Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteja piektdien, 6. februārī, uzdeva Rīgas izpilddirektoram Jānim Langem noteikt aizliegumu iedzīvotājiem atrasties uz Daugavas ledus. Šis aizliegums stājas spēkā 7. februāra pusnaktī. Pārkāpējiem draud naudas sods līdz 100 eiro.
Par šo lēmumu varētu arī nerunāt, ja tas neatsegtu kādu daudz plašāku mūsu valsts pārvaldes problēmu ar nopietnām, ilgtermiņa vispārnacionālām sekām. Atgādināšu, ka tikai dažas dienas iepriekš tika pieņemts cits, pilnīgi pretējs lēmums. Pārvietoties pa ledu Daugavā tika atļauts, izņemot 50 metrus abpus tiltiem.
Kas pa šīm dienām mainījās? Vai uznāca spēcīgs atkusnis un ledus kļuva ievērojami plānāks? Nekā tamlīdzīga. Turpinājās negatīva temperatūra, un attiecīgi ledus kļuva tikai biezāks. Varbūt bija noticis kāds bīstams atgadījums? Kāds ielūzis Daugavas ledū? Atkal, nekā tāda. Tad kas cits?
Sociālo tīklu laikmetā politiķiem nav nepieciešams par katru jautājumu pasūtīt dārgas sabiedriskās domas aptaujas, lai noskaidrotu, ko par to vai citu jautājumu domā viņu vēlētājs. Pietiek ieskatīties nosacītajā tviterī. Par spīti nozares “guru” atziņām, ka toni tur nosakot 167 troļļi, politiķi šajā “tautas balsī” ieklausās.
Latvijā īsta ziema nav bijusi tik sen, ka daudzi jau aizmirsuši: staigāšana pa Daugavas ledu ziemā kādreiz bija pavisam ikdienišķa padarīšana. Šodien daudzus šie skati, kad cilvēki staigā pa Daugavas ledu, burtiski kaitina. Idioti, viņi dusmīgi pie sevis bubina un savu neapmierinātību izgāž sociālajos tīklos.
Pati par sevi šī neapmierinātība vēl nerada politiķos vēlmi to novērst. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī konkrētā neapmierinātība ne tuvu nebija pārvērtusies vispārējā sašutuma vētrā. Un te nonākam pie tā, kāpēc vispār uzskatu par vajadzīgu par šo tēmu runāt. Proti, par vienu no birokrātiskās hidras nenocērtamajām galvām - pārapdrošināšanos. Galvenais - nodrošināties pret visiem iespējamajiem un pat neiespējamajiem negadījumiem. Lai vienmēr, kad kaut kas notiek, var izvilkt kādu papīru un teikt: es jau brīdināju. Man visi dokumenti kārtībā.
Acīmredzot kādam Rīgas domē galvā saslēdzās šī sabiedrības neapmierinātība ar iespējamu fatālu negadījumu. Ja nu kāds tomēr ledū ielūst? Kas tādā gadījumā būs? Tad mūs visus vainos par šo lēmumu. Vainīgi būsim mēs - deputāti, kuri atļāvuši pa ledu staigāt. Tāpēc steidzami jālabo “šausmīgā” kļūda un jāpasludina aizliegums. Tad, ja kaut kas arī notiks, mēs būsim tīri. Cietušais būs vainīgs pats - pārkāpa aizliegumu.
Kamēr mēs pieņemam, ka pastāv reāla iespēja cilvēkiem ielūzt ledū, tikmēr deputātu lēmums ir absolūti pamatots un pareizs. Galu galā šis lēmums tika pieņemts it kā drošības apsvērumu dēļ. It kā “ņemot vērā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvju ieteikumus”. Tiesa, nevienā RD dokumentā nav minēts neviens konkrēts šo iestāžu pārstāvju ieteikums.
Atcerēsimies, ka mūsdienu lēmumu pieņemšanas procedūra ir totāli birokratizēta (kas ne vienmēr ir slikti). Lai pieņemtu kādu lēmumu, jābūt pētījumos, faktos, skaitļos balstītam pamatojumam. Piemēram, uzskatāmai tabulai: cik cilvēki pēdējo 50 gadu laikā ir ielūzuši Rīgā uz Daugavas ledus? Cik pie negatīvas gaisa temperatūras, un cik pie ledus biezuma virs 20 centimetriem?
Ja šādas statistikas nav, bet tiek piesaukti kaut kādi traģiski gadījumi, tad jārunā par konkrētiem gadījumiem un jānosauc konkrēti klimatiskie apstākļi, kādos tie notikuši, nevis jārunā vispārīgām frāzēm. Ja kāda augstprātīga ietekmele tonī, kas nepieņem iebildumus, raksta: “Ļauži dusmīgi, ka viņiem neļauj noslīkt,” tad derētu arī kādu konkrētu piemēru nosaukt, kad kāds patiešām noslīcis, nevis mētāties tukšām “asprātībām”. Jā, mēs visi zinām patiešām traģiskus gadījumus, taču tie visi ir bijuši gluži citos ledus apstākļos, no straumes viedokļa viltīgākās, pavisam citās Daugavas vietās vai pat gluži citās ūdenstilpēs.
