Mūsdienās par vienu no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm kļuvusi projektu ekonomika. Arvien vairāk “inteliģento” profesiju aizvieto mākslīgā inteliģence (artificial intelligence), līdz ar to par vēlamāko profesiju kļūst “projektu naudas apgūšanas” specialitāte. Tiesa, ne mazāk pieprasīta ir “naudas dalīšanas” specialitāte.
Latvija šajā globālajā tendencē nav izņēmums. Galvenie mūsu projektu ekonomikas balsti jeb, kā sistēmas jaunvalodā mēdz teikt - pīlāri ir: Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kas dala naudu NVO sektoram, un Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), kas uztur Latvijas kultūru un mākslu, piešķirot naudu radošajiem darbiniekiem.
Lai arī ir daudz neskaidrību un pārmetumu par VKKF naudas sadalījumu, šoreiz šo iestādījumu atstāsim malā, jo VKKF ir galvenais “asinsrites” nodrošinātājs tam Latvijas kultūras slānim, kurš netiek finansēts no valsts budžeta tieši. Bez šīs VKKF naudas lielākā daļa Latvijas “neatkarīgās” kultūras dzīves (privātie teātri, izstādes, literatūras žurnāli, festivāli utt.) nevarētu pastāvēt un nobeigtos dabīgā nāvē.
Lai arī VKKF budžets ir visai iespaidīgs - nepilni 17 miljoni eiro 2026. gadā -, šī nauda tomēr netiek izmesta gluži “pa tukšo”. Tā nodrošina noteikta līmeņa “latviešu kulturālās ekosistēmas” uzturēšanu. Var diskutēt par šīs izlietotās naudas atdevi, bet, ja gribam būt “civilizēta” sabiedrība, tad mums jābūt gan savai Nacionālajai bibliotēkai, gan savam Valsts Nacionālajam muzejam, gan operai, gan visai pārējai “kulturālajai ekosistēmai” pat tad, ja tā “vārās savā sulā” un neko dižu nerada.
Varētu teikt, ka arī SIF ir tāds pats noteiktas “ekosistēmas” uzturētājs, taču te parādās, kā mēdz teikt, nianses. SIF kopējais budžets 2026. gadā paredzēts 32,4 miljoni eiro. No tiem 9,9 miljoni eiro ir valsts budžeta finansējums, bet 22,4 miljoni eiro ES fondu nauda. SIF galvenā funkcija no finansiālā aspekta ir NVO sektora uzturēšana. Ja VKKF uzturēja kultūru (ar vai bez pēdiņām), tad SIF uztur projektu naudas apguves aktīvistus.
Šeit svarīgi norādīt, ka runa ir nevis par sociāli aktīviem, ar kaut kādām idejām pārņemtiem pilsoņiem, bet gan par naudas apguves aktīvistiem. Tā teikt, aktīvisma profesionāļiem.
Daudzi kādreiz ir nodarbojušies un nodarbojas arī vēl tagad ar dažādām sabiedriskām aktivitātēm. To darījuši aiz pārliecības, aiz patiesas ieinteresētības. Visbiežāk par velti, sabiedriskā kārtā vai arī par vienreizēju, simbolisku atlīdzību. SIF tīklojumā darbojas pavisam citi cilvēki. Tie, kuriem šī “aktivitāte”, šī “pilsoniskā pozīcija” ir profesionāls formas tērps un galvenais ienākumu avots. Viņi par kaut ko “iestājas” lielā mērā tāpēc (nesaku, ka tikai tāpēc), ka par šo aktīvo “iestāšanos” saņem regulāru atalgojumu. Nav atalgojuma, nav aktivitāšu.
Vairāk nekā 32 miljoni eiro ir iespaidīga summa. Salīdzinājumam: Latvijas sabiedriskajam medijam, tas ir, Latvijas Televīzijai, Latvijas Radio un portālam lsm.lv kopā, ir tikai divreiz lielākā summa, neskatoties uz viņu lielajiem izdevumiem tehnoloģiskajam nodrošinājumam.
SIF naudu dala NVO aktivitāšu nodrošināšanai, kas, ja iedziļināmies šī teikuma būtībā un atšifrējam trīs burtus - NVO - ir tīrais absurds. Valsts uzturēta “nevalstiskā” organizācija. Kas tas ir?
