Ir 2026. gada 27. oktobris, otrdiena, plkst. 6.47 no rīta. Vācijas federālās valdības ēkā Berlīnē visos logos spoži deg gaisma. No Viļņas, Varšavas un Briseles pienāk ziņojumi: uz robežas ar NATO un ES dalībvalsti Lietuvu tiek koncentrēts Krievijas karaspēks. Situācija ir haotiska.
Sociālajos tīklos cirkulē viltoti video, kuros tiek vainoti Lietuvā izvietotie vācu karavīri. Vācijā pēkšņi nedarbojas tūkstošiem bankomātu un internetbankas sistēmas. Vācijas iedzīvotāji ir panikā. Visas pazīmes liecina, ka pie Lietuvas robežas esošās Krievijas karaspēka vienības ir gatavas iebrukt NATO valstī. Kanclers ir sasaucis galvenos valdības ministrus un padomniekus uz ārkārtas sanāksmi. Kad visi ir apsēdušies pie galda, viņš atklāj sanāksmi.
Šādi iesākas “kara spēles” apraksts laikrakstā “Die Welt”, kurā tiek aprakstīts iespējamais scenārijs gadījumā, ja notiktu Krievijas iebrukums Lietuvā. Lietuva nav izvēlēta nejauši, jo tieši tur ir dislocēta NATO starptautiskā brigāde Vācijas vadībā.
Pirms izvērtējam šīs kara spēles rezultātus un galvenos secinājumus, neliels Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka NATO Māra Riekstiņa komentārs “Neatkarīgajai”:
“Es, protams, pievērsu uzmanību šai publikācijai un sekojošiem komentāriem. Ko es te varu pateikt?
Par konkrēto kara spēles scenāriju izteikt viedokli grūti, jo neesam bijuši iesaistīti un par šo scenāriju neesam detaļās informēti. Vienlaicīgi - sāk jau nogurdināt šie “vingrinājumi” vai pareizāk - sekojošas publikācijas pietiekami respektablos izdevumos. (Janvārī tāds bija “The Economist”, reaģējot uz kuru biju spiests uzrakstīt žurnāla redaktoram vēstuli, kuru viņi arī publicēja.) Manā ieskatā ir virkne problēmu ar šiem iedomātajiem scenārijiem:
Visi (vai daudzi) neizceļas ar izdomu. Respektīvi - Krievija veic uzbrukumu (un tiek prezumēts, ka NATO ir “akli”, neko neredz, kas notiek pie mūsu robežām - kas, protams, patiesībā tā nav). NATO štābi attiecīgi nereaģē, neko nedara, lai gan patiesībā jau šobrīd NATO militārajai vadībai ir dotas pilnvaras veikt pasākumus, lai signalizētu pretiniekam par NATO gatavību aizsargāt savas dalībvalstis.
NATO valstis kaut kādu iedomātu iemeslu dēļ vilcinās sniegt palīdzību (vācieši apmulsuši, poļi negrib, amerikāņiem vienalga utt.). Respektīvi, jau pašos pamatos tiek apšaubīta NATO kolektīvās aizsardzības formula. Man nav pamata pieņemt, ka tas atbilst patiesībai.
Tiek ignorēts, ka Baltijas valstīm ir savas aizsardzības spējas. Šajā gadījumā, tad ko (?), tiek prezumēts, ka lietuvieši vienkārši noskatīsies, kā viņu robežai pāri virzās iebrucējs, un neko nedarīs...? Tas ir neticami. Uz ko tiek balstīts šāds pieņēmums?
Tas, ko es, protams, zinu, ir, ka NATO štābi un aizsardzības plānotāji pastāvīgi strādā pie aizsardzības plānu pilnveidošanas, nepieciešamo aizsardzības spēju (bruņojuma un citu) uzlabošanas, pie dažādu mācību un arī pie dažādu scenāriju izspēles.
