Vakar publicētajā SAB 2025. gada darbības pārskatā atzīts: “SAB novērojumi liecina, ka Krievijas uztvere par Latviju kļūst arvien līdzīgāka tai, kāda Krievijai bija par Ukrainu pirms kara sākšanas. Šobrīd Krievija Latvijai nerada tiešu militāro apdraudējumu, tomēr virkne pazīmju norāda uz potenciāliem plāniem ilgtermiņā.”
Galvenais jautājums, kas rodas, lasot šo SAB pārskatu, ir: ko mēs saprotam ar vārdu - ilgtermiņā, jo ir vairāk nekā skaidrs: “potenciālā militārā apdraudējuma plāni” pastāv un tie ir gluži reāli. “Krievijas uztvere par Latviju kļūst arvien līdzīgāka tai, kāda Krievijai bija par Ukrainu pirms kara sākšanas.” Tāpēc jautājums ir viens: kad? Jāatzīst, ka SAB, atšķirībā no dažām citām iestādēm, sniedz samērā skaidru un, galvenais, neizskaistinātu (vai nepamatoti nomierinošu) atbildi uz šo jautājumu.
Tā kā nopietns iebrukums kādā no NATO valstīm (Latvijā) ir tikpat kā neiedomājams, ja turpinās aktīva karadarbība Ukrainā, tad atbilde uz iepriekšējā rindkopā uzdoto jautājumu atrodama šajā SAB analītiskajā vērtējumā: “Pašreizējo situāciju karā raksturo intensīvas cīņas, nevienai no pusēm negūstot izšķirošu pārsvaru - kaut arī Krievijai šobrīd ir militāro resursu un karavīru skaita pārsvars, Ukrainas armijai ir pietiekama militārā kapacitāte, lai nepieļautu stratēģiska līmeņa Krievijas karaspēka izrāvienu. [..] Turpinoties šīm tendencēm, ir ļoti zema iespējamība, ka tuvāko sešu mēnešu laikā frontē varētu notikt stratēģiska līmeņa izmaiņas.”
Tātad tuvāko sešu mēnešu laikā Krievijas iebrukumam ir “ļoti zema iespējamība”. Citiem vārdiem, vismaz pusgadu “varam gulēt mierīgi”, jo mūsu drošību netieši nodrošina Ukrainas bruņotie spēki. Bet kā tad NATO? Kā tad ar izslavēto 5. pantu? Kā ar ASV drošības “lietussargu”?
NATO nekur nav pazudis, un mūsu drošību konkrēti uz Latvijas zemes nodrošina tieši mūsu Bruņotie spēki, NATO starptautiskā brigāde Kanādas vadībā un tas pats 5. pants, kuru neviens nav atcēlis. Šaubas par Rietumu un NATO vienotību rada ne tik daudz mūsu pašu vai atsevišķi Eiropas politiķi, cik Amerika, kura prezidenta Donalda Trampa vadībā ir radikāli mainījusi stratēģisko kursu.
Par Eiropas drošību jāgādā pašai Eiropai
ASV Kara ministrijas nupat publicētajā Nacionālās aizsardzības stratēģijā skaidri norādīts, ka ASV aizsardzības prioritātes ir pašu mājas, Rietumu puslode, Klusā okeāna baseins un Ķīnas atturēšana. Lai arī stratēģijā teikts, ka, “raugoties caur “Amerika pirmajā vietā” prizmu, ASV sabiedrotie un to partneri spēlē būtisku lomu”, tajā ir skaidri norādīts, ka Eiropai par drošību jāgādā pašai: “Atbilde uz drošības draudiem, ar kuriem Eiropa saskaras, ir Eiropas primārās atbildības uzņemšanās par savu konvencionālo aizsardzību. Tādēļ ministrija veicinās un ļaus NATO sabiedrotajiem uzņemties galveno atbildību par Eiropas konvencionālo aizsardzību, saglabājot kritiski svarīgo, bet ierobežota apjoma ASV atbalstu.”
