Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda padome par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekļa amata kandidātu izvirzījusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Andri Saulīti.
Var rasties pamatots jautājums - kāda saistība SEPLP locekļa kandidātam Saulītim ar virsrakstā minēto Trampu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatkāpjas dažus soļus atpakaļ. Atcerēsimies, Saulītis ir jau trešais kandidāts, kuru memoranda padome izvirzījusi kā SEPLP locekļa amata kandidātu.
Abus iepriekšējos - Ivaru Belti un Jāni Siksni - Saeima neapstiprināja amatā. Šis Saeimas noraidījums nebija kaut kāda politiķu kaprīze. Abos gadījumos tika minēti argumentēti iebildumi, kāpēc šīs kandidatūras atzītas par nederīgām. Īsumā šie iebildumi apkopojami vārdos: pārāk iecietīga attieksme pret krievu valodas klātbūtni sabiedriskajos medijos un pārāk izteikta gatavība vienmēr iztapt “pareizajai” ģenerālajai līnijai.
Iemesli, kāpēc divi iepriekšējie kandidāti tika noraidīti, memoranda padomei bija labi zināmi. Vai tagad izvirzītais, trešais kandidāts ir būtiski labāks par iepriekšējiem diviem? Saulīša agrākie publiskie izteikumi ļauj teikt, ka viņš pieder pie tās pašas “iecietīgo” un “saprotošo” (obligāti pēdiņās) nometnes.
Vēl 2023. gada 11. oktobrī (tātad jau ilgi pēc kara sākuma Ukrainā) Saulītis, runājot par sabiedrisko mediju izaicinājumiem turpmākajos trīs gados, norādīja: “Sabiedrisko mediju veidotais saturs krievu valodā spēj veicināt integrāciju un dod būtisku sabiedrisko labumu. Saturu par latvisko kultūrtelpu mazākumtautībām radītajā saturā (lasi: krievu valodā) sabiedriskajos medijos būtu nepieciešams stiprināt un paplašināt.”
Tad kāpēc memoranda padome izvirzījusi tieši viņu? Formāli tāpēc, ka viņš bijis otrās vietas ieguvējs memoranda padomes izsludinātajā konkursā, taču īstais iemesls ir cits. Līdzšinējā memoranda padomes rīcība liek domāt, ka tā ir stipri ideoloģizēta struktūra, kurā toni nosaka “iecietīgie”. Viņi stūrgalvīgi virza SEPLP amatā ideoloģiski sev līdzīgi doktrinētus cilvēkus. Tas, ka divas reizes Saeima šādas personas noraidījusi, neko nenozīmē. Trešo virzīsim atkal tādu pašu. Un ja noraidīsiet šo, tad virzīsim nākamo. Kādu vēl lielāku “iecietīgo” radikāli. Un tā, līdz jūsu pacietība izsīks. Tāds ir mūsu plāns.
Līdzīga kreisi liberālās sabiedrības uzvedība ASV noveda pie tā, ka tagad tur prezidents ir Donalds Tramps. Nav šaubu, ka normālos apstākļos tāds personāžs nekādi nevarētu kļūt par Baltā nama saimnieku. Lai tāds cilvēks kā Tramps kļūtu par pasaules ietekmīgākās valsts vadītāju, jārada īpaši apstākļi, un šos apstākļus radīja kreisi liberālās politikas pārmērības. Pareizāk sakot, kreisi liberālās politiskās šķiras nepiekāpība un nevēlēšanās atzīt, ka viņi ir mazliet aizrāvušies un pārcentušies.
Šeit vietā populārā aktiera Jāņa Jarāna atbilde uz jautājumu par viņa ilglaicīgās laulības noslēpumu: “Nekāda noslēpuma tur nav. Tā ir prasme piekāpties.” Arī mani dzīves vērojumi liecina, ka nekas nav kopdzīvei kaitīgāks kā ietiepība, paštaisnums un stūrgalvība. Tas attiecas ne tikai uz kopdzīvi, bet pilnīgi uz visām dzīves sfērām. Tai skaitā uz politiku. Ilgstoša un ietiepīga savas “stingrās līnijas” dzīšana par katru cenu vienmēr beidzas bēdīgi. Gan cilvēku savstarpējās, gan politiskās, ekonomiskās un visās citās attiecībās.
SEPLP atbild par sabiedrisko mediju darbu. Sabiedrisko mediju uzdevums ir ne tikai informēt. Sabiedriskie mediji ir būtisks valsts sociālās arhitektūras elements. Pēc savas iecerētās būtības tā ir sabiedrību stabilizējoša konstrukcija. Tieši tā, kurai jānodrošina, lai pie varas nenonāktu dekonstruktīvi spēki. Nosacītie trampi.
Ja atzīstam, ka ASV Trampa uzvaras pamatā bija sabiedrības nogurums no valdošās politiskās šķiras ieilgušajiem sociālajiem eksperimentiem, tad jāatzīst, ka Latvijā, lai nepieļautu “trampveidīgo” nākšanu pie varas, jāpiebremzē ar kreisi radikālo retoriku. Sabiedriskajam medijam kā sabiedrību stabilizējošam mehānismam būtu jāizlīdzina iespējamās politiskās pārmērības.