Nupat publiskajā telpā parādījās ziņa par biedrības “Centrs MARTA” īstenoto projektu “Drošība un brīvība meitenēm un sievietēm Uzbekistānā”. Uzreiz atzīmēsim, ka pati par sevi ideja popularizēt sieviešu drošību Uzbekistānā nav nekas slikts. Ja kādam šī ideja liktos tik svarīga, ka viņš vai viņa būtu gatava tās popularizēšanai upurēt savu laiku un līdzekļus, brīnišķīgi. Uz priekšu. Varētu pat kaut ko no valsts puses piemest.
Pavisam cita attieksme, ja visa šī aktivitāte ir par naudu un, galvenais, vienalga kur - Uzbekistānā, Vjetnamā vai Zanzibārā. Galvenais, ka tuvāk siltajām zemēm, lai uz turieni var aizlidot, padzīvot viesnīcā, piedalīties banketā, nolasīt savu prezentāciju, saņemt atalgojumu un komandējuma naudu. Jautājums vienīgi: kāda suņa pēc, pat ja lielākā naudas daļa nāk no Eiropas?
Ja runājam par sabiedriskajām aktivitātēm, tad uzreiz var piesaukt Ediju Klaiši ar viņa biedrību “OPEN Radošais centrs” un jauniešu drošā patvēruma mājām. Klaišis ir izveidojis plašu dzīvojamo telpu tīklu visā Latvijā, kur patverties jauniešiem, kuriem mājās pie vecākiem ir sociāli neatbilstoši dzīves apstākļi. Klaišis uzskatāmi demonstrē, kas ir īsta sociālā aktivitāte, kad cilvēks patiesi deg par savu lietu. Klaišis ikdienā nodarbojas ar reālu darbu, nevis darbu imitāciju, “apgūstot finansējumu”. Klaišis katru dienu un nakti risina reālas cilvēku problēmas, nevis garlaikotās zālēs simto reizi lasa savu jau līdz banalitātei apnikušo lekciju ar “PowerPoint” prezentāciju.
Par to visu varētu arī nerakstīt, jo galu galā tā notiek visā pasaulē. Ne Latvija ir izgudrojusi šo projektu ekonomiku, ne Latvija šajā ziņā ir kāda pirmrindniece. Latvijas gadījumā problēma ir cita. Tā kā Latvijas politiskajā vadībā jau vairāk nekā 15 gadus ir vienas orientācijas politiskais spēks (“Vienotība” un tās atvasinājumi), tad arī pie SIF naudas slaukšanas aparātiem rosās attiecīgam politiskam spēkam tuvi cilvēki.
Precīzāk pat būtu teikt - viena sociālā redzējuma cilvēki, vienas sociālās grupas cilvēki, kuri viens otram sit pa plecu, uzmundrina un savā starpā dala naudu. Šāds savdabīgs monopolstāvoklis ir kaitīgs un bīstams tieši sistēmiski, jo veicina sistēmas iekšējo sairumu, tās deģenerāciju.
Pietiek paklausīties šo NVO runas vīru (visbiežāk gan runas sievu) tukšajā muldēšanā, lai kļūtu skaidrs: visu šo runu vienīgā jēga ir gludām, labskanīgām frāzēm noslēpt šīs rosīšanās saturisko, jēdzienisko tukšumu. Radīt iespaidu, ka nauda nav iztērēta velti. Tā kā šim nolūkam gadā tiek tērēti 32 miljoni eiro, tad jāsaka: tukšums nav nemaz tik lēts.
Ar šo frāzi varētu arī beigt, bet ja jau problēma ir pieteikta, tad būtu tikai godīgi dot tai risinājumu. Manuprāt, risinājums ir viens un pavisam vienkāršs. SIF jālikvidē līdz pašiem pamatiem un jāveido kaut kas pavisam jauns.
Nav teikts, ka beigu beigās neradīsies jauns SIF 2.0, bet tas tomēr būs kaut kas jauns un varbūt kaut daļēji izdosies novērst to, ko šodien varam dēvēt par netiešo politisko korupciju, kad nauda tiek dalīta pietuvinātajiem. Vai otrādi, kad pietuvinātie dala naudu savējiem. Skaties no kuras puses gribi, SIF tādam, kāds tas ir tagad, nav vietas nākotnes (pēc 15. Saeimas vēlēšanām) Latvijā.
