Ikviens eiropietis, kurš dažādu iemeslu, piemēram, gaidāmā ceļojuma, dēļ sācis padziļināti interesēties par Koreju, saskaras ar vairākiem (vismaz trīs) pārsteigumiem, kas it kā nekādi neasociējas ar izplatītajiem stereotipiem par Āziju un Austrumiem.
Par rekordzemo dzimstības līmeni Dienvidkorejā daudzi būs dzirdējuši, taču krietni mazāk ir dzirdēts par šīs valsts sabiedrību pārņēmušo alkoholisma sērgu. Regulāra dzeršana (parasti gan tikai nedēļas nogalēs) kļuvusi par nacionālo (arī korporatīvo) tradīciju. Ar dzeršanu saprotot nevis dažas vīna glāzes, bet gan vismaz 0,5 litrus stiprā alkohola “uz galviņu”.
Taču šoreiz, Ziemassvētku laikā, ne par dzeršanu, bet gan par ko citu. Par kristietību, jo Koreja (pareizāk sakot, Dienvidkoreja) ir viena no tām nedaudzajām Āzijas valstīm, kur kristietība ir dominējošā reliģija. Uzreiz gan jāprecizē, ka dominējošā tā ir starp cilvēkiem, kuri sevi atzīst par reliģioziem. Aptuveni puse no korejiešiem (šeit un turpmāk ar tiem domāti dienvidkorejieši) ir ateisti vai agnostiķi, 20% nosacīti budisti (nosacīti, jo lielākā daļa sevi par tādiem gan uzskata, bet nekādus reliģiskos rituālus neveic), bet aptuveni 30% ir kristieši.
Korejas kristieši, atšķirībā no minētajiem budistiem vai kristiešiem Eiropā, absolūti lielākā daļa aktīvi piekopj reliģiskos rituālus un ik svētdienu iet uz baznīcu. Starp šiem kristiešiem trešdaļa ir katoļi, bet divas trešdaļas protestanti (pārsvarā ASV misionāru ieviesto reliģisko novirzienu adepti).
Korejas kristietība ir interesants piemērs, kurš savdabīgā, bet uzskatāmā veidā parāda, kāpēc tieši kristīgā Eiropa kļuva par civilizācijas galveno celmlauzi. Uzskatāmi tāpēc, ka Korejā kristietība darbojās citu spēcīgu reliģisko mācību ēnā, kas ļauj viegli bez dažādām atrunām un uzslāņojumiem vērtēt tās ietekmi uz apkārtējo vidi un sabiedrību.
Mazohistiskā savas vēstures noniecināšana
Esmu jau rakstījis par kristietības pozitīvo, lai neteiktu revolucionāro, ietekmi uz Eiropas kultūrtelpu https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/441457-kristietiba-ir-labakais-kas-ar-musu-pasauli-ir-noticis.htm . Visa modernā izglītības sistēma, veselības aprūpes sistēma, sociālās nodrošināšanas sistēma savulaik veidojās uz kristīgās baznīcas un klosteru tīkla bāzes. Visas sākotnējās (10.-14. gadsimtā) universitātes, skolas, slimnīcas, invalīdu un nespējnieku patversmes veidojās baznīcu un klosteru paspārnē.
Vēl vairāk. Arī visa zinātne līdz pat 18. gadsimtam veidojās uz teoloģiskās izglītības bāzes, jo nevarēja būt izglītots cilvēks, zinātnieks, kurš bez Platona, Aristotela un citu seno domātāju sacerējumiem nebūtu lasījis arī reliģisko literatūru. Aristotels, svētītais Augustīns un Akvīnas Toms izglītotu cilvēku apziņā veidoja vienu kopēju “gudrības” bāzi, par spīti šo autoru atšķirībām uzskatos. Gan Koperniks, gan Keplers, gan Galilejs vienlīdz brīvi varēja gan spriest par debess ķermeņu kustību, gan sastādīt horoskopus, gan piedalīties teoloģiskos disputos latīņu un sengrieķu valodā.
