ASV prezidents Donalds Tramps Nobela miera prēmiju diez vai bija pelnījis, taču gada politiķa tituls viņam pienācās nešaubīgi. Viss 2025. gads pagāja Trampa zīmē, un viņš neapstrīdami bija galvenā globālās politikas zvaigzne. Viņš ieviesa un noteica gluži jaunu politiskās uzvedības modi.
2026. gads iesācies ar vēl vētrainākiem notikumiem nekā iepriekšējais. Katra diena nāk ar jauniem, negaidītiem pārsteigumiem. Venecuēla; Krievijas ēnu flotes tankkuģu arests; Grenlande; papildu muitas tarifi Eiropas lielvalstīm; Trampa vēstule Norvēģijas premjerministram, žēlojoties par neiedoto Nobela prēmiju; Trampa lidmašīnas griešanās atpakaļ virs Atlantijas okeāna utt.
Katru reizi, kad Tramps publiski izsakās, tā arvien skaidrāk iezīmējas šīs jaunās politiskās modes galvenie elementi. Tos raksturo uzsvērta nekaunība, neslēpta bravūra, tieša, asa, nenogludināta valoda. Kas prātā, tas mēles galā. Par sekām nav ko domāt. Jārīkojas.
Šī jaunā stilistika vecos politiskos darboņus dzen strupceļā. Viņi nezina, kā reaģēt, un turpina uzvesties vecās politiskās modes garā. Proti, cenšas Trampu nesadusmot, mēģina viņam pielabināties, izmantojot ierastās, agrākos laikos aprobētās metodes - glaimus, lišķību, klaju iztapību. Tāds bija gan Eiropas, gan pasaules, gan Latvijas politiķu uzvedības modelis saskarsmē ar Trampa ASV gandrīz visu iepriekšējo gadu.
Trampa kārtējā “fiksā” ideja par Grenlandes pārņemšanu ASV kontrolē precīzi, bez aizķeršanās iegulst jaunās politiskās modes matricā. Asi, nekaunīgi, bravūrīgi. Eiropa ir nolikta fakta priekšā, un tai jāizšķiras: ko darīt, kā reaģēt? Vai atbildēt vecajā garā: ar iztapību, piekāpību un kuslu samierināšanos, vai arī atbilstoši jaunajai modei - tikpat asi, bravūrīgi un nekaunīgi. Protams, ņemot vērā attiecīgu mēroga un intelektuālās kapacitātes korekciju.
Kādai jābūt Rietumu vadošo politiķu atbildei jaunajā politiskajā realitātē, nupat Davosas pasaules ekonomikas forumā nodemonstrēja Kanādas premjers Marks Kārnijs. Vispirms jāatzīmē, ka Kārnijs ir leģendāra figūra mūsdienu politikā. Viņš, būdams Kanādas pilsonis, ilgus gadus (2013.-2020.) bija Anglijas Bankas vadītājs (pirms tam Kanādas Bankas vadītājs) un pēc “Brexit” kļuva par vienu no centrālajām figūrām Apvienotās Karalistes un Eiropas Savienības atdalīšanās sarunās. Tagad viņš ir atgriezies Kanādā un ir šīs valsts populārākais politiķis.
Vecā kārtība neatgriezīsies
Kārnija runa tiek plaši citēta pasaules medijos. Tās centrālā doma: uz meliem balstītas sistēmas spēks un dzīvotspēja slēpjas tās dalībnieku gatavībā rīkoties tā, it kā šī sistēma būtu patiesa. Ilustrācijai viņš izmanto čehu disidenta Vāclava Havela 1978. gadā sarakstīto eseju “Bezspēcības vara”. Tajā Havels uzdod vienkāršu jautājumu: kā komunistiskā sistēma spēj saglabāties? Viņš apraksta līdzību ar dārzeņu tirgotāju.
