Kad Rīgas “intelektuāļi” sāk runāt par provinciālismu, tad tas gandrīz vienmēr liek iekšēji saspringt. Līdzīgi kā sēžot autobusā, kad aizmugurējā sēdeklī apsēdušies pārāk pļāpīgi pasažieri. Neviļus rodas nepatīkamas priekšnojautas, ka piespiedu kārtā būs jāklausās visādas banalitātes.
Pārmetumus “provinciālismā” šoreiz izpelnījušies Liepājas domes deputāti, kuri atļāvušies apšaubīt mākslinieka Kriša Salmaņa vides objekta “Pūtiens” iederību Liepājas pilsētvidē. Šo vides objektu paredzēts izvietot Liepājā 2027. gada kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros.
“Mākslinieks ar šo savu darbu piedāvā apspēlēt Liepājas vēju tēmu, pilsētā izvietojot spoguļmetāla skulptūru - milzīgu peldriņķi ar vienradža galvu, kas it kā atpūsts no jūras un ar ragu iedūries zemē,” teikts darba pieteikumā. Liepājas domes deputātiem radās iebildes gan par pašu šo tēlu, gan par to, ka to paredzēts pasūtīt Ķīnā, gan par tā atrašanās vietu [apbūves teritorijas pagaidām neapbūvētajā] laukumā uz Graudu ielas un Kūrmājas prospekta stūra.
Taču pēc tam, kad no Rīgas, no Kultūras ministrijas atskanēja asi pārmetumi un pat draudi nesaņemt kultūras galvaspilsētas pasākumiem paredzēto naudu, ar minimālu balsu pārsvaru Liepājas dome tomēr pieņēma lēmumu objektu izvietot tam paredzētajā vietā. Tiesa, ar atrunu, ka pēc tam, kad Liepāja vairs nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta, 2028. gadā šo objektu pārvietos uz kādu citu vietu.
Uzreiz gribu norādīt, ka nevēlos diskutēt par šī konkrētā objekta mākslinieciskajām kvalitātēm un tā iederību konkrētajā vietā. Lai par to runā profesionāļi. Toties nekas mums neliedz parunāt par tādām tēmām kā augstprātība, provinciālisms un snobisms. Par to, kas vajadzīgs Liepājai un citām Latvijas pilsētām ārpus Rīgas.
Galu galā konkrētais Liepājas piemērs nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad jebkuras šaubas par to: vai novalkātu zābaku kaudze, kurai blakus uzstādīta plāksnīte ar “koncepcijas” aprakstu, ir “augstā māksla” vai vienkārši kaudzē samestas drazas, tiek augstprātīgi nodēvētas par provinciālu tumsonību.
Eiropas galvaspilsēta vai province
Lūk, filozofa Arta Sveces izteikumi LTV raidījumā “100 g kultūras”: “Liepājas gadījumā tā problēma ir cita - jautājums ir drīzāk par to, ko Liepājas domes deputāti un iedzīvotāji grib izdarīt ar savu pilsētu. Vai viņi grib pilsētu, kas ir Eiropas galvaspilsēta un kaut kas tāds, kas interesē arī kādu citu bez pašas Liepājas, vai varbūt viņi grib provinci? Ja viņi grib provinciālu pilsētu, kurā savējie cilvēki jūtas labi, tad tur nevajag neko rīkot, nevajag Eiropas galvaspilsētu un nevajag Kriša Salmaņa mākslas darbus. [..] Idilliska provinces dzīve nav nekas kariķējams. Tā vienkārši ir izvēle ar konkrētām sekām. Es varu iedomāties, ka tā ir omulīga dzīve - tevi nekas netraucē, ir patīkama liftu mūzika, nevis kaut kādi eksperimenti, kur viena skaņa minūti skan,” filozofē Svece un norāda, ka šādu mākslas darbu parādīšanās pilsētā “ne vien celtu vietējo sabiedrības izaugsmi, bet arī ārvalstu tūristu interesi, kuri augsta līmeņa un drosmīgu mākslu pieraduši redzēt Eiropas metropolēs”.
