Jebkurš svētku apsveikums sastāv no divām sastāvdaļām. No klasiskām, vispārzināmām standartfrāzēm un otras, svarīgākās – oriģinālās daļas, kurā kaut kas tiek pateikts tieši tam konkrētajam cilvēkam, kurš tiek sveikts. Jo lielāka pirmā, vispārīgā daļa, jo apsveikums formālāks, bezpersoniskāks un līdz ar to arī mazāk emocionāli uzrunājošs.
Latvijas augstāko amatpersonu svētku uzrunas pēdējā laikā kļūst arvien īsākas, nekonkrētākās un formālākas. Tas, visticamāk, izskaidrojams ar to, ka televīzijas laikmets pamazām kļūst vēsture. Laiks, kad televizors cilvēku mitekļos ieņēma centrālo vietu, aiziet nebūtībā. Tāpēc, ko tur gari un pamācoši runāt ekrānā, tāpat neviens īsti neklausās. Ja jau tradīcija liek, tad īsi, ātri, labskanīgi.
Ministru prezidentes Evikas Silinas runa netieši sasaucās ar viņas valdības prezentēto 4x4 plānu, kas paredz samazināt birokrātiju (cilvēkresursu izmantošanu) par 25%. Šī gada svētku runa bija par 25% īsāka par pērno runu un 25% no teksta faktiski atkārtoja iepriekšējā gada uzrunu.
Lūk, premjerministres teiktais šogad: “Mums ir izcili zinātnieki, uzņēmēji, sportisti, mākslinieki, mediķi, ar kuriem mēs lepojamies. Taču vēlos uzsvērt - ikkatrs Latvijas cilvēks ir vērtība neatkarīgi no darba, ko veic. Savā ikdienā, arī starptautiskajā vidē, ik reizi pārliecinos - latvieši izceļas ar to, ka mūsos slēpjas talanti un pretstāvēšanas spīts.”
Pērn: “latvieši ir talantīgi, stipri un drosmīgi. No ārzemju kolēģiem saņemu apbrīnas pilnas atsauksmes - mums ir pieejami augsti attīstīti digitāli risinājumi, mums ir pasaules līmeņa sasniegumi zinātnē, medicīnā, kultūrā un kino. Spoži ir arī mūsu rezultāti sportā. Mums ir gara spēks tiekties uz izcilību.”
Resursu ekonomijai ES ietvaros varētu izveidot starptautisku svētku runu apmaiņas programmu, kurā dažādu valstu vadītāji katru gadu apmainītos ar svētku runām, tādējādi lieki netērējot naudu runu rakstītājiem. Konkrētajā piemērā pilnīgi droši “latvieši” vietā varētu likt jebkuru citu tautu.
Tāpat varētu atvērt jebkuru lappusi no plaši izplatītajām personības izaugsmes grāmatām un pārrakstīt tur minētos ieteikumus: “Nākamajā gadā es novēlu ikvienam no mums izaicināt pašiem sevi, pārspēt pašiem sevi, izkāpt no ikdienišķā un tiekties uz izcilību. [..] Nebaidīties no nākotnes, bet veidot to pašiem, jo tā varam kļūt labāki, atklāt sevī jaunas spējas un kļūt arī turīgāki - individuāli un kā valsts kopumā.”
Visā runā nebija nevienas konkrētības, izņemot Nacionālās bibliotēkas pieminēšanu, jo tieši tur šī runa bija ierakstīta. Tiesa, arī šī pieminēšana pieredzējušiem politikas zinātājiem izklausījās visai divdomīgi. Siliņa teica: “Mēs varam, ja gribam. Mēs varam, ja darām. Nacionālās bibliotēkas tapšanas stāsts to pierāda.”
Nacionālās bibliotēkas tapšanas stāsts to tiešām pierāda, tikai nevajadzētu aizmirst, kā šis stāsts “tapa”. Tolaik “Vienotības” priekštece - partija “Jaunais laiks” asi iestājās pret šīs bibliotēkas celtniecību, jo uzskatīja, ka tas ir nīstās Šķēles/Kalvīša/Demakovas Tautas partijas projekts.
Lieliski atceros, kā tobrīd opozīcijā esošais Krišjānis Kariņš no Saeimas tribīnes, nikni kratot ar pirkstu debesīs, piesauca Latvijas ārējo parādu miljards latu apmērā un brīdināja, ka ekonomiskās krīzes (?!) apstākļos šādu būvi mēs vienkārši nevaram atļauties. Esot jāpagaida labāki laiki. Atgādināšu, ka tobrīd Latvijas IKP pieaugums (salīdzināmās cenās) bija vairāk kā 10% gadā, bet valdības parāds nesalīdzināmi mazāks par tagadējo (20 miljardi eiro), kas gan netraucēja Kariņam runāt par ekonomisko krīzi.