Man īsti nav arī saprotama motivācija šo sadomāto scenāriju tiražēšanai. Kā rakstīju savā vēstulē “The Economist” - ja doma ir bijusi apgaismot žurnāla lasītājus par pastāvošajiem draudiem no agresīvās Krievijas un tādējādi veicināt nodokļu maksātāju izpratni par to, ka aizsardzības nozarē ir jāiegulda vairāk naudas, tad šādi scenāriji, kuros figurē Narva, Rēzekne vai Suvalki (lielākā daļa no lasītājiem šādus vietvārdus, visticamāk, nekad nav dzirdējuši), diez vai radīs viņiem pārliecību, ka Krievijas drauds ir nopietns.”
Kam taisnība?
Atgriezīsimies pie šīs 2025. gada decembra sākumā Hamburgā, Vācijas Bundesvēra Helmuta Šmita universitātē, notikušās kara spēles, kuras scenārijs, kā norādīja mūsu NATO vēstnieks, ar īpašu izdomu neizcēlās. Patiešām, viss kā parasti: Krievija ar klaji izgudrotu ieganstu iebrūk kādā no Baltijas valstīm, un tālāk seko Riekstiņa noliegtā vilcināšanās sniegt palīdzību (vācieši apmulsuši, poļi negrib, amerikāņiem vienalga utt.).
Rezultātā 72 stundu laikā Krievija pārņem kontroli pār svarīgākajiem Lietuvas pārvaldes centriem. Atbilstoši šīs kara spēles gaitai, Krievija, izmantojot dronus un attālināto mīnēšanu, bloķē Vācijas 45. bruņoto spēku brigādi Lietuvā, Rūdninku bāzē, neļaujot tai izvērsties kaujas pozīcijās. Līdz ar to vācu vadītā NATO starptautiskā brigāde tā arī paliek bloķēta savā dislokācijas vietā.
Diemžēl rietumvalstu līderu līdzšinējais uzvedības modelis nedod pārliecību, ka taisnība ir Riekstiņam, nevis šo kara spēļu dalībniekiem. Uzsveru, nevis šo kara spēļu scenārija (sākotnējo nosacījumu) autoriem, bet gan to dalībniekiem, kuri darbojas jau pēc apstākļiem, kas radušies spēles gaitā.
Konkrētajā spēlē Vācijas kanclera lomu spēlēja bijušais Kristīgo demokrātu partijas (pašreizējās kanclera partijas) ģenerālsekretārs Peterss Taubers. Viņam ir milzīga politiskā pieredze. Viņš acīmredzot zina, kāds ir noskaņojums Vācijas politiskajā šķirā un kā tās līderi uzvedas attiecīgās situācijās. Krievijas prezidenta lomu spēlēja Vācijā vispāratzīts Krievijas politikas eksperts, Berlīnes Karnegi centra Krievijas un Eirāzijas centra direktors Aleksandrs Gabujevs.
Tas, ka attiecīgajā spēlē “kanclers” Taubers ierasti nosvārstījās un sāka “stiept gumiju”, vēl neliecina, ka tieši tā krīzes situācijā rīkosies reālais kanclers Frīdrihs Mercs. Kā norāda “Die Welt”, “šādas simulācijas [..] palīdz pārdomāt sliktākos scenārijus, pirms tie notiek. Ideālā gadījumā tās parāda, kuri plāni darbojas un kur procesi ir jāuzlabo. Jo, tikai zinot savas vājās vietas, var tās labot.”
Paturot prātā šos mērķus, tika simulēts it kā reālas dzīves scenārijs. Sacentās divas komandas: Vācijas valdība un tās sabiedrotie (Zilā komanda) pret Kremli (Sarkanā komanda). Abās komandās svarīgākās lomas spēlēja augsta līmeņa bijušie lēmumu pieņēmēji, militārpersonas, politiķi un eksperti (bijušie ministri, Bundestāga locekļi, domnīcu vadītāji). Šādas spēles liek iejusties pretinieka ādā un asina izpratni par viņa loģiku, šajā gadījumā - Kremļa loģiku, lai identificētu vājās vietas un iespējamos rīcības virzienus.
Drošības eksperti ir vienisprātis: Krievija vēlas kļūt par dominējošo lielvaru Eiropā. “Lai sasniegtu šo mērķi, Krievija, ja būs nepieciešams, nevairīsies no tiešas militāras konfrontācijas ar NATO,” 2025. gada oktobrī sacīja Vācijas Federālā izlūkdienesta (BND) vadītājs Martins Jēgers. “Tikai noturīga demokrātija var sevi apliecināt un ar atturēšanas palīdzību novērst situācijas saasināšanos,” deklarē “Die Welt” un atgādina 2025. gada jūnijā NATO ģenerālsekretāra Marka Rites teikto: “Vēsture mums māca: lai saglabātu mieru, ir jāgatavojas karam.”
