Šodien aprit gads, kopš 2025. gada 20. janvārī Vašingtonā notika ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācija un viņš kļuva oficiālais Baltā nama saimnieks. Jāatzīst, ka ASV nav parasta valsts, kuras iekšpolitiskie procesi pārējo pasauli tikpat kā neskar. ASV ir pasaules spēcīgākā lielvalsts, kuru vēl nesen uzskatīja par “pasaules policistu”.
Mūs visvairāk interesē divas lietas. Kā Trampa politika ietekmē mūsu starptautisko drošību, un kādu iespaidu uz mūsu pašu iekšējo politiku atstās Trampa politiskais piemērs.
Jau ar pirmajām dienām Baltajā namā Tramps ir iezīmējis jaunu ceļu ne tikai ASV politikā, bet visas pasaules politikā. Agrāk, pirms simt, divsimt un pat vairāk gadiem, politiķi (karaļi, imperatori un grāfi) centās uzdoties (neatkarīgi no tā, ko viņi darīja realitātē) par augstas morāles pārstāvjiem, kas rīkojas kaut kādu augstāku mērķu vārdā. Gan Napoleons, kurš cīnījās pret Eiropas monarhu tirāniju, gan Ļeņins un Hitlers, kuri sludināja cīņu pret vispasaules buržuāzijas (plutokrātijas jeb bagātnieku varas) kundzību, savus “jaunās pasaules” mērķus, vismaz vārdos, pasniedza kā jaunas, augstākas morāles paraugus.
Tramps par morāli nerunā vispār. Pat tad, kad viņš to varētu darīt. Piemēram, starptautiski neatzītā Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro nolaupīšanas gadījumā. Tramps varētu šo militāro operāciju pamatot ar rūpēm par demokrātiju, ar rūpēm par Venecuēlas tautu, kuru atbrīvojis no nežēlīga diktatora, varas uzurpatora. Taču viņš to nedara. Pat vairāk. Kad kāds no viņa apkārtnes (senators Lindsijs Grems), atbildot uz žurnālistu jautājumiem, cenšas šīs operācijas motivāciju ievirzīt ierastajā “atbrīvošanas” un “demokrātijas atjaunošanas” gultnē, Tramps viņu pārtrauc un sāk runāt par naftu un citiem labumiem, kurus ASV gūs no kontroles pār Venecuēlu.
Principiāla atteikšanās no morāles komponentes politikā ir galvenais Trampa politiskais jaunievedums. Pat Putins, nemaz nerunājot par komunistiskās Ķīnas līderiem, savas darbības vienmēr pamato ar kaut kādiem labskanīgiem motīviem. Kaut vai ar cīņu pret iedomātiem “nacistiem”.
Tramps ar šādām morāles “vīģes lapām” neaizsedzas. Viņš it kā skaļi paziņo - nekautrējos no savas ciniskās, egoistiskās dabas. Kāpēc man jātēlo “labiņais”, ja es tāds neesmu. Viņš iemieso to visnotaļ populāro izaugsmes “kouču” mācību, kura sludina: esi tāds, kāds esi. Mīli sevi vairāk nekā jebko citu. Nerēķinies ne ar vienu. Nedomā, kā izskaties no malas. Esi īsts egoists, jo neviens cits par tevi nedomās vairāk nekā tu pats.
Beidzot šāds “kouču” mācības tēls ir kļuvis par ASV prezidentu. Lai arī daudziem viņš izsauc riebumu, citi viņā saredz to varoni, par kādu gadu desmitiem sapņojuši: cilvēku, kurš rīkojas, nevis veido darba grupas, komisijas un sasauc neskaitāmas sapulces. Rīcības cilvēks, nevis muldoņa (kaut gan muldēt viņam arī ļoti patīk).
