Ir sarakstītas grāmatu grēdas par to, kāpēc vienas valstis ir turīgas, bet citas ne. Ir dažādas teorijas par to. Bet šoreiz par ko citu. Par politiku un politiķiem. Kāpēc vieniem sanāk, bet citiem ne tik ļoti?
Par spīti izplatītājiem stāstiem, ka politikā neviens negribot līst, jo tur uzreiz pār galvu gāžoties dubļu un netīru apmelojumu gūzma, patiesībā politikā iet gribētāju netrūkst. Ir pat tādi, kuri gadiem cenšas iekļūt Saeimā, līdzīgi kā kāds populārs latviešu dziedātājs Eirovīzijas finālkonkursā, taču tālāk par tviteri netiek.
Uzreiz jāsarūgtina tie, kuri gaida konkrētus uzvārdus. Ir Ziemassvētku, nevis vēlēšanu laiks, tāpēc šoreiz nerunāsim par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām partijām, bet parunāsim vispārīgi.
Ir divi pašos pamatos atšķirīgi skatījumi uz politiku. Viens: politika ir netīra lieta, kur darbojas džungļu likumi. Kur nav vietas ideālismam un ideālistiem. Kā saka kāds bijušais politiķis, šāda skatījuma popularizētājs: politika ir dubļaina būvlaukuma realitāte, kur vadītājs pats stāv tranšejā, vērtē materiālus, atlaiž nederīgos un uzņemas atbildību.
Otrs skatījums ir principiāli cits: lai kāda arī nebūtu reālā politiskā vide, tajā jāsaglabā augsti morālie standarti, mērķu skaidrība un ideālu tīrība. Nekādas pielāgošanās šai realitātei, ja arī tā neatbilst šiem principiem. Lai pasaule pielāgojas maniem mērķiem un principiem, nevis es pasaulei.
Dubļains būvlaukums vai sakopts parks
Uzreiz jāsaka, ka politiķis, kurš saka, ka politika ir “dubļaina būvlaukuma realitāte”, var būt tikai bijušais politiķis, bez mazākās iespējas atgriezties “laukumā”. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš tā arī nav sapratis, kas ir politika. Politiķis, kurš tiešā tekstā saka, ka realitāte ir “dubļains būvlaukums”, sabiedrībai nav interesants (nav vajadzīgs).
Sabiedrība negrib dzīvot “dubļainā būvlaukumā”. Sabiedrība grib dzīvot ziedošā rožu dārzā. Vai vismaz sakārtotā, labi koptā parkā. Pat ja tev apkārt ir “dubļains būvlaukums”, tad tev ir jārunā nevis par šo būvlaukumu, bet par to arhitektūras šedevru, kas pavērsies skatienam, kad būve būs pabeigta.
Izejot no minētā, varētu domāt, ka drošākais ceļš uz politiskajām virsotnēm ir pēc iespējas smukāk uzzīmēt un aprakstīt saulainās nākotnes būvi - pilsētu, parku, ideālo valsti, ideālo sabiedrību? Jā, ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad šī ideja par saulaino nākotni, kurā cilvēki dzīvos vienos priekos un nezinās bēdu, ir atnesusi šīs idejas sludinātājiem iespēju nonākt varas augstumos. Tiesa, nav neviena gadījuma, kad šī “saulainā nākotne” būtu realizēta dzīvē.
Tieši tāpēc arī “saulainās nākotnes” solītājiem diez kas nespīd. Cilvēki ir pietiekami bieži apdedzinājušies, lai uz šiem plikajiem solījumiem neuzķertos. Mūsdienās šiem solītājiem ir pat izgudrots speciāls politisks termins - populisti.
Vēl pavisam nesen - pirms gadiem desmit - politologu aprindās bija vairāki termina “populisti” skaidrojumi. Taču pamazām ir izkristalizējies viens - tie ir vienkāršotu risinājumu sludinātāji. Visas durvis varot viegli atslēgt ar vienu atslēgu. Balsosiet par mani, es visu, klusu ciešot, sakārtošu, salikšu pa plauktiņiem un atrisināšu.
Praksē tas izskatās apmēram tā: dzīve ir sarežģīta un grūta, bet visas šīs grūtības nāk no viena avota. Likvidēsim šo negāciju perēkli, visu nelaimju pirmcēloni, un iestāsies mūžīgā laime. Klasiskajā un visiem labi zināmajā variantā par šo pirmcēloni tika pasludināts privātīpašums. Likvidēsim to, un komunisma saule uzlēks virs pasaules. Pie kādām sekām šis brīnišķīgo nākotni sološais projekts pasauli ir novedis, mēs redzam gan vēsturē, gan arī tagad (Putina Krievija ir šī sociālā eksperimenta sekas).
Ir arī pretējā grāvī braucēji. Visas nelaimes ceļoties no valsts iejaukšanās un regulācijas. Patiess brīvais tirgus, nežēlīgs, “īsts” kapitālisms esot vienīgais ceļš uz uzplaukumu un vispārējo labklājību. Jo mazāka valsts pārvalde, jo labāk. Jāļauj cilvēkiem pašorganizēties, un tad beidzot iestāsies laimes valstība. Problēmu pirmcēlonis esot valsts, kura ar savu kaulaino roku grib aizsniegties visur, kur vien parādās veselīgas uzņēmējdarbības asni.
