Šodien Saeima lems par ASV prezidenta Donalda Trampa kandidatūras atbalstīšanu Nobela miera prēmijas piešķiršanai. Uzreiz jānorāda, ka šis ir izteikts iekšpolitisks balsojums. Tam nav nekāda sakara ar reālo Nobela miera prēmiju, par kuras došanu vai nedošanu šobrīd pat netiek runāts.
Līdz ar to runas par Saeimas deputātu nekompetenci, kuri it kā pat nespējot noskaidrot, kāda ir Nobela prēmijas nominēšanas kārtība, ir nevietā. Visi visu lieliski saprot un zina. Vienkārši mērķi ir citi. Ne tie, kuri formulēti lēmumprojektā.
Tramps ir tēls, kurš ir tā politiski uzblīdis, ka no globālās publiskās telpas ir izspiedis gandrīz visus citus. Viņa atpazīstamība ir milzīga. Kā tas bieži gadās ar šādām vispārzināmām personām, cilvēku apziņā veidojas pa pusei mītisks tēls, kuram katrs savās iedomās piezīmē klāt savas vēlmes, cerības, bailes un bažas. Ko nu katrs.
Latvija nav izņēmums. Daudzi uz Trampu raugās caur šo cerību vai bažu prizmu. Turklāt, jo cilvēks ir vairāk ideoloģiski indoktrinēts, jo melnbaltāks ir šis redzējums. Daudziem attieksmi pret Trampu nosaka kaut kāda viņa tēlu raksturojoša iezīme. Tā var būt gan viņa pretstāve ierastajai, vecajai kārtībai, gan pielaidīgā attieksme pret Krievijas diktatoru Putinu vai kaut kas pavisam cits. Pašu politiķu attieksmi pārsvarā nosaka viņu politiskais izdevīgums. Gan elektorālais, gan tīri praktiskais (piemēram, iespēja būt delegācijas sastāvā vizītē ASV).
Tramps kā karogs
Latvijā par visiem 100% absolūti nekritiskiem Trampa atbalstītājiem pozicionējas vienīgi “Latvija pirmajā vietā” (LPV). Viņi šo savu politisko pozīciju neslēpj un ar to atklāti lepojas. Tramps ir viņu visaugstāk paceltais politiskais karogs. Tā kā Latvijā vairāk vai mazāk atklātu/slēptu trampistu ir krietni vairāk nekā LVP elektorālie griesti, tad skaidrs, ka arī citas partijas šajā balsu makšķerēšanas dīķī ir spiestas izmantot oranži iekrāsotu žibuli ar garo sarkano šlipsi un plānu mateļu cirtu pār pieri.
Tajā pašā laikā Tramps ir visai riskants iekšpolitiskais aktīvs. Vienu dienu viņš arestē Venecuēlas pašpasludināto prezidentu Maduro (kas liek uzgavilēt vieniem, bet sašust citiem), bet jau nākamajā dienā viņš sazvanās ar Putinu un spriež par pasaules pārdales plāniem, kas izsauc jau citas emocijas. Kurš var garantēt, ka īsi pirms 15. Saeimas vēlēšanām 3. oktobrī Tramps nesavāra kādas lielas ziepes un no gaisa balona, kas ceļ viņa atbalstītājus, nepārvēršas par smagu cirvi, kas gremdē?
Tai pašai LPV derētu biežāk atcerēties Rosļikova izgājienu dažas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām. Nav šaubu, ka pats Rosļikovs bija pārliecināts, ka viņam šāds spilgts izlēciens dos papildu balsis Rīgas domes vēlēšanās. Rezultātā tas nedeva balsis ne tikai paša partijai - “Stabilitātei!”, bet norāva balsis arī savas iecerētās koalīcijas partnerim - Šlesera LPV. Pārlieka aizrautība Latvijā nav modē.
“Jaunā vienotība” (JV) šobrīd ir galvenais LPV politiskais antagonists. JV frakcijas vadītājs un “Vienotības” valdes priekšsēdētājs Edmunds Jurevics visās iespējamajās vietās atkārto, ka Šlesera spēlītēs piedalīties netaisās un JV frakcijai esot sava taktika, kā šos LPV gājienus neitralizēt. Vienlaikus viņš nesaka ne jā, ne nē par pašu lēmumprojektu un gatavību atbalstīt Trampu kā Nobela prēmijas kandidātu. Visticamāk, visa šī “taktika” būs balsojums “atturas” vai nebalsošana vispār. Līdzīgu taktiku plāno piekopt “Progresīvie”, kuri šo jautājumu uztver kā nenopietnu un Saeimas necienīgu.
Jāatbalsta stratēģiskais partneris
Nav grūti prognozēt, ka galvenais LPV arguments par labu Trampam, būs stāsti par mūsu galveno stratēģisko sabiedroto, ar kuru mums Latvijas drošības vārdā jāuztur maksimāli draudzīgas attiecības. Proti, jābučo Trampa pakaļa, kā pats Tramps izteicās 2025. gada 8. aprīlī pēc izslavēto tarifu izsludināšanas: “Šīs valstis mums zvana. Bučo man pakaļu. Viņi mirst, cik ļoti grib noslēgt darījumu.”
Jāsaka uzreiz, ka Trampa pakaļas bučošanai ar Latvijas drošību tikpat kā nav nekāda sakara. Kad ASV bija cits prezidents, tad tai pašai LPV ASV nebija nekāds stratēģiskais partneris, bet gan “braucējs bezdibenī” (Šlesers, 2024. gada ārpolitikas debates). Vienalga, ko darītu Tramps, LPV to atbalstītu uz urrā, jo visa šīs partijas politika bāzēta uz trampismu kā tās ideoloģisko bāzi.