Katru rītu šā veikala īpašnieks izliek logā uzrakstu: “Visi pasaules proletārieši, savienojieties!” Pats viņš šim sauklim netic. Neviens tam netic. Bet viņš tomēr izliek uzrakstu — lai izvairītos no nepatikšanām, lai demonstrētu pakļāvību, lai mierīgi dzīvotu.
Tā kā visi veikalu īpašnieki visur dara to pašu, sistēma turpina pastāvēt. Ne tikai ar vardarbību, bet arī ar ikviena cilvēka līdzdalību rituālos, par kuriem viņi labi zina, ka tie ir nepatiesi. Havels to sauc par “dzīvošanu melos”. Sistēmas spēks nāk nevis no tās patiesības, bet no ikviena gatavības rīkoties tā, it kā tā būtu patiesa.
Arī tās nestabilitāte nāk no tā paša avota: kad kaut viens cilvēks pārstāj rīkoties tā kā agrāk, kad dārzeņu tirgotājs noņem savu izkārtni — ilūzija sāk plaisāt.
Kārnijs savā runā norāda, ka tā pasaules kārtība, kura balstījās uz “noteikumos balstītu starptautisko kārtību”, ir beigusies. “Ir pienācis laiks uzņēmumiem un valstīm noņemt šīs izkārtnes,” aicina Kārnijs. “Desmitiem gadu tādas valstis kā Kanāda plauka, balstoties uz to, ko mēs saucām par noteikumos balstītu starptautisko kārtību. Mēs pievienojāmies dažādām tās institūcijām, slavējām tās principus un guvām labumu no tās paredzamības. Mēs varējām īstenot uz vērtībām balstītu ārpolitiku un aizsardzību, bet mēs zinājām, ka stāsts par noteikumos balstīto starptautisko kārtību ir daļēji nepatiess.
Mēs zinājām, ka spēcīgākie to aizmirsīs, kad tas viņiem būs izdevīgi; ka tirdzniecības noteikumi tiek piemēroti asimetriski. Šī fikcija bija noderīga, jo palīdzēja nodrošināt dažādus sabiedriskos labumus: atvērtus jūras ceļus, stabilu finanšu sistēmu, kolektīvo drošību un strīdu risināšanas mehānismus. Tāpēc mēs izvietojām zīmi logā. Mēs piedalījāmies rituālos. Un lielākoties izvairījāmies norādīt uz atšķirībām starp retoriku un realitāti.
Tagad šī sistēma vairs nedarbojas. Runāšu tiešu valodu: mēs atrodamies pārrāvuma, nevis pārejas posmā. Pēdējā laikā lielvalstis izmanto ekonomisko integrāciju kā ieroci. Tarifus kā sviru. Finanšu infrastruktūru kā piespiešanas līdzekli. Piegādes ķēdes kā vājos punktus. Kanāda bija viena no pirmajām, kas sadzirdēja modinātāja zvanu, kas lika mums fundamentāli mainīt savu stratēģisko nostāju.
Kanādieši zina, ka vecais, ērtais pieņēmums, ka mūsu ģeogrāfija un dalība aliansēs automātiski nodrošina labklājību un drošību, vairs nav spēkā. Mūsu jaunā pieeja balstās uz to, ko Somijas prezidents Aleksandrs Stubs ir nosaucis par “uz vērtībām balstītu reālismu”. Mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, nevis gaidām, kad tā kļūs tāda, kādu mēs to vēlamies. Mēs vairs nepaļaujamies tikai uz mūsu vērtību spēku, bet arī uz mūsu spēka vērtību.
Attiecībā uz Arktikas suverenitāti mēs stingri atbalstām Grenlandi un Dāniju un pilnībā atbalstām to unikālās tiesības noteikt Grenlandes nākotni. Mūsu apņemšanās ievērot 5. pantu ir nelokāma. Mēs sadarbojamies ar NATO sabiedrotajiem (tostarp Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astoņnieku), lai turpinātu nodrošināt alianses ziemeļu un austrumu flangus, tostarp veicot bezprecedenta ieguldījumus radaru, zemūdeņu, lidmašīnu un sauszemes spēku aprīkojumā. Tas mani atgriež pie Havela. Ko nozīmē vidēja lieluma valstīm “dzīvot patiesībā”?