Reakcija uz “spēli”
Politiķu un citu sabiedrisko darbinieku reakcija Vācijā, Lietuvā un citās NATO valstīs uz šīm “Die Welt” un “The Wall Street Journal” publikācijām ir samērā līdzīga Māra Riekstiņa reakcijai. Proti, pārsvarā negatīva. Vācijas Aizsardzības ministrijas pārstāvji ir apšaubījuši simulācijas pieņēmumu par “neizlēmību”. Tiek uzsvērts, ka Vācijas brigādes izvietošana Lietuvā ir tieši vērsta uz to, lai šāds scenārijs nebūtu iespējams.
Pēc Lietuvas aizsardzības ekspertu domām “pieņēmums, ka 15 000 Krievijas karavīru varētu paralizēt NATO rīcību un ieņemt daļu Lietuvas, kamēr sabiedrotie vienkārši vēro notiekošo, ir vienkārši smieklīgs. Tas neņem vērā nedz reālo izlūkošanas kapacitāti, nedz NATO aizsardzības plānus, kas jau ir spēkā”.
Tiek uzsvērts, ka Suvalku koridors ir viens no visvairāk uzraudzītajiem reģioniem pasaulē un šāda mēroga pārsteiguma uzbrukums ir mazticams. Lietuvas bijušais aizsardzības ministrs Laurīns Kasčūns norādīja: “Mūsu mērķis ir “atturēšana ar klātbūtni”. Vācijas brigādes atrašanās Lietuvā ir politisks un militārs garants, kas padara šādus simulācijas scenārijus par teorētiskiem vingrinājumiem, nevis realitāti."
Tajā pašā laikā amatpersonas atzina, ka šādas publikācijas palīdz uzturēt Rietumu uzmanību uz Baltijas drošību un motivē sabiedrotos pildīt solījumus par pastāvīgu spēku klātbūtni. Bijušais ASV spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess tās rezultātus skaidroja īsi: “Šī spēle parādīja, ka lielākais risks nav militārais nespēks, bet gan politiskā paralīze. Ja Berlīne un Vašingtona sāk šaubīties par 5. pantu pat uz dažām stundām, agresors uzvar.”
“Kara spēlē” Polijas spēki palika savā robežas pusē, baidoties no tiešas konfrontācijas ar Krieviju, ja ASV nesniegtu tūlītējas garantijas. Polijas analītiķi to nosauca par “apvainojošu pieņēmumu”, norādot, ka Polijai un Lietuvai ir vienoti aizsardzības plāni. Polijas eksperti norāda, ka Lietuvas aizsardzība ir tieši saistīta ar Polijas drošību un šāda pasivitāte būtu stratēģiska pašnāvība.
NATO mērogā šis raksts tika uztverts vairāk kā “trauksmes zvans” politiskajai gribai, nevis tiešs militārs pareģojums. Tas norādīja uz risku, ko radītu Eiropas nespēja rīkoties bez ASV vadības. Vairums analītiķu uzskata, ka šādas simulācijas mērķis nav biedēt sabiedrību, bet gan izdarīt spiedienu uz valdībām, lai tās palielinātu aizsardzības budžetus un paātrinātu militārās industrijas attīstību.
Politiķi šajā diskusijā dalās divās nometnēs - “reālisti/praktiķi” (šobrīd amatos esoši), kas scenāriju sauc par fantastiku, un “trauksmes cēlāji” (Hodžess, studiju centra “New Generation Warfare” direktors Filips Pītersens un citi), kuri uzskata, ka šāds “šoka scenārijs” ir nepieciešams, lai politiķi beidzot izbeigtu paļauties uz to, ka “karš nekad nenotiks”.
Lai “karš nekad nenotiku”, ir jābūt tam gatavam ne tikai 2026. gada 27. oktobrī, bet jebkurā citā dienā. Gan pirms, gan pēc šī datuma.
