Šogad ziema padevusies salta. Cilvēki ir satraukušies par lielajiem apkures rēķiniem, kuri viņiem būs jāmaksā par siltumu. Vienlaikus šogad paredzētas Saeimas vēlēšanas, un politiķi labprāt gribētu sevi uzdot par dižiem tautas glābējiem. Piemēram, piešķirot dāsnas kompensācijas par “auksto ziemu”.
Vienlaikus šie politiķi jābrīdina: ar to “glābšanu” var viegli pārkāpt kādu nemanāmu robežu un nonākt situācijā, kādā atsevišķi politiķi nonāca pēc tam, kad mūsu hokejisti izcīnīja bronzu pasaules čempionātā. Daži pēkšņi sajuta tik nepārvaramu vēlmi izdarīt kaut ko labu tautai, ka dažas minūtes pirms pusnakts pasludināja nākamo dienu (pirmdienu) par brīvdienu. Rezultātā centieni izpatikt elektorātam pārvērtās par nonākšanu pamuļķu lomā.
Ideja par apkures rēķinu kompensāciju pati par sevi varbūt nav tik slikta, jo valsts (sabiedrības) svēts pienākums ir palīdzēt pašiem vājākajiem, taču vēlēšanu gadā pat viscēlākajai idejai ir tendence tikt sabojātai ar populisma piedevām. Ja tomēr atbalsts kādam tiek piešķirts, tad uzsvaram jābūt uz pašiem vājākajiem, jo sabiedrība ir ārkārtīgi jūtīga pret jebkuru patiesu vai šķietamu “netaisnību”. Ja kādam šķiet, ka uz viņa rēķina kāds tiek “netaisnīgi”, tas ir, nepamatoti atbalstīts, tad mēs ieliekam šādas sabiedrības pamatos ļodzīgu stūrakmeni.
2022./2023. gada ziemā jau tika piešķirts pabalsts kā kompensācija par tobrīd nenormāli augstu uzlēkušajām energoresursu cenām. Toreiz no valsts budžeta (tas ir, no visu nodokļu maksātāju kabatām) tika kompensētas tieši energoresursu cenas. Proti, līdz noteiktai siltuma cenai (līdz 68 eiro/MWh) iedzīvotāji maksāja paši, bet, šīm cenām pārsniedzot šo robežu, valsts piemaksāja starpību. Šo kompensāciju saņēma pilnīgi visi centralizētās apkures saņēmēji, neatkarīgi no to rocības un iespējām.
Pensionāri, invalīdi, apgādnieku zaudējušie saņēma ikmēneša pabalstu (10-30 eiro apmērā) gluži automātiski. Atbalstu līdz 50% no cenas varēja saņemt arī personas, kuras veica savu mājokļu individuālu apkuri, iesniedzot čekus pašvaldībā, ja briketes vai granulas bija pirktas laikā, kad bija augstākās cenas.
Jau toreiz daļa sabiedrības izteica neapmierinātību ar šīm kompensācijām, jo tās tikpat kā nekādi nebija saistītas ar pabalstu saņēmēju turību. Gluži objektīvi sanāca, ka lielākie ieguvēji bija tieši centralizētās apkures saņēmēji, kuri caurmērā nebūt nav tie trūcīgākie sabiedrības locekļi. Tie, kuri dzīvo vecajā apbūvē ar vāju siltumizolāciju un apkurina savu mājokli ar krāsni, saņēma salīdzinoši niecīgu vai pat nekādu kompensāciju. Tas pats attiecās uz privātmāju īpašniekiem gan Rīgā un tās apkārtnē, gan lauku reģionos.
Arī pašreizējie valdības plāni piešķirt iedzīvotājiem kompensācijas “par auksto ziemu” šķiet visai dīvaini. Esošie valsts atbalsta mehānismi paredz kompensācijas vienīgi tad, ja pieaug tarifi, bet ne saistībā ar patēriņa apjoma pieaugumu. Šādos gadījumos normatīvie regulējumi nekādu atbalstu neparedz. Protams, valdībai ir visas tiesības šo regulējumu mainīt, bet vienmēr jāatceras saprātīgs samērīgums.
Atcerēsimies, ka jau tagad bez visām valdības “labās gribas” iecerēm jebkurai mazturīgajai personai ir iespējas vērsties savā pašvaldībā un saņemt kompensāciju komunālo maksājumu apmaksai. Vai nepieciešami vēl papildu atbalsta mehānismi? Soda naudas neiekasēšana un iespēja šo apkures parādu nomaksāt līdz nākamās apkures sezonas sākumam ir visnotaļ samērīgs risinājums. Cits jautājums, vai tas ir pietiekams no elektorālā skatu punkta.
Ja nu tomēr valdībā ir vēlēšanās par katru cenu pasniegt atsevišķām iedzīvotāju grupām kādas dāvanas, tad varbūt ir jēga koriģēt mājokļa pabalsta formulu, lai to varētu saņemt arī tie, kuriem apkures rēķini ir stipri lieli, bet pensija vai alga pavisam nedaudz pārsniedz nabadzības slieksni.
Tāpat būtu jāaktivizē darbs pie “Atvieglojumu vienotās informācijas sistēmas” (AVIS) attīstīšanas, lai attiecīgie dienesti varētu automātiski izvērtēt mājsaimniecības ienākumus uz vienu locekli. Ideālā versijā: ja sistēma redz, ka jūsu ienākumi ir zem noteikta minimuma, atbalsts rēķinos parādītos automātiski, bez papildu iešanas uz sociālajiem dienestiem.
Jau izskan aicinājumi samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi (PVN) apkurei. Ierosinājums it kā pat loģisks, bet tādā gadījumā jāsamazina PVN arī apkures izejmateriāliem, lai atkal neciestu individuālās apkures izmantotāji. Vienlaikus jādomā, kāda būs šī PVN samazinājuma ietekme uz valsts budžeta ienākumu daļu.
Šoreiz šis konkrētais PVN samazināšanas priekšlikums nāk no “Apvienotā saraksta”, kura deputāti budžeta apspriešanas laikā bija skaļākie kliedzēji par it kā milzīgo valsts parādu. Samazinot PVN, šis parāds tikai pieaugtu. Varbūt nebūtu slikti, ja politiķi paši savā vidē noskaidrotu, ko grib: samazināt valsts parādu vai samazināt PVN? Savstarpēji tās nav savietojamas darbības.
Šis, manuprāt, ir tas gadījums, kad jāpiekrīt premjerei Evikai Siliņai, kura norāda uz ierobežotajām budžeta iespējām un jau agrāk nospraustajām budžeta prioritātēm: valsts drošībai un aizsardzībai. Var, protams, piesieties atsevišķiem viņas izteikumiem, bet sacenšanās priekšvēlēšanu dāvanu dalīšanā nav tā labākā metode, ar kuru politiķiem sevi pozicionēt kā nopietnus, atbildīgus un valstiski domājošus.