ASV vairs neko negarantē
Trampa valdīšanas gads ir būtiski izmainījis pasaules politisko kārtību. Tajā skaitā mūsu drošības situāciju un arī mūsu iekšpolitisko ainavu. Sāksim ar drošības situāciju. ASV nacionālās drošības padomnieks Trampa pirmās prezidentūras laikā Džons Boltons jau pirms 2024. gada vēlēšanām un arī tagad dažādās intervijās turpina apgalvot, ka Trampa mērķis ir NATO likvidācija.
Boltons ir ilgstoši kopā ar Trampu strādājis un viņu labi pazīst. Līdzšinējā Trampa politika liecina, ka Boltons nerunā pa tukšo. Neslēptās prasības Dānijai atdot Grenlandi un 10% muitas tarifi NATO valstīm, kuras nostājušās Dānijas pusē (pie 0% tarifa Krievijai), visai skaidri norāda uz prioritātēm sabiedroto izvēlē.
Mūsu politiķi (Baiba Braže) vai vēl jo vairāk NATO ierēdņi (Māris Riekstiņš) var turpināt izteikt atbalstu NATO kolektīvajai drošības arhitektūrai, taču, manuprāt, ir skaidrs, ka NATO tajā formā, kādā mēs to pazinām agrāk, vairs nepastāv. Var saukt ASV par mūsu stratēģisko partneri, taču tā vairāk ir sevis mānīšana vai iegansta nedošana, lai Trampam būtu grūtāk teikt - man jūs ar visiem saviem piektajiem pantiem esat pie vienas vietas.
Vai šāda Trampa politika padara mūsu reģionu nedrošāku? Droši vien, bet jebkurā situācijā var atrast arī kaut ko pozitīvu. Tramps nenoliedzami ir sapurinājis Eiropu. Var diskutēt par to, cik Eiropa ir gatava sevi aizstāvēt bez ASV atbalsta, bet skaidrs, ka Eiropai nekas cits neatliek kā par šādu iespēju domāt. Turklāt steidzami. Ir jādomā par gluži citu drošības arhitektūru. Vecā arhitektūra, kura pilnībā balstījās uz ASV militāro, tajā skaitā kodolspēku “lietussargu”, vairs neko negarantē.
Piekāpšanās varmākam neko nedod
Tāpat neko labu nesola piekāpība un izdabāšana Trampam, uz kuru aicina arī daži mūsu politiķi. Par šādu uzvedības modeli izdevumā “Persuasion” raksta pazīstamais ASV politologs Frensiss Fukujama: “Līdz šim gan ES, gan Eiropas lielvalstis ir centušās nomierināt Trampu, piekāpjoties, glaimojot, dodot personiskas dāvanas un izrādot citus cieņas apliecinājumus. Šī stratēģija nav bijusi iedarbīga, un no tās nekavējoties jāatsakās.
Donalds Tramps būtībā ir varmāka, kurš vēlas dominēt pār visiem apkārtējiem. Mēģinājumi viņu pielabināt piekāpjoties ir muļķīga rīcība: viņš nicina vājumu un tos, kas to izrāda. Pērn pavasarī ES noslēdza ar ASV tirdzniecības līgumu, kurš nosaka 15% tarifu visām Eiropas precēm bez jebkādas ES pretreakcijas attiecībā uz Amerikas precēm. Tas bija slikts lēmums. ES, kas iedzīvotāju skaita un bagātības ziņā ir līdzvērtīga ASV, vajadzēja ieņemt stingru vienotu nostāju un atbildēt ar to pašu.”
“Kas liek eiropiešiem domāt, ka piekāpšanās Grenlandes jautājumā nomierinās Trampu?” jautā Fukujama un turpina: “Viņš vienkārši prasīs vēl un vēl. Eiropieši šo samierniecisko politiku pamato ar to, ka viņu drošība joprojām ir atkarīga no ASV un viņiem nepieciešama palīdzība cīņā pret Krieviju. Tāpat viņi apgalvo, ka nevēlas provocēt destruktīvu tirdzniecības karu.