Tas nozīmē atzīt realitāti. Pārtraukt atsaukties uz “noteikumos balstītu starptautisko kārtību”, it kā tā joprojām darbotos tā, kā tiek sludināts. Kanādai ir vēl kaut kas: izpratne par to, kas notiek, un apņēmība atbilstoši rīkoties. Mēs noņemam izkārtni no loga. Vecā kārtība neatgriezīsies. Mums nevajadzētu to apraudāt. Nostalģija nav stratēģija.
Spēcīgajiem ir viņu vara. Bet mums arī ir kaut kas — spēja beigt izlikties, atzīt realitāti un rīkoties kopā. Tas ir Kanādas ceļš. Mēs to izvēlamies atklāti un pārliecinoši. Un tas ir ceļš, kas ir plaši atvērts jebkurai valstij, kas vēlas to iet kopā ar mums.”
Mieriņa spēlē to pašu spēli, ko visi
Kārnijs faktiski pirmais no nopietna līmeņa politiķiem pasaka skaidri un gaiši: vecā kārtība ir beigusies, tā neatgriezīsies, un nav ko par to raudāt. Jādomā, kā dzīvot tālāk.
Var jautāt: kāds šai Kārnija runai sakars ar virsrakstā minētajiem mūsu pašmāju politiķiem un viņu vecmodīgo domāšanu? Šajās dienās apritēja gads kopš Trampa inaugurācijas un visā pasaulē politiķiem bija jāatbild uz jautājumiem par savu attieksmi pret Trampa politiku. Arī Latvijā.
Latvijas politiski aktīvajā sabiedrības daļā lielāko rezonansi izpelnījās Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas paraksts zem Trampa atbalsta vēstules un viņas neveiklā taisnošanās par šo savu rīcību. Objektīvi Mieriņa bija rīkojusies Latvijas vispārpieņemtās ārpolitiskās doktrīnas garā, kurā ASV ir mūsu stratēģiskais sabiedrotais un Tramps ir mūsu draugs, lai ko viņš arī neteiktu un nedarītu. Tajā pašā laikā ar šīs uzmanības paņemšanu uz sevi viņa paglāba citu politisko spēku pārstāvjus, kuri, Havela/Kārnija vārdiem, “turpina logā izlikt izkārtni, kurai paši netic”.
Latvijas valdošajā politiskajā šķirā attiecībā pret Trampu nav vienotas, konsolidētas attieksmes (atšķirībā no attieksmes pret Putinu). Šādas kaut cik skaidras attieksmes nav arī pašā sabiedrībā. Tāpēc politiskās partijas cenšas nepozicionēties “Trampa jautājumā” un izliekas, ka mūsu attiecībās ar ASV nekas nav mainījies, kopš viņš saimnieko Baltajā namā.
Ja labēji konservatīvajā spārnā šī samērā saprotošā attieksme pret Trampa īstenoto politiku ir daļēji izskaidrojama, tad kreisajā (Progresīvie”) un centriskajā (“Vienotība”) spārnā šī laipošana un pat neslēptā izdabāšana izskatās visi jocīgi. Abu šo partiju pārstāvji (Edmunds Jurēvics un Antoņina Nenaševa) “LTV Panorāmas” sižetā par Trampu izteicās visnotaļ atzinīgi. Katrā ziņā nevienu sliktu vārdu par Trampu viņi neizteica.
Tas pats par sevi nebūtu nekas nosodāms, jo politikā katram var būt sava pozīcija, bet tad viņu partijas biedriem un atbalstītājiem nevajadzētu “mesties krāgā” Mieriņai, kura spēlēja tieši to pašu spēli ar to pašu mērķi. Ja pašiem pietrūkst drosmes noņemt “izkārtni no loga”, tad nav ko pārmest citiem, kas dara to pašu.
