Vakar Saeima ar trešo piegājienu (pirms tam izbrāķējot Ivara Beltes un Jāņa Sikšņa kandidatūras) par līdz šim iztrūkstošo, trešo SEPLP locekli ievēlēja Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Andri Saulīti.
Jāatzīmē, ka Saulīti ievēlēja ne tikai ar minimālu balsu pārsvaru: 48 balsīm par un 36 “pret” + 7 “atturas” (kopā 43), bet ar dziļās opozīcijas - “Stabilitātei!” 7 balsīm. “Par” balsoja “Jaunās vienotības” un “Progresīvo” deputāti, ZZS deputātiem bija brīvais balsojums (7 balsoja “par”, 2 “pret”, 3 “atturas” un 1 “nebalso”), bet pārējā opozīcija “pret” vai “atturas”.
Tajā pašā Saeimas sēdē, debatējot par dažādiem jautājumiem, vairākkārt tika piesaukts “signāls, kādu dodam sabiedrībai”. Katrs runātājs šo “signālu” piesauca sev vēlamajā interpretācijā. Arī šo “signālu”, kādu Saeima raida sabiedrībai ar šo balsojumu, kurā sabiedriskā medija uzraugs tiek ievēlēts ar “Stabilitātei!” balsīm, var ļoti dažādi interpretēt.
To, protams, var uztvert kā signālu tam, ka Saeima ļoti toleranti uztver dažādu sabiedrības grupu intereses. Konkrētā gadījumā to vēlētāju intereses, kuras pārstāv partija “Stabilitātei!”. Viss jau būtu jauki, ja vien tikpat toleranti Saeima uztvertu arī citu grupu intereses citos gadījumos. Parasti gan šādas “tolerances” nav. Ir skaidri nodalīti “pareizie” (tas ir, mūsējie) uzskati un “nepareizie” (opozīcijas), kurus vispār nav vērts ņemt vērā, pat ja tie ir gluži loģiski.
Šeit vietā pieminēt deputātes Skaidrītes Ābramas visai komisko uzstāšanos, kad viņa, dedzīgi aizstāvot ideju, ka SEPLP nepieciešami trīs locekļi, visai gari un detalizēti skaidroja, kāpēc trīs locekļi ir labāk nekā divi. Ja ir divi, tad grūti pieņemt lēmumus, jo domas varot dalīties. Tāpēc trīs esot labāk.
Par to varētu arī nešaubīties, taču komismu šim skaidrojumam piešķīra tas, ka tieši tādā pašā situācijā, Saeimai 2024. gada 17. oktobrī lemjot par Nacionālās operas un baleta valdes locekļu skaitu, no koalīcijas puses tika skaidrots, ka tieši divi valdes locekļi esot vislabākais risinājums. Opozīcijas visnotaļ loģiskie, turklāt nozares autoritāšu (Zigmars Liepiņš, Nauris Puntulis, Egils Siliņš) atbalstītie priekšlikumi tika gluži mehāniski ar koalīcijas “balsošanas mašīnu” noraidīti.
Šī mūžīgā situatīvā interpretācija (kas attiecīgajā jautājumā izdevīgāk, to uzdot par labāko) sabiedrībai raida tika vienu signālu - politiķiem uzticēties nevar un nedrīkst, jo viņiem nav nedz stabilu uzskatu, nedz stabilu vērtību. Kā katrā atsevišķā brīdi izdevīgāk, tā runāju un skaidroju. Tāpēc uzskatīt, ka šis Saeimas balsojums ir kāda īpaša iecietības un inkluzivitātes izpausme, ir, mazākais, naivi.
Diemžēl šo balsojumu var interpretēt arī pavisam citādi. Atcerēsimies partijas “Stabilitātei!” līdera Alekseja Rosļikova izlēcienu dažas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām. Viņa rupjais žests un izsauciens krievu valodā “mūsu ir vairāk” bija izteikts politisks signāls, kurš bija domāts kā mobilizējošs faktors noteiktam vēlētāju lokam. Par šo izlēcienu pret Rosļikovu tika ierosināts kriminālprocess par nacionālā naida kurināšanu un šajās dienās lieta nodota izskatīšanai tiesā.
Ar gandarījumu jāatzīst, ka Rosļikovam un viņa partijai šis viņa gājiens toreiz nekādus dižos politiskos augļus nenesa. Rosļikovs acīmredzami pārrēķinājās. Toties traipiņš uz viņa partijas mundiera palika. Maigi sakot.
Tieši šī Rosļikova izlēciena dēļ šodienas ģeopolitiskajā situācijā attieksme pret partiju “Stabilitātei!” ir īpaša. Līdz ar to šis balsojums, kad sabiedriski tik atbildīgā amatā tiek ievēlēts cilvēks tieši ar šīs partijas balsīm, ir visai pretrunīgi vērtējams Saeimas signāls sabiedrībai. Nav šaubu, ka nākamgad pirms 3. oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām opozīcija šo balsojumu, kad “Progresīvie” un “Jaunā vienotība” bloķējās ar rosļikoviešiem, atgādinās ne reizi vien. Kāpēc?
Tāpēc, ka balsojums par Saulīti nebija balsojums par viņa profesionālo kvalifikāciju. Vairāki runātāji debatēs pieminēja viņa zinātnisko darbu mākslīgā intelekta un citos ar nozari saistītos pētījumos. Pat tie, kas teicās balsot pret viņa kandidatūru, atzina viņa profesionālo piemērotību un politisko neitralitāti.
Galvenais iebildums bija par attieksmi pret Saeimas pieņemto Nacionālās drošības koncepciju, kuru Saulītis ir atklāti paziņojis, ka nepildīs. Kā norādīja deputāts Artūrs Butāns: “Mums jābalso pēc likuma burta, nevis “patīk” vai “nepatīk”. Un, ja kāds kandidāts neievēro Nacionālās drošības koncepcijā teikto, tad mums nav šāds kandidāts jāatbalsta.”
Ja kādam rodas jautājums: bet kāpēc “Stabilitātei!” balsoja par Saulīti, tad šeit ir arī izskaidrojums - ja jau Saulītis ir pret Nacionālās drošības koncepciju, tad “Stabilitātei!” labāku kandidātu neatrast, jo šīs partijas līderis ar savu jau pieminēto žestu visai Latvijas sabiedrībai skaidri parādīja, ko domā par mūsu drošības koncepciju. Ja kāds ir “pret” šīs koncepcijas pamatnostādnēm, tad mēs esam “par”. Pat tad, ja “par” ir arī nīstās koalīcijas kodols.
Jebkurā gadījumā, vienalga kā uz šo Saulīša apstiprināšanu ar minimālu balsu pārsvaru skatās, tā izskatās stipri samocīta un diez vai stiprinās sabiedrības uzticību SEPLP institūcijai. Ja patiesi bija vēlme stiprināt sabiedriskos medijus un to uzrauga autoritāti, tad bija jāizvēlas tāds SEPLP locekļa kandidāts, kuru atbalstītu pārliecinoši lielākā Saeimas daļa un kurš nebūtu jāievēlē ar ekskluzīvām “Stabilitātei!” balsīm.
