Decembra sākumā parādījās ziņa, ka Rīgas domē (RD) ir izstrādāts likumprojekts, kurš paredz nekustamo īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) pārdošanu. Patlaban šis uzņēmums (kapitālsabiedrība) ir 100% Rīgas domes īpašumā.
Pagājušo piektdien (12. decembrī) Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks paziņoja, ka šis pārdošanas process esot apturēts. Rīgas mērs Viesturs Kleinbergs savukārt paziņoja, ka nekas neesot apturēts, jo nekāds pārdošanas process nemaz neesot sākts. Kā norādīja Kleinbergs, lēmumprojektu var apturēt brīdī, kad tas tiek virzīts izskatīšanai komitejās vai domes sēdē. Pašlaik tas neesot ticis apspriests ne koalīcijā, ne frakciju padomē. Līdz ar to pašlaik nekas neesot apturēts, jo nekas nemaz neesot ticis virzīts.
Šī RNP pārdošana/nepārdošana iezīmē divas būtiskas Rīgas pārvaldības problēmas. Vispirms politisko. Rīgas vadībā ir ārkārtīgi aktīvs vicemērs (Ratnieks), kurš uzvedas tā, it kā būtu Rīgas mērs, kamēr īstais mērs (Kleinbergs) pieticīgi stāv maliņā un ļauj pārlieku aktīvajam vicemēram “tēlot” Rīgas saimnieku. Tas attiecas ne tikai uz konkrēto gadījumu. Atcerēsimies Ratnieka iniciētos reidus “nelegālo imigrantu” ķeršanai un citas lietas.
Šāda situācija nevar turpināties bezgalīgi. Vai nu kādā brīdī Kleinbergam būs jāpierāda, kurš šeit galvenais, vai arī visiem kļūs skaidrs, ka nominālais vadītājs ir vadītājs tikai uz papīra. Situāciju sarežģī ne tikai abu politiķu personiskās īpašības (atšķirības nekaunības un neapvaldāmu ambīciju līmenī), bet arī politiskā situācija.
Kleinberga politiskā manevra iespējas ir stipri ierobežotas (“Progresīvie” citu koalīciju izveidot nevar), bet Ratnieks var azotē turēt Šlesera kārti un koalīcijas partnerus klusi, bez vārdiem šantažēt ar iespēju veidot jaunu koalīciju ar pašreizējiem opozicionāriem. Ja kāds domā, ka pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām šāds RD Nacionālās apvienības (NA) frakcijas gājiens var partijai dārgi izmaksāt, tad viņš nenovērtē Ratnieka gatavību spert dažādus avantūristiskus soļus. Jebkurā gadījumā pat tikai šāda soļa teorētiskā iespējamība vien dod Ratniekam zināmas priekšrocības minētajā pretstāvē.
Otra problēma ir tīri saimnieciska. RNP ir pašvaldības kapitālsabiedrība ar samērā zemu popularitāti. Respektīvi, tās prestižs ir zems. Nekustamo īpašumu tirgū īpašumi, kurus apsaimnieko RNP, skaitās mazāk vērtīgi par īpašumiem, kurus apsaimnieko dzīvokļu īpašnieku biedrības. Tiek uzskatīts, un to apstiprina komunālo maksājumu rēķini, ka RNP īpašumu apsaimniekošanas efektivitāte (cena pret kvalitāti) ir zema.
Biržas “Nasdaq Riga” valdes priekšsēdētāja Liene Dubava intervijā Latvijas Radio raidījumā “Labrīt” jau izteikusies, ka investoriem varētu būt interese par RNP akciju iegādi. Par to nebūtu jāšaubās. Cits jautājums, vai no tā rīdzinieki būs ieguvēji.
Kādreiz populārā ideja, ka privātais vienmēr strādā efektīvāk nekā valsts vai pašvaldības īpašuma apsaimniekotājs, ir zaudējusi savu kādreizējo neapstrīdamību. To par aksiomu uzskata vairs tikai atsevišķi libertārieši. Šī ideja varbūt darbojas kādā ideālā brīvas konkurences tirgū, bet reālajā dzīvē vienmēr ir virkne dažādu blakus apstākļu, birokrātiskie nosacījumi, kuri šo “aksiomu” viegli apgāž uz vienu vai otru pusi.
