Bens Latkovskis Politiskajā vidē uzvirmojušās diskusijas par Stambulas konvencijas tēmu daudziem liek neizpratnē raustīt plecus un uzdot it kā loģisku jautājumu – vai tiešām valstī nav svarīgāku jautājumu, par kuriem lauzt šķēpus? Atbilde ir vienkārša: ja jau par kādu jautājumu notiek spraigas publiskās diskusijas, tātad tas ir sabiedrībai svarīgs. Ja kādam personiski tas liekas nenozīmīgs, mākslīgi sagudrots jautājums, tad tā ir vai nu šī indivīda personiskā neieinteresētība, vai arī vēlme iebāzt galvu smiltīs un izlikties problēmu neredzam.
Ceturtdien Saeima ar 58 balsīm “par”, 8 balsīm “pret” (“Progresīvie”) un 28 nebalsojot (“Jaunā vienotība” (JV) plus trīs neatkarīgie deputāti) pieņēma opozīcijas virzīto Stambulas konvencijai alternatīvu deklarāciju pret vardarbību. Šī deklarācija tika pieņemta, lai no Stambulas aktīvistu mutēm izņemtu pārmetumus par vardarbības atbalstīšanu pirms Saeimas balsojuma par Stambulas konvencijas denonsēšanu.
Jautājums par izstāšanos no minētās konvencijas ir ieguvis negaidīti plašu rezonansi. Par šo jautājumu notiek diskusijas dažādās platformās, tai skaitā sabiedriskajā medijā. Acīmredzot tas ir aizskāris kādu sabiedrībā jutīgu stīgu. Tik jutīgu, ka apdraud esošo koalīciju un valdības stabilitāti.
Var jau teikt, ka Stambula tiek izmantota kā iegansts, bet konkrētajā situācijā tam nav būtiskas nozīmes - iegansts vai kaut kas vairāk. Ja jau jautājums ir valdības stabilitātes svarā, tātad tur apakšā kaut kas ir.
Pagaidām viss liecina, ka koalīcija ir apņēmusies pieņemt nākamā gada valsts budžetu un līdz tam nespert nekādus soļus, kurus varētu tulkot kā iešanu valdības gāšanas virzienā. Tāpēc jautājums ir cits. Tas izskan arvien skaļāk un tiešāk - vai valdība paliks stabila arī pēc budžeta pieņemšanas, jo ar lielu varbūtību var prognozēt, ka Saeima nobalsos par izstāšanos no Stambulas konvencijas, un šīs balsojums nebūs valdošajai koalīcijai viendabīgs.
Tas nozīmē, ka koalīcijai būs pašai savā iekšienē jālemj - vai šo domstarpību dēļ katrai partijai jāiet savu ceļu, vai arī Stambulas jautājums nav valdības izjukšanas vērts. Par šo jautājumu koalīcijas partijas domā jau tagad, un demonstratīvais “pret” balsojums “pret vardarbības” deklarāciju, kā arī agresīvā publiskā retorika (iepretim JV un ZZS samiernieciskajai) liek uzskatīt, ka “Progresīvie” ir gatavi no šīs valdības aiziet.
Ja runājam par politisko spēku attieksmi pret pašu Stambulas konvenciju, tad puses operē ar galēji absurdiem piemēriem. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece piesauc 50 gadus vecu vīrieti, kurš iedomājas, ka ir septiņgadīga meitene, un iet meiteņu ģērbtuvē. Šis, bez šaubām, ir piemērs no absurda teātra, un par to varētu arī iesmiet, ja nebūtu kāda būtiska nianse. Neviens šādu absurda situāciju pat iedomāties nespētu, ja vien sabiedrībā nebūtu ievazāta šī sociālo dzimšu teorija un tai līdzi nākošā prakse.
Tieši par to arī ir visa diskusija. Vai nu mēs paliekam veselā saprāta ietvaros, kur dzimumi ir divi, vai arī laižamies brīvā peldējumā absurda okeānā, kur stāsts par 50 gadus vecu vīrieti, kurš iedomājas, ka ir septiņgadīga meitene, un iet meiteņu ģērbtuvē, ir tieši tikpat absurds kā reālais stāsts par 25 gadus veca vīrieša piedalīšanos sieviešu boksa sacensībās un olimpiskās zelta medaļas izcīnīšanu, burtiski piekaujot visas savas fiziski vājākās pretinieces.
Var saprast politiķus un politisko notikumu analītiķus, kuri cītīgi kā juristi meklē Stambulas konvencijā pantus, kuros var atrast pamatojumu savai nostājai. Šie konkrētie panti, protams, ir ārkārtīgi būtiski. Varbūt pat izšķiroši. Taču vienlaikus nevajadzētu aizmirst būtību. Nevis konkrētu pantu interpretāciju vai tulkojuma precizitāti, bet centrālo ideju. Jēgu. Un tā ir pavisam vienkārša.
Vai nu mēs turpināsim piedalīties šajā absurda teātrī, kur pilnā nopietnībā notiek diskusijas par to, vai bioloģisku vīrieti likt sieviešu vai vīriešu cietumā, un kurš variants šajā procesā iesaistītajām personām būs mazāk traumatisks, vai arī skaidri pateiksim: karalis ir kails un laiks izbeigt šīs diskusijas par karaļa izcilo tērpu. Proti, laiks izbeigt ar nopietnām sejām apspriest teorijas par plūstošajām dzimtēm un mainīgajiem dzimumiem.