Tas nenozīmē, ka sabiedriskajam medijam jāpauž uzskati mehāniski “kaut kur pa vidu”. Sabiedriskajam medijam jāpilda arī zināmas izglītojošās funkcijas. Var pat piekrist, ka tam ir jāiet sabiedrībai pa priekšu un “jārāda gaisma”. Taču tas nedrīkst aizskriet pārāk tālu uz priekšu (vai aizklīst kādos šaubīgos sānceļos), radot pārrāvumu starp savu “gaismas nesēja” lomu un sabiedrības vairākumu.
Tieši šie pārrāvumi, atrautība no realitātes ir veicinājuši to, ka sabiedriskie mediji gan mūsu reģionā, gan citur pasaulē pēdējā laikā regulāri nonāk ziņu virsrakstos. Nesen plaši izskanēja skandāls britu raidorganizācijā BBC, kur atklājās, ka Trampa runa 2021. gada 6. janvārī (kad pūlis ieņēma Kapitoliju Vašingtonā) apzināti samontēta no atsevišķiem fragmentiem, lai rastos iespaids, ka viņš pūli kūdījis uz šādu rīcību. Šī skandāla dēļ atkāpās BBC vadība.
Pirms diviem gadiem ar troksni tika izdzenāta un nomainīta Polijas sabiedriskās televīzijas vadība. Nesen līdzīgs mēģinājums notika Lietuvā (centieni atvieglot sabiedriskā medija vadības atlaišanu), kas gan izraisīja sen nebijušus sabiedrības protestus.
Tikmēr Igaunijas sabiedrību satricināja kāda divu vīriešu pāra intervija Tēva dienai veltīta raidījumā. Abi kopā audzina kādas svešas sievietes (oficiālajā terminoloģijā sauktas par surogātmāti) iznēsātu bērnu. Labējie spēki aicināja likvidēt sabiedrisko televīziju kā tādu, jo tā savā kreisajā sānsverē esot zaudējusi mēra izjūtu.
Savukārt kreisi liberālā sabiedrības daļa pēc tam, kad šo interviju par šādai dienai nepieņemamu bija nosaucis turienes sabiedriskā medija uzraudzības padomes priekšsēdētājs Reins Veidemans, pieprasīja viņa demisiju. 10. decembrī šī padome ar sešām balsīm “par” un četrām “pret” pieņēma lēmumu atstādināt Veidemanu no padomes priekšsēdētāja amata, tādējādi padziļinot plaisu starp sabiedrības labēji un kreisi orientētajām daļām.
Gan Latvijas sabiedrība, gan mūsu sabiedriskais medijs tikai iegūtu, ja neatkārtotu šīs kļūdas un ieklausītos Jāņa Jarāna dzīves gudrībā. Proti, izbeigtu ietiepīgu “turēšanos pie principiem”. Jarāns atzina, ka piekāpties dažreiz esot ļoti, ļoti grūti, bet jāsakož zobi, pat ja otra teiktais šķiet pēdējās muļķības, jo “forša viņa tik un tā”. Vai tiešām mums situācija jānoved līdz tādam sabiedrības polarizācijas līmenim, kad cilvēki aiz spīta vai izmisuma būtu gatavi balsot par “trampiem”? Galu galā, Latvija mums ir “forša tik un tā”.
Informācija no politisko lēmēju aprindām liecina, ka šoreiz Saeima mīļā miera labad būs gatava nobalsot par Saulīti kā par mazāko ļaunumu, jo, noraidot viņu, memoranda padome varētu virzīt kādu “vēl lielāku Belti”. Respektīvi, cerības, ka memoranda padome varētu piekāpties un virzīt par SEPLP locekļa kandidātu kādu visai Latvijas sabiedrībai, ne tikai tās kreisi liberālajai daļai pieņemamu cilvēku, esot niecīgas, bet Saeimai (lasi: ZZS) vēlmes mūžīgi “kasīties” ar memoranda padomi nav.
Ko ar to visu gribu teikt? Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV) pārstāvis Briselē Vilis Krištopans publiski plātās, ka nākamgad 3. oktobrī paredzētajās Saeimas vēlēšanās viņa partija uzvarēšot un pie varas šobrīd esošos aizmēzīšot vēstures mēslainē. Pasaules politiskā pieredze liecina, ka nekas tā neveicina populistu nākšanu pie varas kā “nopietno” politiķu pārmērīga “principialitāte”, nepiekāpība un stingra turēšanās pie “ģenerālās līnijas”, pat ja tā ir sākusi iziet no modes. Bet šo patiesību “nopietnie” parasti atskārš tikai tad, kad ir jau par vēlu.
Ja nākamruden Šlesers patiešām nāks pie varas, tad vislielākie “nopelni” šādā rezultātā būs tieši kreiso liberāļu “nepiekāpībai” un “stingrajai” pozīcijai jautājumos, kuri nav izturējuši pārbaudi ar realitāti un šobrīd izskatās kā prasta stūrgalvība vai pat kā akls fanātisms. To nevajadzētu aizmirst tiem, kuri pretendē būt “pieaugušie” istabā.