Mūsdienu Rietumu pasaulē kristietība tiek zīmēta pavisam citādi. Tai tiek pierakstīts viss tumšākais, sliktākais, kas ar Eiropas kultūru ir noticis. It kā pirms tam kaut kur ir bijis kaut kas labāks un gaišāks. It kā citās (kurās?) kultūrās būtu bijušas kādas labākas skolas, labākas slimnīcas, labākas universitātes vai labākas tiesas. Tas, ka šajās “citās kultūrās” nekādas skolas, slimnīcas, nemaz nerunājot par universitātēm vai tiesām, agrāk nemaz nebija, tiek ignorēts.
Tā vietā tiek pieņemts, ka tieši kristietībā radās verdzība vai spīdzināšana, kamēr realitātē verdzība un cilvēku tirdzniecība pastāvēja visur pirms kristietības un tieši eiropieši (kristietības ietekmē) šo verdzību izskauda. Pat tāds vispāratzīts ļaunums kā spīdzināšana tieši inkvizīcijas tiesās tika reglamentēta (kā un cik ilgi drīkst) un bieži vien notika ārsta klātbūtnē. Var, protams, par to visu šausmināties, bet tad nevajadzētu aizmirst, ka tur, kur nebija šī inkvizīcijas stingrā reglamenta, cilvēku mocīšana bija nesalīdzināmi necilvēcīgāka un nežēlīgāka.
Pēc šaujampulvera izgudrošanas - atpalicība
Taču atgriezīsimies Korejā. Koreja vienmēr atradusies divu lielu kultūrtelpu - Ķīnas un Japānas - ietekmē. Līdz 20. gadsimta sākumam (kad 1910. gadā Koreju okupēja Japāna) pārsvarā Ķīnas kultūras paspārnē vai, pareizāk sakot, zem smaga Ķīnas kultūras tradīciju spiediena.
Ķīna vienmēr ir lepojusies un arī tagad lepojas ar savu seno kultūru. Tiklīdz saruna ievirzās par dažādu tautu kultūrām un tradīcijām, tā ķīnieši neaizmirst piesaukt savu sešus tūkstošus gadu seno vēsturi. Tūkstošu skaits var mainīties, bet doma paliek nemainīga - jūs tur, ādās ietinušies, skraidījāt basām kājām un dzīvojāt alās, bet mums jau bija sava kultūra, savas pilsētas un valsts.
Tā, no vienas puses, arī ir, un tur nav ko iebilst. Taču, no otras puses, var jautāt: nu labi, jums bija tā senā kultūra un senā valsts, bet kāpēc kopš papīra un šaujampulvera izgudrošanas pirms gandrīz tūkstoš gadiem jums tikpat kā nekādu jaunāku civilizācijas sasniegumu nav? Kāpēc tā atpalikāt?
Atbilde uz šo jautājumu meklējama tieši Ķīnas kultūras tradīcijās. Tas ir, konfuciānismā, kur zināšanas (pasaules izzināšana) nav pašvērtība, pēc kuras jātiecas, bet pasaules mainīgā attīstība vispār nav paredzēta. Kur jāatkārto senas patiesības, nekas nav jāpēta, bet tā vietā no galvas jāmācās teksti par senās Ķīnas vēsturi Haņu dinastijas valdīšanas laikā pirms diviem tūkstošiem gadu.
Var iebilst, ka arī kristīgajā kultūrā izglītība balstījās uz agrāko laiku autoritātēm. Līdz pat 16. gadsimtam Aristotels tika uztverts kā neapstrīdama dogma. Taču visa Eiropas universitāšu sistēma balstījās uz nemitīgiem disputiem. Disputi viduslaikos bija gluži kā profesionālā boksa mači mūsdienās. Uz tā laika izcilāko domātāju disputiem sanāca pilnas zāles, bet, lai iegūtu labākās vietas (kur var labāk dzirdēt, jo tolaik mikrofonu nebija) bija jāveic dāsni ziedojumi.
Pretēji šodienas stereotipiem, kas viduslaiku kultūrtelpu zīmē kā galēji dogmatisku, sastingušu un mirušu, tā patiesībā bija ārkārtīgi dzīva, radošo garu rosinoša, pat atraktīva (ar šo disputu kultūru). Ne velti tieši kristīgajā kultūrtelpā visstraujāk attīstījās zinātne, bet tas, ka kādā brīdī (17.-18. gadsimtā) zinātne un kristietība sāka savstarpēji konfrontēt, nodarīja kristietībai neizlabojamu lāča pakalpojumu. Tiesa gan, tikai Eiropā.