Ir skaidrs tests, kurš uzreiz ļauj pateikt, kāda ir cilvēka pozīcija Ukrainas kara jautājumā. Atbilde uz jautājumu: kam pieder Krima? Tieši tikpat skaidrs un nepārprotams tests ir atbilde uz jautājumu: cik ir cilvēkiem dzimumu? Ja cilvēks nespēj uz šo jautājumu skaidri un nepārprotami atbildēt, bet tā vietā sāk kaut ko spriedelēt, tad viss skaidrs: apmaldījies absurda okeānā vai, pareizāk sakot, divu dzimumu trijās priedēs. Tāds modernais plakanzemietis, 3D printera veidotās folijas cepurītes nēsātājs.
Bet kur tad visā šajā stāstā paliek cīņa pret vardarbību? Skaidrs, ka izturēties vardarbīgi pret cilvēkiem ar dažādām nekaitīgām uzvedības novirzēm nav pieļaujams nekādā gadījumā. Par to nav diskusiju. Taču šīs dažādās deviācijas pasludināt par normu nozīmē aizklīst absurda teātrī. Līdz ar to jautājums ir vienkāršs: vai nu mēs, pamēģinājuši iedzīvināt šīs jokainās sociālo dzimšu teorijas, atzīstam tās kā neveiksmīgas un pārbaudi ar reālo dzīvi neizturējušas, vai arī turpinām tās atzīt par pareizām un reālajā dzīvē implementējamām.
Līdz ar to nostāja attiecībā pret Stambulu ir pagalam vienkārša: ejam vai nu vienā, vai otrā virzienā. Tam, kas rakstīts konvencijas 4. panta 3. punktā, ir pavisam nenozīmīga loma. Līdzīgi kā, ja mēs izvēlamies Rīgas dzelzceļa stacijā braukt uz Liepāju vai Daugavpili, tad nav nozīmes, vai vilciens piestāj Jumpravā vai nē. Svarīgs ir galamērķis. Vai nu plūstošās dzimtes, vai nu divi dzimumi.
Rietumu izvēle un Kremļa “stāsts”
Izvēloties šos virzienus, atsevišķi jārunā par Kremļa lomu šajā pret Stambulu vērstajā kustībā. Stambulas aktīvistiem tas kļuvis par gandrīz vai spēcīgāko argumentu - visi Rietumi ir par, Maskava ir pret. Tātad, nostājoties pret Stambulu, jūs esat Kremļa stabules pūtēji.
Šajā uzstādījumā ir divas komponentes. Pirmā: visi Rietumi ir par. Tas tā ne tuvu nav. Tas, ka daļā Rietumu sabiedrības joprojām dominē viedoklis - par, vēl nenozīmē, ka šajā jautājumā ir tāda pati vienprātība kā jautājumā par to, vai zeme ir apaļa. Jautājums ir atvērts, un pozīcijas ir dažādas. Tas, ka pagaidām pamatplūsmas viedoklis ir tāds, nenozīmē, ka pavisam drīz tas nevarētu mainīties. Latvijai šajā situācijā ir iespēja būt daudzām citām valstīm par pozitīvo paraugu. Bieži šāda iespēja nerodas.
Otra sastāvdaļa: Maskava ir pret, tātad tie, kas pret, ir kremlini. Putina Krievijai ir maz ko pasaulei piedāvāt. Nav Krievijai nekā tāda, ar ko tā varētu lepoties un sevi eksponēt kā pievilcīgu, atdarināšanas cienīgu paraugu. Bet ja tā, tad kas atliek? Atliek meklēt kļūdas citur, uz šīm kļūdām norādīt un uz tā rēķina vairot savu pievilcību.
Šādas Rietumu kļūdas ir divas. Pirmā, greizā migrācijas politika. Pareizāk sakot, greizā attieksme pret migrāciju, kad valdīja nevis stingra nostāja: gribi dzīvot pie mums, pieņem visu, kā ir, un pielāgojies mums, bet gan: mēs tagad pieskaņosimies, lai tev būtu ērtāk. Lai atbraukušais “nabadziņš” justos gaidīts un vēlams. Šīs attieksmes maldīguma atzīšana jau notiek pilnā sparā. Nav tālu brīdis, kad tas kļūs par pamatplūsmas viedokli.
Otra kļūda ir šī sociāli konstruēto dzimumu (dzimšu) teorija. Pagaidām vēl Rietumeiropā pie tās turas samērā stingri, taču aizraušanās ar dzimumu maiņu bērniem, bioloģiskie vīrieši sieviešu cietumos un vīrieši sieviešu sportā varētu būt tās banānu mizas, uz kurām paklupt visai šī kustībai. Tiklīdz beigsies fokusēšanās uz dažādu deviāciju normalizēšanu, tā arī Kremlim no rokām tiks izņemts tās efektīvākais ierocis - stāsts par Rietumu tieksmi uz novirzēm un iešanu neprāta bezdibenī.
Jo normālāki, tas ir, veselīgāki būs Rietumi, jo vājāka būs Krievija. Un otrādi. Tāpēc atteikšanās no Stambulas ir solis nevis Krievijas virzienā, bet gan solis Rietumu stiprināšanas virzienā. Tieši tas pats attiecas uz mūsu valdošo koalīciju. Ja koalīcija iestājas par Rietumu (tātad arī Latvijas) vājināšanu un uz to uzstāj, tad nav jēgas šādu mūsu valstij kaitīgu koalīciju turpināt stutēt.