Sarosījušies jaunas pasaules cēlāji
Šobrīd līdzīgs politikas vienkāršošanas process notiek arī pasaules lielākajā un ietekmīgākajā valstī. Tur pie varas nonākuši spēki, kuri par visu nelaimju pirmcēloni ir pasludinājuši iepriekšējo valsts vadību. Mēs visu darīsim citādāk un neatstāsim ne akmeni uz akmens no viņu celtā. Visa līdzšinējā konstrukcija jānojauc, jānoslauka no zemes virsas un jābūvē no jauna. Pēc mūsu priekšstatiem par to, kā jāizskatās pilsētai un pasaulei.
Līdzīgas noskaņas dzirdamas arī mūsmājās. Visa līdzšinējā politika esot bijusi greiza un aplama. Esam “dziļā pakaļā”, tāpēc vienīgais veids, kā izlīst no šīs “pakaļas”, ir vecās politikas pilnīga dekonstrukcija un jaunas būve no nulles. Ar šādiem lozungiem nākamajā Saeimā plāno iebraukt daudzi. Īpaši gribu uzsvērt, ka runa ir tieši par tiem, kuru mērķis ir četrus gadus rosīties Saeimā, lai cik skaļi viņi skandētu dziesmu “mans vienīgais mērķis ir labāka Latvija”.
Kāpēc šādai politikai Latvijā nav īpaši lielu perspektīvu? Viens ārkārtīgi nozīmīgs faktors ir ģeopolitiskie draudi, kuri cilvēkiem liek daudz apzinīgāk izturēties pret savām politiskajām izvēlēm. Situācijā, kad nekādu draudu nav, var daudz vaļīgāk vērtēt dažādus politiskos piedāvājumus un atļauties mazliet paeksperimentēt. Jau pieminētais politiskais haoss, kurš arvien vairāk pārņem pasaules kādreizējo hegemonu, arī mazina ūdens plūsmu uz populistu dzirnavām.
Taču pat abstrahējoties no šiem draudiem, no pasaulē notiekošā, mūsu tauta ir tik bieži apdedzinājusies ar dažādiem vietējiem bikšu gludināšanas mudinātājiem, miljonu samest aicinātājiem, Saeimas aizkulišu filmētājiem un citiem baltā zirga bruņiniekiem, ka vienkāršu risinājumu solītājiem vairs īsti netic. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viens politiskais spēks, kurš piedāvā vieglo risinājumu programmu, uz laukuma jau ir un absorbē lielāko daļu no tā elektorāta, kurš katrās vēlēšanās gatavs balsot par kārtējiem laimes lāča dīdītājiem.
Bez smaga darba nebūs sēdēt Saeimā
Vai tas nozīmē, ka neko mainīt nevar un jāizvēlas no tās paskopās un garlaicīgās ēdienkartes, kura tiek piedāvāta jau gadu no gada, katrās vēlēšanās? Nē, tas to nenozīmē. Tas nozīmē, ka tiem, kas grib pretendēt uz kaut ko vairāk par gaisa rībināšanu tviterī, ir labāk jāsagatavo mājas darbs un atlikušajā laikā līdz vēlēšanām jāizstrādā tāda politiskā sacepuma (programmas) recepte, kura ies pie sirds pietiekami lielai sabiedrības daļai.
Turklāt ārkārtīgi svarīga šīs programmas daļa ir jau pieminētā morāli ētiskā komponente. Cilvēki tiecas pēc skaistā, ideālā. Lai kādi būtu mašīnas tehniskie parametri, cilvēki lielu uzmanību pievērš tās dizainam, tās vizuālajai pievilcībai. Šo aspektu nekādā gadījumā nedrīkst nenovērtēt. Ja politiķis visus citādi domājošos apsaukā, teiksim, par komunistiem, tad viņš no šī dizaina aspekta vienkārši slikti izskatās, bet slikti dizainētu mašīnu cilvēki vienkārši nevēlas pirkt.
Atgriežoties pie jau pieminētajiem diviem politiku aprakstošajiem (galējiem) modeļiem, svarīgi ir nodalīt būvējamo “arhitektūras šedevru” piedāvāšanu no “leiputrijas zīmēšanas”, kāda bija populāra viduslaiku mākslā. Proti, nodalīt konkrētus politiskos piedāvājumus, kuri organiski iekļaujas esošajā politiskajā vidē, no sabiedrības (cilvēces) vispārējās pārveides plāniem. Citiem vārdiem - mazāk grābstīties pa gaisu, vairāk turēties pie zemes.
Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu, jāsaka: politikā kaut ko izdodas sasniegt tiem, kuri mērķtiecīgi strādā, kuri demonstrē augstas darbaspējas ikdienā un spēj izturēt spriedzi ilgtermiņā. Gargabalniekiem, nevis sprinteriem. Pēdējie var gūt kādus panākumus īstermiņā, bet pēc šiem īslaicīgajiem panākumiem viņiem jāatgriežas “dubļainajā būvlaukumā”, kur viņi var savā nodabā turpināt klusi lipināt savas politiskās smilšu pilis un sapņot par to, ka kādreiz taps tautas novērtēti.
