Par spīti politiķa Jāņa Urbanoviča ārējai nelīdzībai ar Holivudas megazvaigzni, leģendāro filmu “Neiespējamā misija” galveno varoni Tomu Krūzu, viņiem ir vairākas būtiskas līdzības. Abi ir pieredzējuši savas jomas meistari, kuri gadu desmitiem nodarbojas ar dažādu “neiespējamo misiju” veikšanu.
Savulaik Urbanovičam izdevās kā spēlējošam trenerim savākt ap sevi spēcīgākos krievvalodīgā politiskā spektra spēlētājus un izveidot partiju - “Saskaņa”, kura vairākkārt uzvarēja gan Saeimas vēlēšanās, gan galvaspilsētas Rīgas, gan Latvijas otras lielākās pilsētas - Daugavpils - pašvaldību vēlēšanās. Tiesa, šīs uzvaras, vismaz Saeimas līmenī, bija tīri nominālas, nevis faktiskas.
“Saskaņa” tā arī netika pie varas nacionālajā līmenī. To neņēma koalīcijā pat ar vispieticīgākajiem noteikumiem. Vispirms tai pārmeta 2012. gada valodu referenduma organizēšanu, bet pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā valdošās partijas pat neuzdrīkstējās paskatīties uz šī politiskā spēka pusi, par spīti “Saskaņas” centieniem norobežoties no jebkādas saistības ar Putinu un Kremli.
Tieši šie centieni norobežoties no Putina politikas “Saskaņai” maksāja dārgi. Partijas elektorāts izrādījās krietni prokremliskāks nekā partijas vadība.
Partijas redzamākā figūra, galvenā reklāmas seja Nils Ušakovs KNAB aktivitāšu dēļ devās uz Briseli, kur sekmīgi iekļāvās turienes sociāldemokrātu politiskajā ģimenē ar visām šīs ģimenes tradīcijām un vērtībām. Lai arī Latvijā “Saskaņa” oficiāli pozicionējās kā kreisi orientēts, sociāldemokrātisks politiskais spēks, tā pamatelektorāts ilgu laiku bija ideoloģiski cits. Pamatā labēji konservatīvs, pat ar galēji labēju piesitienu.
Situācijā, kad partijas politiskais uzstādījums (norobežošanās no Putina politikas) nonāca pretrunā ar lielas elektorāta daļas politiskajiem uzskatiem (“viss nav tik viennozīmīgi”), neizbēgami notika partijas popularitātes kritums, vainīgo meklēšana, iekšēja šķelšanās, partijas biedru atbirums ar visām no tā izrietošajām sekām. “Saskaņa” pēc vairākām neveiksmīgām vēlēšanām nonāca pie tās kritiskās robežas, aiz kuras draudīgi vīd partijas politiskais krahs.
Piedāvājums vēl kristalizējas
Tuvojas 15. Saeimas vēlēšanas. Pagaidām “Saskaņas” reitings svārstās 2-3% robežās. Vairs tikai nepilni astoņi mēneši palikuši, lai partija mobilizētu visus iespējamos un neiespējamos resursus, pārvarētu 5% barjeru un paliktu “laukumā”.
Nupat notikušajā partijas kongresā “Saskaņa” atkalapvienojusies ar “Centra partiju” un atjaunojusi savu vēsturisko (līdz 2014. gadam) nosaukumu “Saskaņas centrs”. Mēģinājums atrast savu vietu visai pieblīvētajā Latvijas politiskajā spektrā tagad būs galvenais jaunā “Saskaņas centra” taktiskais uzdevums.
Ko vēlētājiem plāno piedāvāt šī apvienība - “Saskaņas centrs”? Urbanovičs presei paziņojis, ka piedāvās “iespēju iznākt atklātībā visdažādākajām marginālajām cilvēku grupām, kas, pateicoties pie varas esošo partiju īstenotajai politikai, esot apspiestas un kurās turpina rūgt naids”.
Tāpat viņš partijas darbā mudināšot iesaistīties tos, kuriem radies naids valstī īstenotās etnopolitikas dēļ. “Mēs katrā ziņā priecāsimies par katru Latvijas krievu, kas pie mums nāks. Mēs ne tikai pārstāvēsim un aizstāvēsim Latvijas krievu pilsoņu balsis, bet arī uzņemsimies lomu viņus integrēt un mudināt veidot savu dzīvi un uzskatus ar pārliecību, ka Latvija ir viņu dzimtene un vienīgā valsts,” uzsver Urbanovičs.
Pagaidām Urbanoviča piedāvājums ir samērā izplūdis. Jādomā, ka tas vēl atrodas kristalizēšanās procesā, jo kas īsti ir domāts ar “marginālajām cilvēku grupām”, kas, pateicoties pie varas esošo partiju īstenotajai politikai, esot “apspiestas”, līdz galam nav saprotams. Iespējams, arī pati jaunizveidotā apvienība vēl īsti nezina, kuru pedāli “spiest”.
