Nupat Davosā tika parakstīts ASV prezidenta Donalda Trampa iniciētās “Miera padomes” dibināšanas protokols. Šī “Miera padome” tiek veidota kā alternatīva līdzšinējai Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO), kura sevi ir izsmēlusi un kļuvusi par bezjēdzīgu, neko nelemjošu birokrātisko struktūru, kuras galvenā funkcija ir nodrošināt lielam skaitam birokrātu vieglu un labi apmaksātu darbu Ņujorkā.
Vai jaunā Trampa “Miera padome” būs kaut par matu efektīvāka? Pagaidām gan izskatās, ka tā būs tikpat bezjēdzīga struktūra, ja ne vēl bezjēdzīgāka. Tās dibināšana notika īstā Trampa stilā. Vispirms tika paziņots, ka tiks dibināta struktūra, kuras priekšsēdētājs uz mūžu būs pats Tramps, tad izsūtīti uzaicinājumi valstīm pievienoties šai padomei (dalības maksa pēc pirmā gada - viens miljards ASV dolāru), bet par to, ko šī padome darīs, kāds ir tās mērķis un kā tiks izlietota dalības maksa, domāts tiks vēlāk. Pagaidām tas nav ticis pat aptuveni ieskicēts. Tramps licis noprast, ka padome darbošoties kā akciju sabiedrība, kurā akciju kontrolpakete piederēšot viņam. Respektīvi, kā teiks Tramps, tā arī būs.
Šī “Miera padomes” funkcionālā nenoteiktība, vismaz pagaidām, neļauj to uztvert nopietni. Tie, kuri uz Trampu neraugās sajūsmas pilnām acīm, to uztver ar neslēptu skepsi, pat ar zobgalīgu ironiju.
Trampa “Miera padomes” īpatnība ir tā, ka ne visām valstīm tika atsūtīts uzaicinājums tajā iesaistīties. Kritēriji, pēc kuriem vienas valstis ir uzaicinātas, bet citas nav, tā arī nav definēti. Tas pilnībā ir paša Trampa ziņā. Ko viņš grib, to arī aicina. Ja kaut kas nepatīk, tad tikpat viegli, vienpersoniski arī izslēdz no šīs padomes.
Latvija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis, šo uzaicinājumu nesaņēma. Varbūt tā pat labāk, jo tādējādi mūsu politiķi tika atbrīvoti no grūtas izvēles - pieņemt vai noraidīt šo uzaicinājumu.
No vienas puses, Latvijas politiķi ierasti cenšas izdabāt “bosam” (kurš nu kurā brīdī ieņem šo statusu), bet no otras puses, visas vadošās Eiropas Savienības valstis, kuras gribam uzskatīt par saviem draugiem, līdzdalību šajā struktūrā ir noraidījušas. No Eiropas “Miera padomē” piekritušas darboties tikai Ungārija, Albānija un Bulgārija. Trampu atbalstošā Slovākija nav uzaicināta, tāpat kā Čehija.
Ukraina savu dalību Trampa “Miera padomē” ir kategoriski noraidījusi, jo nevēlas atrasties vienā organizācijā kopā ar Krieviju un Baltkrieviju, kuras ir uzaicināto vidū. Savukārt Kanādai, kura sākotnēji arī bija uzaicināta, šis uzaicinājums pēc Kanādas premjerministra Marka Kārnija runas Davosas ekonomiskajā forumā tika atsaukts.
Varam tikai minēt, kāpēc, piemēram, Albānija ir uzaicināta, bet Beļģija nav. Varbūt tāpēc, ka starp astoņiem Trampa it kā izbeigtajiem kariem ir arī viņa vairākkārt pieminētais “Aberbaidžānas un Albānijas konflikts” (domāts Azerbaidžānas un Armēnijas konflikts), un tāpēc Albānija izpelnījusies Trampa īpašo ievērību.
Lai arī šai “Miera padomei” neprognozē panākumiem bagātu nākotni, tai ir sava būtiska nozīme un vēsturiska jēga. Tas ir pirmais solis ANO likvidācijas virzienā. Latvija pēdējos gados ir iztērējusi vismaz 10 miljonus eiro, lai uz diviem gadiem sagādātu sev vietu ANO Drošības Padomē. Kāds Latvijai labums no sēdēšanas šajā pļāpātavā, nepaskaidros neviens. Apgalvojums, ka ir svarīgi sēdēt pie lemjošo galda, šajā gadījumā nav pārliecinošs, jo ko tad šī Drošības padome lemj tādu, kas kādam būtu saistošs? Pat ja tur kaut kas arī tiek lemts, tad to lemj piecas pastāvīgās DP locekles ar veto tiesībām.
Ja kāds pastāvošās starptautiskās sistēmas atbalstītājs grib aizstāvēt ANO, sakot: labāk tāda starptautiskā organizācija nekā nekāda, tad man ir tikai viens jautājums. Vai tiešām pašreizējais ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs kaut par mata tiesu šķiet labāks un jēdzīgāks par to pašu Trampu? Protams, Trampa pietāte pret dažādiem autokrātiem nav noslēpjama, bet vai tad Guterrešam tā ir mazāka? Kā mēdz teikt: ja nav kazai piena, tad nav jēgas to turēt.
Lai arī Tramps ir atbrīvojis Latvijas politiķus no izvēles pieņemt vai noraidīt viņa uzaicinājumu “Miera padomē” (Trampa draugu klubā), atsevišķi mūsu politiskie spēki cenšas šo “Trampa tēmu” uzturēt maksimāli karstu un izmantot savās politiskajās interesēs. “Latvija pirmajā vietā” Saeimā iesniegusi lēmumprojektu par Trampa kandidatūras atbalstīšanu Nobela miera prēmijas piešķiršanai. Partija lūdz Saeimas prezidiju šo lēmumprojektu iekļaut Saeimas 29. janvāra darba kārtībā.
Lai arī šo lēmumprojektu Saeima, visticamāk, noraidīs (kaut vai daļai deputātu balsojumā atturoties), tas dos iespēju atsevišķiem politiķiem kārtējo reizi pazīmēties, kas vēlēšanu gadā ir divtik svarīgi. Nav noslēpums, ka par spīti tam, ka būt par “Trampa fanu kluba” biedru Latvijā neskaitās labais tonis, gan sabiedrībā, gan politiskajā šķirā netrūkst vairāk vai mazāk slēptu Trampa “fanu”.
Vienīgā partija, kura pilnīgi atklāti pozicionējas kā trampistu partija, ir LPV. Tad nu viņi uz Trampa rēķina cenšas uzspodrināt savas politiskās spalvas kā vienīgie īstenticīgie, kuri no savas jūsmas neslēpjas un nekaunas kā citi.
Ne reizi vien esmu rakstījis, ka, lai arī man Tramps visbiežāk izraisa negatīvu attieksmi, viņam raksturīgā uzvedība būt kā zilonim trauku veikalā atsevišķos gadījumos vērtējama atzinīgi. Ja minētā “Miera padomes” izveidošana varētu būt nozīmīgs solis butaforiskās ANO likvidācijai vai fundamentālai transformācijai, tad LPV “Trampa tēmas” kurināšana varētu likt mūsu politiķiem skaidrāk pozicionēties. Vēlētājiem tomēr jāzina, ko gaidīt no saviem priekšstāvjiem, lai pēc vēlēšanām nav jāpiedzīvo negaidīti pārsteigumi.