Var diskutēt, ko nozīmē “ierobežota apjoma” un cik liels saglabāsies “kritiski svarīgais” atbalsts, bet retorika ir samērā skaidra: Eiropas drošība ir pašu eiropiešu ziņā. No vienas puses, ASV aiziešana no Eiropas kaut vai tikai retoriskā līmenī (lai gan jau iezīmējas plāni skaitliski samazināt ASV militāro klātbūtni Eiropā) nestiprina Eiropas drošību, bet, no otras, liek Eiropai pašai savu drošību ņemt savās rokās, kas ir tikai atzīstami.
Kopumā, izvērtējot šo Pentagona dokumentu, iespaids nav tik graujošs, kā varētu domāt, spriežot pēc dažiem ziņu virsrakstiem. Diemžēl problēmas ar mūsu galveno stratēģisko drošības garantu var nākt ne tik daudz no “Amerika pirmajā vietā” principu galējām izpausmēm, cik no ASV iekšējās politiskās situācijas arvien pieaugošās nestabilitātes.
Varu vairs neviens neatdos
Nemitīgi pieaug iekšējā spriedze pašās ASV. Šobrīd uzmanības epicentrā ir situācijā Minesotā, kur pagājušās nedēļas nogalē gaišā dienas laikā daudzu liecinieku klātbūtnē migrācijas kontroles dienesta ICE darbinieks nošāva kārtējo upuri. Šoreiz 37 gadus veco medbrāli Aleksi Pretiju. Šī slepkavība visai nepārprotami iezīmē to ceļu, pa kuru sākusi iet Trampa administrācija. Proti, ceļu uz tādu valsts pārvaldes modeli, kurā tradicionālā varas maiņa vairs nenotiek.
Britu interneta izdevumā “Byline times” nupat publicēts Brinnas Tanehilas raksts, kura centrālā doma: neatkarīgi no tā, kā cilvēki balsos, iespējas, ka 2029. gadā pie varas nāks demokrātu valdība, ir praktiski tuvas nullei. Respektīvi, Republikāņu partija Trampa vadībā ir uzņēmusi kursu uz varas brīvprātīgu neatdošanu.
Jau raksta pirmais teikums pasaka visu: “Nākamo ASV prezidenta vēlēšanu iznākums jau tagad ir izlemts: demokrāti to vienkārši vēl neapzinās.”
Tanehila norāda, ka Tramps jau savā pirmajā prezidentūras gadā ir izpildvarā konsolidējis visu varu un to izmantojis, lai sodītu savus ienaidniekus.
Ir veikts juridisks apvērsums. ASV Augstākā tiesa (AT), kurā pārsvars ir Trampa atbalstītājiem, ir leģitimējusi konstitucionālu doktrīnu, kura paredz prezidentam ekskluzīvu varu pār visu izpildvaru.
Abi pārējie (likumdošanas un tiesu) varas atzari jau ir labprātīgi atteikušies no varas. Republikāņu kontrolētais Kongress ir nodevis valsts kases pilnvaras izpildvarai, bet AT ir gandrīz vienbalsīgi atbalstījusi Tieslietu ministrijas ierosinājumu, ka izpildvaras (Trampa) rīkojumus nevar atcelt ar tiesas lēmumiem.
Republikāņu partija arvien biežāk uzvedas kā partija, kura ir pārliecināta, ka tai nekad vairs nenāksies saskarties ar konkurētspējīgām vēlēšanām. Aptaujās parādās negatīvs Trampa rīcības vērtējums, bet republikāņu vadību tas neuztrauc. Rodas iespaids, ka viņi pieņem, ka viņiem saglabāsies mūžīga iespēja izšķirt prezidenta vēlēšanu rezultātus neatkarīgi no tā, kā cilvēki balsos.
Tanehila norāda, ka jau tagad prezidenta rīcībā ir pietiekami plašs instrumentu klāsts, kā bloķēt nevēlamu kandidātu iespējas vispār tikt līdz vēlēšanām (ieskaitot vienkāršāko veidu - arestu). Ja tomēr kāds tur tiks un pat uzvarēs, tad republikāņu rīcībā ir ne mazāks arsenāls, kā nepieļaut šāda uzvarējuša kandidāta nonākšanu amatā.