Urbanoviča politiskās aktivitātes liecina, ka viņš cenšas paša vadīto politisko kuģi skaidrāk pozicionēt. Savietot partijas ideoloģiskos uzstādījumus ar elektorālās bāzes uzskatiem. Proti, izbeigt to ideoloģisko duālismu, kad partija programmatiski cenšas pozicionēties kā kreisie sociāldemokrāti, bet elektorāli balstīties uz labēji konservatīviem krievvalodīgajiem.
Jautājums, vai šādai kreisi orientētai partijai būs pietiekama elektorālā bāze, ir visai smags, jo šo nišu vismaz pagaidām stingri tur “Progresīvie”, kuri nevienu šajā nišā sev blakus ielaist negrib.
Jāatrod neapmierinātais pieprasījums
Kāda ir politiskā situācija astoņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām? Svaigākie partiju reitingi gan ir tikai par situāciju novembrī. Krievvalodīgo nišā līderos izrāvusies “Suverēnā vara” (SV), kurai uz papēžiem min “Stabilitātei!” (S!). “Saskaņa” samērā stabili ir zem 5% barjeras. Kā mazu mierinājumu tā var uzskatīt, ka kādreizējais galvenais konkurents - Latvijas Krievu savienība (LKS) ir vēl zemāk.
“Saskaņas” galvenā problēma ir tā, ka tā konkurē ne tik daudz ar “Вару” (kā kirilicā rakstošajā segmentā nedaudz izsmējīgi dēvē SV) un Alekseja Rosļikova S!, cik ar Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Progresīvie”.
Kādreiz “Saskaņa” bija politisks spēks, kas apvienoja gandrīz visus krievvalodīgos vēlētājus. Tagad šī grupa ir sadalījusies plašā spektrā no LKS, S!, SV, LPV līdz “Progresīvajiem”. Urbanovičs ar “Saskaņu” ir palicis kaut kur “pa vidu”. Nosacītajiem “kremliniem” viņš ir pārāk “latvisks” un nodevīgs (jo nosodīja karu un Putinu), bet latviskajām partijām viņš joprojām saistās ar veco “Saskaņu” un sadarbības līgumu ar “Vienoto Krieviju”.
Kopš 2022. gada 24. februāra Latvijas politikā ir notikusi krasa polarizācija. “Saskaņas” mēģinājums ieņemt “konstruktīvu un nosodošu” pozīciju attiecībā pret Krievijas agresiju ir atsvešinājis daļu tās kodola vēlētāju. Vienlaikus latvisko partiju vidū “Saskaņas” reputācija nav uzlabojusies tik ļoti, lai kāds gribētu ar viņiem veidot koalīciju.
Urbanoviča izredzes atgriezties “uz laukuma” balstās uz ideju, ka dažādkrāsu populisti “sapīsies meistarībā” (kā Rosļikovs ar savu žestu no Saeimas tribīnes un “Varisti” Rīgas domē ar savu neslēpto ākstīšanos) un vēlētāji atkal sagribēs “veco, prognozējamo mieramiku - Urbi”.
Tomēr pagaidām maz kas liecina par šāda scenārija iespējamību. Drīzāk otrādi. Politiskais laukums, kopš par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, ir kļuvis vēl emocionālāks un agresīvāks. Pieprasījums pēc klasiskās “kompromisu” politikas turpina samazināties.
Arī centieni pozicionēt “Saskaņu” kā vienīgo eiropeisko sociāldemokrātisko partiju, kas pārstāv krievvalodīgos, nav vainagojušies lieliem panākumiem. Tas, ka “Saskaņa” ir uzņemta Eiropas Sociālistu partijā (PES) un ir pilntiesīga Rietumu politiskās elites sastāvdaļa, šeit uz vietas maz kuru interesē. Tas tikpat kā nekādu politisko kapitālu partijai nedod. Tāpat kā nebeidzamie centieni uzrunāt “domājošo vēlētāju”, demonstrējot “konstruktīvismu” iepretim populistu “destrukcijai”.
Urbanovičs kā pieredzējis politiķis saprot, ka pats viņš “nevelk” būt par to spožo, pievilcīgo izkārtni, uz kuru “pavilktos” plašas vēlētāju masas. Nepieciešama jauna, harismātiska figūra, kura varētu atkārtot Ušakova panākumus. Savulaik tieši Urbanovičs viņu atrada un piesaistīja partijai. Mēģinājumi atrast Ušakovu 2.0 vismaz pagaidām bijuši nesekmīgi, tāpat kā centieni no kāda mazpazīstama politiķa “taisīt” jauno Ušakovu.
Urbanoviča uzdevums, viņa “Mission: Impossible” ir atrast to pagaidām vēl nezināmo neapmierinātā politiskā pieprasījuma pedāli, uz kura uzspiežot jaunais “Saskaņas centrs” atkal spētu pacelties virs 5% barjeras un kļūt par pilnvērtīgu Latvijas politiskās trupas dalībnieku. Šis uzdevums ne par matu nav vieglāks par to, kāds jāatrisina Tomam Krūzam kārtējā “Neiespējamās misijas” sērijā. Redzēsim, vai Urbanovičam izdosies ar šo ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu tikt galā.