Es saprotu visu šo racionālo argumentu iracionālo trauslumu. Es pats neesmu varējis sevi piespiest uzkāpt uz stingra stikla virsmas virs bezdibeņa Ņujorkas debesskrāpja skatu laukumā. Racionāli viss skaidrs un saprotams, citi kāpj, priecājas, taisa tīksmiņus, bet pašam pārkāpt šīm bioloģiskajām bailēm nav iespējams. Tāpēc lieliski saprotu tos, kuri atzīst, ka uz Daugavas ledus nekāptu ne par kādu naudu.
Tāpēc runa nav tik daudz par konkrēto lēmumu, cik par šo lēmumu pieņemšanas mehānismu un argumentācijas loģiku. Komisijā lēmums tika pieņemts vienbalsīgi. Tas arī viegli ir izskaidrojams, jo kurš gan gribētu pozicionēties kā deputāts, kuram “nerūp rīdzinieku drošība”. Te nonākam pie vēl vienas laikmeta iezīmes - pāraprūpes.
Parasti šis termins tiek piesaukts saistībā ar bērnu audzināšanu. Bērns tiek pāraprūpēts, tiek darīts viss it kā viņa labumam un drošībai. Patiesai un šķietamai. Līdz pat pēdējam laikam jebkura iebilde šim bērnu audzināšanas modelim tika uzskatīta par nepieņemamu un nosodāmu. Tiesa, nu jau parādās jaunas vēsmas, kuras šo pāraprūpi (pārlieku auklēšanos) sāk apšaubīt.
Tas pats attiecas uz sabiedrības “drošību”. Lai nerastos pārpratumi. Esmu tāls no libertārisma un neatbalstu “aizliegumi neko nedod” politiku. Tieši otrādi. Uzskatu, ka sabiedrība, ja tā pati nespēj disciplinēties, jādisciplinē “no augšas”. Piemēram, autotransporta satiksmē vai alkohola lietošanā, kur fakti un statistikas dati skaidri liecina: ar satiksmes, tāpat kā iedzeršanas “kultūru” mums iet vāji. Tā kā paši acīmredzot nespējam iemācīties “kulturāli” braukt vai dzert, nākas ieviest dažādus ierobežojumus un aizliegumus.
Konkrētajā gadījumā runa ir par kaut ko citu. Neviens no lēmuma pieņēmējiem un tā atbalstītājiem nespēj nosaukt kaut vienu konkrētu gadījumu, kad šādos ledus apstākļos, kādi ir tagad, kāds būtu ielūzis Daugavas ledū Rīgas centrā. Šim lēmumam nav racionāla pamata, ja par tādu neuzskatām daļas sabiedrības iracionālās bailes. Iracionālās, jo no fizikālā aspekta nav nekāda pamata uzskatīt, ka 30 centimetru biezais Daugavas ledus kaut kādu iemeslu dēļ varētu ielūzt zem cilvēku svara.
Jāatzīst, ka aizliegums cilvēkiem uzturēties uz Daugavas ledus pamatplūsmas informatīvajā telpā pārsvarā tiek atzīts par “pareizu”. Tas ir, šī lēmuma apstrīdētāji ierindoti “nepareizajos”. Nosacītajos “aktivakseros”, kuri “dusmīgi, ka viņiem neļauj noslīkt”.
Bet ja atzīstam, ka cilvēki ir kā bērni un viņi maksimāli jāsargā paši no sevis, tad nebrīnīsimies, ka turpmāk katram mobilajam telefonam iepakojumā nāks līdzi arvien biezāka un biezāka grāmata, kurā visās iespējamās valodās būs aprakstīti visi iespējamie (un neiespējamie) drošības apdraudējumi. Šo “grāmatu”, protams, neviens nelasīs, bet tā arī nav domāta lasīšanai. Tās vienīgā funkcija: ja nu kaut kas notiks, tad “mums visi dokumenti kārtībā”.
Ja sabiedrībā uzvar šī “ka tikai kaut kas nenotiek” filozofija, tad dažnedažādas Endziņa birokrātijas apkarošanas komisijas var darīt, ko grib, pret šo “filozofiju” tās būs bezspēcīgas, jo pasaule nav iedomājama bez apdraudējumiem. Bet pret šiem apdraudējumiem vienmēr var cīnīties. Vislabāk, veidojot dažādas darba grupas, komisijas un pat veselas iestādes. Citiem vārdiem: birokrātijas hidra nāk un uzvar. Mūžīgi mūžos.