Tanehila atgādina 2021. gada 6. janvāra notikumus, kad Tramps aicināja toreizējo viceprezidentu Maiku Pensu neapstiprināt “nozagto” 2020. gada vēlēšanu rezultātus. Penss toreiz atteicās to darīt, izpelnoties Trampa milzu neapmierinātību, bet nav ne mazāko šaubu, ka pašreizējais viceprezidents darīs pilnīgi jebko, ko Tramps liks.
Visa Trampa administrācijas darbība visos virzienos ir vērsta uz to, lai varu nekad vairs no rokām neizlaistu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti daudzi, mainoties varai, nonāktu ļoti nopietnā tiesībsargājošo institūciju uzmanības lokā. Gan par melošanu zem zvēresta, gan par dažādām koruptīvām darbībām, gan “insaideru” darījumiem finanšu tirgos, gan par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, gan par daudz ko citu.
Var jautāt, bet vai tad ASV Demokrātu partijas vadība, “parastie” ASV pilsoņi to neredz? Paradoksālā kārtā neredz. Pareizāk sakot, redz, bet nespēj redzētajam noticēt. Ticība 250 gadu demokrātiskajām tradīcijām; ticība ASV kā demokrātijas varenākajai citadelei; ticība tās iedzīvotājiem, kuri neko tādu nepieļaus, ir tik liela, ka netiek pieļauta pat doma, ka ASV varētu notikt varas uzurpācija līdzīgi kā “aziātiskajā” Ķīnā un Krievijā, vai kā pēckara satricinājumu pārgurušajā Vācijā 1933. gadā.
Visi šie kariķētie, pastulbie diktatori, ar kādiem amerikāņus mūžīgi biedējusi Holivuda, ir iespējami taču tikai uz ekrāna. Tad, kad kaut kas tāds parādās realitātē pašu mājās aiz loga, tad prāts atsakās tam ticēt, jo tas vienkārši tā nevar būt. Kaut kā tāda pieļaujamība pilnībā sagrauj galveno Amerikas sociālo skavu - tās unikālo izredzētību. Visur citur var notikt viss kas tāds, tikai ne pie mums ASV.
Drošības horizonts sašaurinās
Godīgi runājot, kā lielam ASV cienītājam (tā tiešām ir unikāla, lieliska un ārkārtīgi interesanta valsts) man ļoti gribētos kļūdīties. Es būtu tikai priecīgs un ne mirkli nejustos apvainojies, ja pēc kāda laika kāds trampists man šo rakstu bāztu degunā un teiktu - redz, kāds tu biji muļķis toreiz. Nenovērtēji ASV demokrātijas stingros, dziļi betonētos pamatus. Nenovērtēji Trampa un Republikāņu partijas milzīgo cieņu, pietāti un bezgalīgo uzticību demokrātijas principiem. Pagaidām gan viss izskatās ejam pretējā virzienā.
Kā šāda notikumu virzība ietekmēs Latvijas drošību? No vienas puses, jau tagad ir skaidrs, ka mūsu drošība ir vairāk atkarīga no Eiropas gatavības sevi aizstāvēt (šajā jautājumā virzība ir pozitīva) nekā no Trampa mūžam mainīgā noskaņojuma. Toties Putina gatavība kādam uzbrukt gan var būt lielā mērā atkarīga no tā, cik ciešas un draudzīgas izveidosies viņa attiecības ar Trampu. Tā ka šajā vienādojumā ir daudzi nezināmie un daudzi mainīgie.
SAB pārskatā par mūsu drošības situāciju ASV iekšpolitiskie satricinājumi nav pieminēti pat attālinātā vai mājienu formā. Tas arī ir saprotams, jo Latvijai oficiālā līmenī kaut pastarpināti kaitināt ASV nav ne mazākās vajadzības. Tikmēr neoficiālā līmenī jāsaprot: nosacītās sliedes, iespējams, būs jādemontē ne tikai austrumu virzienā, bet arī pāri okeānam.