Visticamāk, arī citas partijas, ja piedalīsies šī jautājuma debatēs, attaisnos savu pozīciju ar šo stratēģisko partnerību. Te obligāta piebilde - ja piedalīsies debatēs, jo citas partijas izjūt LPV kā politiskos konkurentus un īpaši nealkst piedalīties viņu rīkotā ballītē. Līdz ar to tās varētu piebiedroties tiem, kas LPV aktivitātes gribētu ignorēt. Te gan parādās nākamais smagais jautājums: ar ko katra partija gribētu būt kopā - vai vienā kompānijā ar tiem, kuri danco pēc JV un “Progresīvo” stabules, vai ar tiem, kuri kopā ar Šleseru vicina slotas un mēslu dakšas?
Atbilde uz šo jautājumu solās būt grūta, jo arī katras partijas iekšienē ir cilvēki ar visai atšķirīgiem viedokļiem attiecībā uz šo jautājumu. It īpaši saistībā ar Trampu, jo ne viens vien varētu savas politiskās cerības likt tieši uz to, ka tieši uz viņa muguras iejās Saeimā. Atcerēsimies, ka labēji centrisko spēku nišā jaušama paliela drūzmēšanās, kur katram būs jāatrod sava “rozīnīte”, ar ko piesaistīt vēlētājus. Ņemot vērā jau minēto Trampa atpazīstamību, šī figūra vēlēšanās var nospēlēt krietni nozīmīgāku lomu, nekā tā būtu iekšpolitiski pelnījusi. Gan partiju sarakstu līmenī, gan individuālo plusiņu un svītrojumu sadalījumā.
Politiķu lielāku aktivitāti šajā virzienā sarežģī nopietnas socioloģijas trūkums. Latvijā nav bijusi neviena vērā ņemama sabiedriskās domas aptauja par attieksmi pret Trampu un viņa politiku. Var jau teikt, ka nav jēgas aptaujāt cilvēkus par svešas valsts politiķi un viņa politiku, taču atkārtoju: Tramps Latvijai jau sen vairs nav tikai ārpolitiska kategorija. Tramps iemieso ļoti konkrētu globāla mēroga ideoloģisko doktrīnu, kuru nevar skatīt tikai ASV politiskajā kontekstā. Ja reiz pieminu sabiedrisko domu, tad, izmantojot izdevību, piebildīšu: stiprināt socioloģisko pētījumu nozari Latvijā būtu daudz vērtīgāk nekā, teiksim, izmest miljonus pa tukšo Sabiedrības integrācijas fondam.
Ēdienkartes maiņa
Cits paralēls stāsts būs par to, ka šis ir starpparlamentārs balsojums. Tiks teikts, ka šīs debates neesot pat tik daudz par attieksmi pret Trampu, cik par attieksmi pret ASV Kongresu, kura Pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons esot dažādu valstu parlamentiem izsūtījis šādus aicinājumus. Vienu tādu nupat parakstīja mūsu Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Tieši šajā parlamentārisma gultnē tiks vērtēti ASV Kongresa pērn piešķirtais 231 miljons ASV dolāru Baltijas drošības iniciatīvai un 350 miljoni dolāru 2026. gadam, par kuriem gan balsošana vēl priekšā.
Taču tieši tāpat kā gadījumā ar “stratēģisko partneri” arī šī “palīdzība” ir tikai iegansts, lai varētu ieņemt pozīciju, kurā gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Par Trampa izkārto bildi Baltajā namā pie sienas, kurā viņš redzams kopā ar Putinu; par Trampa Grenlandes tīkojumiem; par viņa minimizēto palīdzību Ukrainai; par viņa attieksmi pret Eiropu nerunājam, bet viss uzsvars uz to ASV palīdzību, ko no Vašingtonas saņemam. Pateicībā dziļi noliecam galvas un sakām skaļu: Paldies!
Neatkarīgi no Saeimas šodienas balsošanas rezultātiem “Trampa jautājums” nekur nepazudīs. Tas būs viens no visa priekšvēlēšanu (un, iespējams, arī pēcvēlēšanu) posma centrālajiem “ugunskuriem”, ap kuriem notiks politiskās riņķa dejas. Galvenokārt pastarpināti. Piemēram, partijām atbildot uz tāda veida jautājumiem kā: ar kuru politisko spēku jūsu partija labprātāk ietu koalīcijā - ar “Progresīvajiem” (variants “Vienotību”) vai ar LPV?
Pieļauju, ka vairākām partijām tieši pirms (ne tik daudz pēc) vēlēšanām uz šāda veida jautājumiem būs ļoti grūti atbildēt, bet laipošana priekšvēlēšanu posmā vienmēr izskatās aizdomīgi. Vēlētājiem labāk patīk skaidri definēta pozīcija, nevis ne cepts, ne vārīts.
Viens no Trampa politiskās modes jaunievedumiem ir - asa, piparota politiskā ēdienkarte. Ar treknu, saldu, sāļu, ceptu un citu vakar vēl par neveselīgiem atzītu ēdienu pārbagātību. Vakardienas ēdienkarte ar tvaicētajiem dārzeņiem bez sāls un taukvielām šodien vairs nav pieprasīta. Lai gan tas tā var likties arī maldīgi un 3. oktobra pēcvēlēšanu naktī atklāties - stāsts par jauno pasaules kārtību izrādījies briesmoņu pasaciņa bērniem.
