Latvijas politika aizvadītajā 2025. gadā pagāja gluži kā bradājot pa purva muklāju. Valdošās koalīcijas partijas pārstāja slēpt savu savstarpējo nepatiku, vienlaikus turpinot demonstrēt nevēlēšanos kaut ko būtiski mainīt. Tas ir, gāzt valdību un veidot jaunu.
Visa gada garumā galvenais politiskais jautājums bija - kritīs vai nekritīs “Jaunās vienotības” valdība. Pat ne Evikas Siliņas valdība, bet tieši “Vienotības” valdība, jo, krītot iepriekšējai Krišjāņa Kariņa valdībai, bija gandrīz pilnīgi skaidrs, ka arī nākamā būs “Vienotības” vadītā valdība. Šoreiz situācija bija fundamentāli atšķirīga. Runa bija par kaut ko daudz nopietnāku. Par “Vienotības” ēras beigām un kaut kā jauna sākumu.
Lai arī atsevišķos brīžos (30. oktobrī) šķita, ka viss, koalīcija ir beigusies un jauna valdība ir tuvāko dienu jautājums, vienmēr beigās sanāca, ka būšana valdībā tomēr ir svarīgāka nekā politiskās domstarpības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka principialitātes trūkumu viegli varēja attaisnot ar domāšanu par valsts interesēm.
“Vispirms jāpieņem budžets un tad skatīsimies...” skanēja atrunas, ar kurām, tajās iepinot burvju vārdus “drošība” un “ģeopolitiskā situācija”, varēja ne tikai aizsargāties pret jebkādiem pārmetumiem konsekvences trūkumā, bet pat izskatīties pēc “valstiski domājošiem”. Jāpiezīmē, ka politiskajā cīņā uzsvars bija tieši uz to, kuram izdosies uzdoties par vairāk “valstiski domājošiem”, iepretī “kremliniem” un “populistiem”. Patiesības labad jāatzīst, ka abus pēdējos terminus varētu lietot arī bez pēdiņām, jo partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Stabilitātei!” politiskā pozīcija samērā precīzi atbilst šīm kategorijām.
Koalīcijas iekšējās nesaskaņas noveda ne tikai pie savstarpējās rīvēšanās (lai neteiktu riešanās), bet arī pie tā, ka atsevišķos gadījumos politiskie lēmumi tika pieņemti ar opozīcijas balsīm, kā tas bija balsojumā par izstāšanos no Stambulas konvencijas un balsojumā par Andri Saulīti kā SEPLP locekli. Šāda politiskā vaļība izskaidrojama ar to, ka partijas neslēpj - galvenais ir gatavoties nākamgad 3. oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām un laiks līdz tām “kaut kā jānovelk”.
Bieži tiek uzdots jautājums: kāpēc “Vienotībai” un Evikai Siliņai izdevās noturēties, par spīti opozīcijas neslēptajām cerībām beidzot patriekt šo Latvijas politikas ilggadējo hegemonu no skatuves priekšplāna? Atbilde ir ārkārtīgi prozaiska, lai neteiktu garlaicīga. Galvenais iemesls bija Saeimas spēku dispozīcija. Aritmētika, kura faktiski neļāva veidot jaunu valdību bez “Jaunās vienotības”. Tāpēc izšķirošā cīņa par to, kurš politiskais spēks turpmāk spēlēs galveno lomu uz Latvijas politiskās skatuves, tika atlikta līdz nākamā gada 3. oktobrim.
Savukārt šā gada 7. jūnijā notikušās pašvaldību vēlēšanas var vērtēt kā šo Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumu. Īpaši tas attiecās uz Rīgu, kur LPV līderis Ainārs Šlesers kārtējo reizi solīja aizslaucīt “Vienotību” (ar to saprotot visu valdošo politisko šķiru) vēstures mēslainē. Un kārtējo reizi aplauzās.
Var izvirzīt hipotēzi, ka pašvaldību vēlēšanu rezultāti arī nospēlēja savu lomu valdības stabilitātes nodrošināšanā. Jebkuras vēlēšanas ir precīzākā sabiedriskās domas aptauja. 7. jūnija vēlēšanas apliecināja, ka stāsti par esošās politiskās šķiras (“Vienotības” & Co) šausmīgo nepopularitāti ir, maigi sakot, stipri pārspīlēti.
Šlesera divas pie Brīvības pieminekļa sarīkotās demonstrācijas parādīja, ka nekāda “jaunā tautas atmoda” nebriest pat iedīglī. Tā ir vistīrākā dažu mūžīgo opozicionāru fantāzija. Bet ja nekādas “revolucionārās situācijas”, kad “augšas vairs nevar, bet apakšas vairs negrib dzīvot pa vecam”, nav, tad kādēļ skriet uz barikādēm un ārdīt pašiem savu ērti iekārtoto kabinetu? Lai ar “mēslu dakšu vicināšanu” nodarbojas Šlesers, ja jau viņam tik ļoti patīk sevi nostādīt politiskā zaudētāja lomā.
Šlesera aiziešana no Saeimas un politiskā uzsvara likšana uz Rīgu neattaisnojās. Tieši tāpat kā viņa pretējas virzības gājiens 2010. gadā, kad Šlesers pēc uzvaras Rīgas domes (RD) vēlēšanās aizgāja uz Saeimas vēlēšanām un rezultātā zaudēja gandrīz visu. Toreiz viņš zaudēja to, kas bija jau iegūts, bet šoreiz neieguva kāroto un tagad būs spiests sēdēt uz nepateicīgajiem RD opozīcijas soliem.
Rīgā pēc 7. jūnija vēlēšanām izveidojās ideoloģiski dīvaina koalīcija ar diezgan mazievērojamu “Progresīvo” mēru Viesturu Kleinbergu un ļoti aktīvu vicemēru no pretējās ideoloģiskās nometnes - Nacionālās apvienības (NA) - Edvardu Ratnieku. Situācija RD ir līdzīga situācijai valdībā, kur politiskie spēki sēž pie viena koalīcijas galda nevis tāpēc, ka būtu līdzīgi domājoši, bet gan tāpēc, ka to viņiem liek politiskā matemātika.
Valdībā visi saprot: jānovelk līdz 3. oktobrim, un tad jau vēlēšanas visu saliks pa plauktiņiem, taču RD vēlēšanas nebūs tik drīz, kas šīs RD koalīcijas stabilitāti neveicina. No otras puses, vienīgais variants, kā Rīgā kaut ko būtiski mainīt, ir izveidot koalīciju ar NA un LPV priekšgalā. Lai arī līdzšinējā vēsturiskā pieredze liecina, ka pašvaldību koalīcijās ir iespējami visneparastākie un pretrunīgākie politiskie salikumi, šāds pavērsiens, vismaz līdz Saeimas vēlēšanām, ir ļoti mazticams.
Bet kā tad ar birokrātijas mazināšanu, kuras ēnā pagāja viss aizvadītais gads? Te nu atmiņā nāk epizode no Luisa Bunjuela leģendārās filmas “Buržuāzijas diskrētais šarms”, kad filmas galveno varoņu kompānija, kas drudžaini meklē vietu, kur pavakariņot, beidzot tiek pie bagātīgi klāta galda. Viņi jau paceļ glāzes, lai uzsauktu tostu un sāktu maltīti, kad pēkšņi paveras priekškars un viņi izrādās esam uz skatuves skatītāju pilnā zālē, bet uz galda esošie augļi, cepeši un vistas stilbiņi ir gumijota kartona butaforijas. Tieši tādas pašas kā izslavētie birokrātijas mazināšanas plāni.