Kāpēc tikai Eiropā? Tāpēc, ka citur pasaulē kristietība joprojām bija jaunam redzējumam atvērtākā reliģija (pasaules mācība). Korejā kristietība jau kopš brīža, kad 17.-18. gadsimtā tā tur parādījās, ir bijusi sabiedrības izglītotāko, progresīvāko cilvēku reliģija.
Ko mūsu skolās nemāca?
Kristietība Korejā kļuva par modernu cilvēku reliģiju tieši tāpēc, ka Korejā tā konkurēja ar citām mācībām, pirmām kārtām konfuciānismu un budismu, kuras bija (un ir) nesalīdzināmi dogmatiskākas, mūsdienu valodā runājot, atpalikušākas mācības. Korejā (tāpat kā citur ārpus Eiropas) kristietība vienmēr ir tikusi uztverta kā progresīvākā reliģija citu reliģisko mācību starpā. Kamēr Eiropā kristietība tiek vainota visos grēkos un pasaules nelaimēs (jo nav jau ar ko salīdzināt), tikmēr ārpus Eiropas tā iemieso modernizāciju, attīstību un progresu.
Skatoties no Eiropas labklājības augstumiem, saskatīt to, ka, tieši pateicoties kristietībai, nevis par spīti tai, Eiropa ir sasniegusi šos augstumus, ir grūti. Skolās nemāca, kā vispār radušās skolas, slimnīcas, universitātes, zinātne, tiesu sistēma un kāda loma šo it kā pašsaprotamo institūciju izveidē ir bijusi kristīgajai baznīcai. Toties māca, cik kristīgā baznīca bijusi tumsonīga, atpalikusi, nežēlīga, alkatīga un agresīva. It kā tai blakus ir bijis kaut kas progresīvāks, žēlsirdīgāks, nesavtīgāks un miermīlīgāks.
Korejas sabiedrība ir dzīvojusi apstākļos, kur vienā pusē ir ķīniešu izpratne par empātiju un progresu (Ķīnā vēl tagad cilvēks var gulēt nokritis uz ielas braucamās daļas stundām un visi ies viņam garām, pat neiedomājoties pajautāt, kas noticis) un otrā pusē japāņu sapratne par miermīlību un nesavtību (japāņu kara noziegumi Otrā pasaules laikā savā nežēlībā ievērojami pārspēj eiropiešu nežēlību).
Korejiešiem ir ar ko salīdzināt, šos atšķirīgos redzējumus novērtēt un izvēlēties. Tāpēc Korejā arī šodien kristietība ir sabiedrības elites, modernitātes reliģija. Tagad, kad arī Eiropā kristīgajās tradīcijās dzīvojuši cilvēki pamazām iepazīst tās kultūras, kuras attīstījušās citās tradīcijās, viņi sāk pamazām šo to nojaust.
Lēnām, bet nenovēršami nāk sapratne, ka Eiropa ir pasaulei priekšā nevis tāpēc, ka nežēlīgi “aplaupījusi” pārējo pasauli (kā to samērā sekmīgi tai ir iestāstījuši marksisma šķiru cīņas teorijas propagandisti un citi labi apmaksāti “pētnieki”), bet gan tāpēc, ka šīs attīstības pamatā ir bijusi progresīvākā un uz attīstību visvairāk vērstā mācība, kuras pamatlicēja dzimšanas dienu kristīgā pasaule svin Ziemassvētkos.
Pat tiem, kuri sevi pieskaita pie ateistiem, būtu šajās dienās jāatdod gods, jāizrāda pateicība kristietībai kaut vai par to, ka mums ir iespēja dzīvot pasaulē labklājīgākajā, sakoptākajā, sakārtotākajā un cilvēka dzīvei labvēlīgākajā vidē. To varu droši apgalvot, jo daudz esmu pa pasauli braukājis un daudz ko ārpus Eiropas redzējis. Tāpēc atļaušos teikt: bez kristietības tradīcijām šī labklājība diez vai būtu bijusi iespējama.