Taču Trampa Amerika jau ir pārliecinoši nodemonstrējusi, ka tā nebūs uzticama sabiedrotā, kad pienāks izšķirošs brīdis. Tā jau ir pametusi Ukrainu. Novembrī publicētajā Nacionālās drošības stratēģijā skaidri pateikts, ka Eiropa nav ASV prioritāte. Tā pat nav definēta kā sabiedrotā. ASV prioritārās intereses ir saistītas ar Rietumu puslodi.”
ASV dzīvojošais vēsturnieks Jurijs Felštinskis ir pārliecināts, ka Tramps ar Putinu jau ir noslēdzis vienošanos par pasaules ietekmes sfēru sadali Staļina - Hitlera pakta stilā. Tiesa, atšķirībā no saviem vēsturiskajiem priekšgājējiem, kuri šo paktu nostiprināja uz papīra ar saviem parakstiem, šoreiz, pēc Felštinska domām, ir tikai mutiska vienošanās: mums Rietumu puslode, tev Ukraina un Austrumeiropa. Ar Ķīnu runāsim atsevišķi. Pēc tam, kad visi muļķīgie kari [Trampa ieskatā] būs izbeigti, tad realizēsim savus izdevīgos projektus.
Šajā Trampa “izdevīgo darījumu” redzējumā atsevišķu valstu nacionālās intereses vispār netiek ņemtas vērā. Tās netiek iekļautas aprēķinos kā absolūti nebūtiskas. Jums nav kāršu, it kā saka Tramps, piebilstot, ka vienīgā jūsu kārts esmu es.
No Latvijas skatupunkta mūsu drošība šobrīd vairāk ir atkarīga no Ukrainas nekā no ASV. Kamēr Krievija ir iestrēgusi Ukrainā, tikmēr Eiropa var kāpināt savu aizsardzības potenciālu. Tāpēc no Latvijas drošības interešu viedokļa galvenais veids, kā šo drošību nostiprināt, ir maksimāli atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru, stiprināt Eiropas stratēģisko vienotību un ciešāku militāro sadarbību ar tuvākajām reģiona valstīm - Baltijā, Skandināvijā - kā arī ar Poliju, Vāciju un Kanādu (kā NATO Latvijas starptautiskās brigādes galveno valsti).
Galvenais rezultāts
Trampa politika noteikti ietekmēs arī mūsu iekšpolitiku, jo šogad būs Saeimas vēlēšanas. Par spīti viņa pretrunīgajam vērtējumam jau parādījušies politiķi un politiskie spēki, kuri vairāk vai mazāk cenšas atdarināt Trampa stilu. Latvijas gadījumā tā gan ir bīstama spēlēšanās ar abpusgriezīgu nazi. Trampa uzvedībai līdzīgais agresīvais, augstprātīgais, lielīgais uzvedības stils latviešu acīs nekad nav augsti kotējies.
No otras puses, cilvēki ir noguruši no politiķu neizlēmības, no bailēm uzņemties atbildību un spert izšķirošus soļus. Jau pieminētās darba grupas, koncepciju izstrādes un glīti izstrādātās prezentācijas neko citu kā ironizēšanu par kārtējo tukšmuldēšanu un tukšmuldētājiem neizraisa. Labskanīgo, gudri skanošo, bet tukšo runu laiks ir beidzies. Visa šī runāšana “mākslīgā intelekta” garā strauji iziet no modes.
Galvenais jautājums šī gada politiskajā sezonā būs tas, kā Latvijas politiķi piemērosies jaunajai politiskajai modei. Kā viņiem tas izdosies? Tas būs centrālais jautājums vismaz līdz 15. Saeimas vēlēšanām, ja vien līdz 3. oktobrim nenobruks visa pasaules drošības arhitektūra. Līdz ar to arī līdzšinējā politiskā sistēma Eiropā.
Tas, ka “uz galda” ir parādījusies arī šāda ne visai patīkama “opcija”, arī ir Trampa otrā prezidentūras termiņa pirmā gada galvenais politiskais rezultāts.