Nevar noliegt Sveces izteikumu labskanību. Tie skan pārliecinoši un gudri. Filozofa profesijas vārdu viņš nevalkā nepelnīti. Taču paanalizēsim šīs gudrās, pareizās frāzes pēc būtības.
“Jautājums ir drīzāk par to, ko Liepājas domes deputāti un iedzīvotāji grib izdarīt ar savu pilsētu,” pilnīgi pareizi un pamatoti jautā Svece. Viņš piedāvā divus variantus - Eiropas galvaspilsēta ar kaut kādiem eksperimentiem, kur viena skaņa minūti skan, vai provinciāla pilsēta ar tās omulīgo dzīvi, kur tevi nekas netraucē un kurā savējie cilvēki jūtas labi.
Svece nepārprotami iestājas par pirmo variantu, kurā netrūkst provinciālas pilsētas omulīgo dzīvi ārdošu eksperimentu. Sveces ieskatā tieši šāda pilsēta rada to ārvalstu tūristu interesi, kuri augsta līmeņa un drosmīgu mākslu pieraduši redzēt Eiropas metropolēs.
Un te nu es atļaušos runāt kā tūrisma nozares lietpratējs. Regulāri dodos ceļojumos pa pasauli un diezgan labi zinu, ko cilvēki tajos grib redzēt. Turklāt tas, ko viņi grib redzēt lielpilsētās un mazpilsētās, parasti fundamentāli atšķiras.
Piemēram, nupat biju Kolumbijā un tur apmeklēju vairākas vietējās provinces pilsētas (pueblas). Svece varētu sev uzdot jautājumu: kādā sakarā tūristi brauc uz šīm nomaļajām pilsētiņām? Vai viņi tur meklē “augsta līmeņa un drosmīgu mākslu, kādu pieraduši redzēt Eiropas metropolēs”? Mana atbilde: tas ir pēdējais, ko viņi tur vēlas redzēt. “Augsta līmeņa un drosmīgu mākslu” viņi patiešām var redzēt Eiropas un citās pasaules metropolēs, un tur tai arī ir vieta.
Uz mazajām provinces pilsētiņām tūristi brauc pavisam citu iemeslu dēļ. Viņi tur brauc pēc tā, ko nonievā Svece. Lai izbaudītu šo pilsētiņu omulīgo dzīvi, kur tevi nekas netraucē un kurā savējie cilvēki jūtas labi. Šīm provinces pilsētām pievilcību piedod tieši to autohtonā “atpalicība”. Tās dēļ uz turieni brauc tūristi no Ņujorkas, Londonas, Parīzes un Madrides. Ne jau skatīties “augsta līmeņa un drosmīgu mākslu”.
Arī mūsu pašu Kuldīgas pievilcība taču neslēpjas šīs “augsta līmeņa un drosmīgas mākslas” klātbūtnē, bet gan tās pretmetā - tās neesamībā. Ar to saprotot arhaisma dominanti pār modernitāti.
Kas der Ņujorkai, neder Liepājai
Šeit jāatgriežas pie Sveces uzdotā pamatjautājuma: “Ko Liepājas domes deputāti un iedzīvotāji grib izdarīt ar savu pilsētu?” Atbilde ir acīmredzama. Viņi grib saglabāt Liepājas savdabību. Tās neatkārtojamo
šarmu. Omulību. Tā vien izskatās, ka filozofs Svece neredz atšķirību starp Ņujorku, Londonu un Liepāju.
Esmu visās šajās pilsētās bijis, un katrai no tām ir savs neatkārtojamais, unikālais šarms. Uzsveru - katrai savs. Kas der Ņujorkai, neder Liepājai. Lielpilsētu kņadu, haosu un savā ziņā fascinējošo atsvešinātību (neomulību) Svece grib dabūt uz Liepāju. Viņaprāt, ja gribam redzēt ārvalstu tūristus Liepājā, tad kā pievilkšanas enkuri tajā jāizvieto “augsta līmeņa drosmīga māksla”.