Šo epizodi pieminu vien tāpēc, lai atgādinātu, cik bieži politiķi runā pilnīgas blēņas, ja vien tas viņiem situatīvi izdevīgi. Labi, ka toreiz, kad Latvijā mainījās pie varas esošais politiskais grupējums (oligarhu kapusvētki, maijpuķīšu revolūcija) Nacionālās bibliotēkas būvniecība jau bija uzsākta. Citādi būtu kā ar jaunajiem pasažieru elektrovilcieniem, kuru nonākšanu uz mūsu sliedēm šī politiskā vektora maiņa iekavēja par aptuveni desmit gadiem.
Kopumā Siliņas runa atbilda viņas tēlam. Tiem, kuriem viņa patīk, visticamāk, patika arī mundrais, dzīvespriecīgais tonis kādā viņa to teica. Tiem, kam viņa nepatīk, runa šķita tukša un bezjēdzīga. Katrs pats var tajā atrast ko savu.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kā jau vairāk reprezentatīva figūra, katru gadu savās svētku uzrunās cenšas nodot sabiedrībai kaut kādu plašāku vēstījumu. Pērn tas bija skaidrs un nepārprotams - jāņem stūre savās rokās: “Ir laiks atmest tik pierasto “kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs, bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim.”
Šogad šāda skaidri un nepārprotami nolasāma vēstījuma nebija. Kopējā ideja tika izteikta vairāk mājienu formā: būsim vairāk solidāri viens pret otru.
Šī ideja tika pausta caur “mazo darbu” jeb “mazo soļu” principu: “Ar maziem soļiem viens otram pretī mēs sākam kopīgu ceļu.” Kādi ir šie mazie soļi? “Mēs varam izvēlēties nepeldēt reibumā. [..] Ja uz ielas redzam apjukušu bērnu, palīdzēsim, nevis steigsimies tālāk. Mūsu un arī apkārtējo drošību var uzlabot tāds nieks kā atstarotājs pie apģērba.”
Nepeldēsimies dzērumā un par drošību domāsim, pieliekot atstarotāju pie apģērba. Varētu jau ironizēt par to, vai šādiem piezemētiem aicinājumiem ir vieta prezidenta jaungada uzrunā, bet varbūt tieši biežāk jāatgādina: ikvienas izdošanās pamatā ir rūpīgs darbs pie sīkumiem.
Kā cilvēks, kurš regulāri brauc ceļojumos ārpus Eiropas, varu teikt, ka galvenā atšķirība starp attīstītajām un attīstības valstīm ir attieksmē pret sīkām detaļām. Viesnīca var izskatīties moderna un grezna, bet tualetes poda vāks lētākais kādu var atrast “Depo”. Tādu piemēru attīstības valstīs ir ik uz soļa.
Tāpēc prezidenta uzmanības pievēršana sīkumiem, jādomā, nav nejaušība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau nākamajā teikumā prezidents bija ieslēpis savu galveno domu: “Un paši vien izvēlamies - vai atbalstīt vai tomēr uzbrukt saviem līdzcilvēkiem.”
Acīmredzot Rinkēvičs vēlējās brīdināt mūsu sabiedrību, ka mūžīgie pārmetumi, neiecietība pret citādi domājošiem, verbālie kari: visi pret visiem ir tā globālā sociālā epidēmija, kura draud nogrūst mūsu civilizāciju no aizas bezdibenī. Vienīgā izeja: nevis uzbrukt, bet atbalstīt.
Sociālos tīklos savu jaungada uzrunu izplatīja arī ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Viņa runa bija diezgan atšķirīga no prezidenta un premjerministres runām. Tā bija krietni garāka, konkrētāka un mazāk frāžaina. Līdz ar to tā varbūt bija saturiski piepildītāka, taču zaudēja labskanībā. Pie svētku galda to būtu diezgan grūti uzmanīgi noklausīties. Jādomā, tādam nolūkam tā nemaz nebija domāta. Drīzāk, kā pārskats par padarīto darbu.
Tā kā šādu runu galvenā ideja ir nodot noteiktu vēstījumu, tad Valaiņa vēstījums bija skaidrs: “Mēs, latvieši, vienmēr esam zinājuši, ka tur, kur ir darbs, tur ir kārtība, un tur, kur ir kārtība, tur ir labklājība. [..] Nākamajā gadā būs daudz jāstrādā! Ja mēs gribam, lai Latvija turpina augt un mums tuvāko desmit gadu laikā izdodas dubultot Latvijas ekonomiku, tad būs ļoti daudz jāstrādā.”
Jācer, ka mūsu augstāko amatpersonu vēlējumi būs atraduši dzirdīgas ausis, un jaunajā gadā mēs redzēsim arvien vairāk talantu, kas tiecas uz izcilību; arvien vairāk līdzcilvēku, kuri viens otru atbalsta, nevis uzbrūk un arvien vairāk to, kuri saprot - visa pamatā ir darbs.
No savas puses piebildīšu - jēgpilns darbs tradicionālajā ekonomikā, kurā galvenais mērķis ir cilvēkiem nepieciešamu produktu radīšana, nevis projektu ekonomikā, kurā galvenais mērķis ir profesionāli uzrakstīt projekta pieteikumu un dabūt tam finansējumu.