Konkrētajā gadījumā nav nekādu garantiju, ka RNP pārdošanas gadījumā galvenie cietēji beigās nebūs paši iedzīvotāji (dzīvokļu īpašnieki), kuriem maksa par viņu īpašumu apsaimniekošanu tiks palielināta. Ieganstus, kāpēc jāmaksā vairāk, vienmēr var atrast. Ja vien grib, bet privātais apsaimniekotājs to grib vienmēr.
Atcerēsimies, ka RNP ne tuvu nedarbojas patiesas konkurences apstākļos. Nomināli, jā, Rīgā pastāv nekustamo īpašumu apsaimniekošanas brīvais tirgus. It kā ir daudzas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas firmas, un formāli jebkuras mājas iedzīvotāji no tām var izvēlēties savu apsaimniekotāju.
Taču tā tas ir tikai “uz papīra”. Iedzīvotāju (dzīvokļu īpašnieku) pašorganizācija vairumā Rīgas daudzdzīvokļu māju ir vāja. Lai cilvēki saorganizētos un nomainītu apsaimniekotāju vai ietu vēl tālāk un izveidotu paši savu dzīvokļu īpašnieku biedrību, nepieciešama konkrētu cilvēku īpaša uzņēmība, uzdrošināšanās un ārkārtīgi enerģiska rīcība. Ne katrā mājā šādi uzņēmīgi un neatlaidīgi cilvēki atrodas. Turklāt RD šādu biedrību veidošanos nekādi neveicina. Kaut vai mudinot uz šādu biedrību veidošanu, izplatot metodiskos materiālus, kā to labāk izdarīt, un praktiski palīdzot ar dokumentu noformēšanu.
Likums paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra pašvaldībām vairs nav pienākums rūpēties par daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanu. No nākamā gada tas būs pašu dzīvokļu īpašnieku pienākums un visi lēmumi būs jāpieņem pašiem. Šā likuma stāšanās spēkā varēja kļūt par papildu grūdienu dzīvokļu īpašnieku biedrību izveidošanā, taču tas tā nenotika. Faktiski tika veicināta dzīvokļu īpašnieku līgumu pārslēgšana ar jau esošo apsaimniekotāju.
Bieži tiek redzamas plašas sociālās reklāmas ar milzu budžetiem par vardarbības novēršanu, nevienlīdzības mazināšanu, atkritumu šķirošanu un citām globāla rakstura problēmām, taču vai Rīgā ir redzēta kāda reklāma ar viegli saprotamu instrukciju, kā mainīt apsaimniekotāju vai izveidot pašiem savu dzīvokļu īpašnieku biedrību? Man vismaz nav gadījies tādu pamanīt.
RNP viduvējais darbs diemžēl tikpat kā nebija šovasar notikušo RD vēlēšanu darba kārtībā. Diemžēl tāpat kā daudzi citi saimnieciska rakstura jautājumi. Tas liecina par iedzīvotāju pasivitāti un nevēlēšanos uzņemties papildu atbildību. Cilvēki ir gatavi savā virtuvē lamāt RNP par dažādām neizdarībām un augstajiem apsaimniekošanas rēķiniem (ar tiem saprotot ne tikai tīros dzīvokļa apsaimniekošanas izdevumus, bet gan visu komunālo maksājumu kopumu, jo arī siltuma padevi un kopējos izdevumus īpašnieku biedrības risina ekonomiskāk), bet nav gatavi ņemt lietas savās rokās un veidot savas biedrības.
Šādā situācijā sasteigta RNP pārdošana nav pieņemama. Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara un viss jāatstā,j kā ir. RNP reformas ir nobriedušas, un šīs kapitālsabiedrības pārdošana biržā, iespējams, ir optimālais variants, taču tā ir rūpīgi jāizrunā un jāizstrādā tādi pārdošanas nosacījumi, lai neciestu cilvēki. Lai viņi ar “smalkām” juridiskām formalitātēm nekļūtu “piesieti” vienam apsaimniekotājam, no kura pēc tam nekādi nevar tikt vaļā.
Tieši problēmas ar “atsiešanās” grūtībām ir liels šķērslis apsaimniekotāju nomaiņā un īpašnieku biedrības izveidē, jo tieši RNP un citi lielie apsaimniekotāji ir galvenie pretinieki tam, lai dzīvokļu īpašnieki lietas ņemtu savās rokās. Jo kūtrāki iedzīvotāji, jo labāk viņiem. Jo vieglāk šos iedzīvotājus slaukt. Diemžēl nav pamata cerēt, ka RNP slaukšanas “filozofija” pēc uzņēmuma pārdošanas varētu būtiski mainīties uz labo pusi.