Kāds šausminošs dogmatisms, gribas izsaukties. Skaidrs, ka jebkuram mūsdienu “intelektuālim” vienmēr jānostājas “augstās mākslas”, nevis allaž nīstamās varas pusē, kuru konkrētajā gadījumā iemieso Liepājas deputāti, taču mazliet jāiedziļinās arī tēmā. Kontekstā, kas šoreiz arī ir svarīgākais.
Pieļauju, ka arī starptautiskā žūrija, kura vērtēja konkursā iesniegtos darbus, tos vērtēja pašus par sevi, nevis kontekstā ar Liepāju, kuras pievilcība slēpjas tieši tās 20. gadsimta sākuma arhitektūrā un nesteidzīgajā atmosfērā.
Ja reiz runājam par konkrēto mākslas objektu, tad tieši uz tā paša ielas stūra, uz kura paredzēts izvietot Ķīnā ražoto spoguļmetāla peldriņķi, jau atrodas viens uz apkārtējās arhitektūras fona acīs krītošs svešķermenis - tūkstošgades mijā būvēta spoguļstikla ēka, kuru par glītu un ainavā iederīgu reti kurš nosauks. Kāpēc veidot “kiču klāsteri”?
Vieni grib kņadu, citi - mieru
Nevēlos izteikt kaut mazākos pārmetumus māksliniekam Salmanim. Viņam ir savs skatījums, un to patiesi nevar un nevajag iegrožot. Spriežot
pēc Salmaņa publiskajām intervijām, viņš ar šo spožo peldriņķi tieši cenšas pievērst cilvēku uzmanību plastmasas logu, būvniecības putu un citu neiederīgu elementu izmantošanai vēsturiskajās ēkās. Tā nenoliedzami ir daudzu Latvijas pilsētu, tai skaitā Liepājas, problēma.
Taču atkal kā tūrists teikšu: plastmasas logi Vācijas slavenākajā viduslaiku mazpilsētā Rotenburgā pie Tauberes patiešām izskatītos šausmīgi, savukārt šādas tādas “vēsturiskās neatbilstības” Kolumbijas pueblās kopējo pilsētiņu atmosfēru tikpat kā nebojā, jo katras zemes saimnieciskā turība tūrista uztverē automātiski izdara zināmas korekcijas. Tie, kuri šo optiku mainīt nespēj un pasauli redz vienmēr vienām un tām pašām acīm, uz šīm “atpalikušajām” zemēm nebrauc. Neatkarīgi no tā, vai tur ir “augsta līmeņa drosmīga māksla” vai nav.
Tādām pilsētām kā Liepāja, Kuldīga un tamlīdzīgām galvenais ir nesabojāt šo “vēsturiski provinciālo” pilsētu šarmu ar apšaubāma līmeņa “modernisma” elementiem, kā ir neatgriezeniski sabojātas tūkstošiem provinces pilsētu visā pasaulē. Tā pati Liepāja konkurē ar netālu esošo Palangu. Ir cilvēki, kuriem patīk Palangas balagāniskais raibums un kņada, bet citiem pie sirds labāk iet Liepājas rāmais miers. Ir labi, ka blakus esošas kūrortpilsētas ir tik atšķirīgas. Katrs var izvēlēties sev tīkamāko.
Var piekrist, ka Salmaņa vides objekts nekādu paliekošu kaitējumu Liepājas provinciālajai omulībai nenodarīs, toties Rīgas intelektuāļu mūžīgā augstprātība, nesatricināmā pārliecība, ka viņi zina labāk, kas vajadzīgs pilsētai, kurā viņi paši nedzīvo, gan nodara paliekošu kaitējumu viņiem pašiem. Kaut kā provinciāli garlaicīgi (iepriekšparedzami) viņi izskatās.
