Politiskās partijas “Nacionālā apvienība: Visu Latvijai! - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” kongress aizritēja salīdzinoši mierīgā, var pat teikt – ikdienišķā atmosfērā. Ja jau pēc statūtiem šāds kongress reizi gadā jāsasauc un jāsarīko, tad tas arī jādara.
Tā kā šogad partijas vadītājs (-a) nebija jāpārvēlē, tad izpalika arī šī intriga. Par nākamgad 3. oktobrī paredzamo Saeimas vēlēšanu premjerministra kandidātu NA izvirzīja savu jau pagājušā gada kongresā ievēlēto partijas līderi - bijušo ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni.
Jaunā, kongresā pārvēlētā NA valde piedzīvoja pavisam nelielas izmaiņas. Valdē vairs nebūs partijas “galvenais demogrāfs” Imants Parādnieks, toties tajā būs Ventspils nodaļas vadītājs Andis Zariņš (dz. 1988. g.) un Jūrmalas nodaļas vadītājs Andris Čuda (dz. 1983. g.). Valdē nav (viņš arī nepretendēja) viens no pretrunīgāk vērtētajiem NA politiķiem - Ogres mērs Egils Helmanis.
NA kongress noritēja zem lozunga “Esam, bijām un būsim nacionālo interešu sardzē”. Šis lozungs sasaucas ar režisora Rolanda Kalniņa leģendārās 1972. gada filmas “Ceplis” saukli: Es biju varens un būšu. NA cenšas uzdoties par galvenajiem un īstajiem “nacionālo interešu” aizstāvjiem, lai gan par “nacionālajām interesēm” regulāri runā arī citas labējās partijas. Gan ZZS, gan “Apvienotais saraksts” un pat “Latvija pirmajā vietā”. Šogad NA parādījies tiešais konkurents nacionālajā nišā - “Austošā saule Latvijai”, kuru gan NA kongresā pat nepieminēja.
Lai gan tuvojas Saeimas vēlēšanas, NA vismaz pagaidām necenšas radikalizēties. Partija turpina pozicionēties kā saprātīgs un pieņemamības rāmjos esošs nacionālkonservatīvais spēks. Ja vienam otram NA šķiet “par mīkstu”, tad par šīm “īstenticīgo” balsīm NA īpaši necīnīsies.
NA radikālā spārna pārstāvis Jānis Dombrava ierasti pakritizēja aizsardzības ministru Andri Sprūdu, kura prioritātes esot diskusijas par sieviešu apakšveļu (?), un iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, kurš esot “nogulējis ES migrācijas paktu”, bet arī šī kritika izskanēja vairāk kā ikdienišķa rutīna. Gluži kā visuresošie sarkanbaltsarkanie karogi kongresa zālē.
Tajā pašā laikā partijai būs jāatrod sava nostāja briestošajā ASV un Eiropas pretstāvē. Nav noslēpums, ka NA biedru un atbalstītāju vidū ir liels skaits vairāk vai mazāk atklātu ASV prezidenta Donalda Trampa politisko metožu cienītāju un ES politikas kritiķu. Jau pieminētais Dombrava arī pirms kongresa sociālajos tīklos atļāvās norādīt uz Eiropas kļūdām vairākos būtiskos jautājumos - pirmām kārtām migrācijas jautājumos.
NA ilggadējais līderis, kuram joprojām partijā ir liela autoritāte, Raivis Dzintars centās šo būtisko jautājumu - ar ko iet kopā: ar ASV vai Eiropu? - iezīmēt un kaut daļēji izgaismot. Jāatzīst, ka Dzintars nepateica neko konkrētu, aprobežojoties ar frāzēm par, kā pats teica it kā citā sakarā, “šobrīd valdošo strukturālo nenoteiktību”.
Dzintars savā uzrunā atzina, ka tādi vēl nesen mūsu laikmetu raksturojoši jēdzieni kā globalizācija un unifikācija esot palikuši pagātnē. “Procesu sarežģītība sasniedz haosa līmeni. Sazīmēt skaidras cēloņsakarības kļūst grūtāk,” filozofēja Dzintars, izvairoties no jebkādas konkrētības. Viņš gan uzsvēra, ka Latvija esot daļa no Rietumu kultūrtelpas, taču “Eiropai jāveido tāda politika, kas radītu stipras saites starp Eiropu un ASV”. Kā šīs “stiprās saites” veidot ar Trampa antieiropeisko administrāciju, sīkāk paskaidrots netika. Toties tika piebilsts, ka “tie, kas daudzus gadus bija aizmirsuši par robežu sargāšanu, nevar būt ASV partneri”.
Tā kā kongresā partijas vadītāja vēlēšanas nenotika, tad faktiski izpalika diskusijas par premjerministra kandidatūru gaidāmajās vēlēšanās. Tā gluži automātiski pienācās Ilzei Indriksonei. Vai viņas vilkme būs pietiekama, lai NA varētu pretendēt uz uzvaru šajās vēlēšanās?
Tā “strukturālā nenoteiktība”, par kuru runāja Dzintars, ir vērojama visās dzīves sfērās, un līdz 2026. gada 3. oktobrim vēl daudz kas pasaulē var mainīties. Gan Krievijas - Ukrainas kara gaitā, gan ASV un Eiropas attiecībās, gan pašās ASV, kur atbalsts Trampa politikai strauji mazinās.
Šajā nenoteiktības situācijā Indriksonei kā ideoloģiski skaidri “neiezīmētai” personai paveras plašākas manevra iespējas, un viņa var izrādīties labākā kandidatūra, kas ar zināmiem nosacījumiem pat varētu pretendēt uz Ministru prezidenta nomināciju. Tā viņa arī tika pieteikta, lai gan aiz kadra bija skaidri nojaušams: Indriksones vadībā NA droši varēs pretendēt uz vietu koalīcijā kā otrais numurs. Proti, ieņemt to sev tik komfortablo pozīciju, uz kuru partija parasti arī pretendējusi.
Lai arī šajā kongresā NA gāja ar lozungu: mēs bijām, esam un būsim, NA nerakstītais, bet visos laikos nemainīgais lozungs ir bijis - labāk zīle rokā nekā mednis kokā - ar visām šī saukļa iespējamajām interpretācijām.
