir viena. Tādā pasaulē bezbēdīga dzīve ilgst līdz brīdim, kad lielie plēsēji kaut ko pēkšņi nevar sadalīt. Un visa bezbēdība beidzas, jo vienmēr atrodas kāds, kuram šķiet, ka viņam pienākas vairāk, nekā viņam ir.
Paskatīsimies uz šo skeletona “ķiveres” skandālu caur jaunās pasaules kārtības prizmu. Caur to prizmu, kur nauda, spēks, lielums nosaka visu. Vai skeletons ir sporta veids, kurš var sevi atpelnīt? Nē, nav. Bez sponsoru un valstu atbalsta tas nomirtu dabiskā nāvē. Tātad, kas maksā, tas pasūta mūziku.
Ja gribi klausīties humānisma, cilvēkmīlestības, cilvēktiesību, miermīlības, starptautisko tiesību mūziku, tad maksā. Ak maksāt tomēr negribi? Nu tad nāksies klausīties Putina “baņķiera”, čellista Roldugina “mūziku”. Tāda ir tā jaunā “pasaules kārtība”, kuras atnākšanu daudzi tik nepacietīgi gaidīja. Tagad var arī izbaudīt.
