Šogad ikgadējā Rīgas konference notiek īpašos apstākļos. Var jau teikt, ka kopš 2022. gada visu laiku ir “īpašie apstākļi”, bet šogad tie iezīmējas ar divām jaunām, agrāk nebijušām lietām.
Pirmkārt, par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš savas otrās prezidentūras pirmajos astoņos mēnešos demonstrēja uzkrītošu distancēšanos no Eiropas un neslēptu vēlmi atrast kopsaucējus ar Vladimiru Putinu. Tiesa, pēdējā mēneša laikā pēc abu tikšanās 15. augustā Ankoridžā Aļaskas pavalstī Trampa labvēlīgā retorika pret Putinu ir krietni mazinājusies.
Otrkārt, Krievija ir aktivizējusi dažādus hibrīdkara elementus pret NATO valstīm. Šobrīd šajās valstīs un NATO struktūrās notiek aktīvas diskusijas par to, kā uz šīm hibrīdkara aktivitātēm reaģēt. Arī šī gada Rīgas konferencē šis jautājums kļuva par vienu no galvenajiem. Līdztekus jau agrāk pieteiktajiem - NATO militārās kapacitātes, tai skaitā militārās rūpniecības palielināšana un atturēšanas politikas nostiprināšana zem kopīgā lozunga: vienotība, drošība un noturība sadrumstalotajā pasaulē.
Vienu no galvenajām Rīgas konferences sēdēm atklāja Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola. Jau pašā savas uzrunas sākumā viņa uzsvēra, ka mēs visi šobrīd dzīvojam kritiskā laikā un tieši tāpēc esam šeit Latvijā, kas atrodas īpašā ģeogrāfiskā situācijā, blakus arvien agresīvākiem kaimiņiem. Viņa atzina, ka Baltijas valstis, Polija un Somija jau sen brīdināja Eiropu par Krievijas draudiem, un tagad ar atpakaļejošu datumu viņa var tikai piekrist: Rietumu reakcijai jau 2014. gadā pēc Krimas aneksijas bija jābūt daudz asākai. “Mēs nevaram atkārtot pagātnes kļūdas,” norādīja Metsola, ar to saprotot pārlieku piekāpību Putinam vai centienus kaut kā apmierināt viņa apetīti.
Jāveido jauns drošības arhitektūras dizains
Metsola atkārtoja pēdējā laikā bieži dzirdamo frāzi par nepieciešamību Eiropai pašai uzņemties atbildību par savu drošību, vienlaikus paslavējot Eiropu par strauju aizsardzības izdevumus pieaugumu. Viņa arī atzina, ka “nauda viena pati nepadara mūs drošākus”. Metsolas ieskatā Eiropas milzīgā sadrumstalotība militārajā plānošanā rada lielas papildu izmaksas (jo katra valsts kaut ko dara pati par sevi), turklāt padara tās mazefektīvas. Tas attiecas arī uz dažādām ieroču sistēmām, kuras nav savstarpēji savietojamas. Pat munīcija, kura, lai gan ir viena kalibra, dažādu valstu ieročiem ir atšķirīga un savstarpēji neaizvietojama. “Mums ir nepieciešama vienota Eiropas drošības arhitektūra ar vienotu dizainu,” aicināja Metsola.
Diemžēl Metsola nepieskārās galvenajam šīs “drošības arhitektūras” trūkumam. Proti, runas Eiropas politiķi prot teikt labu labās, taču ceturtajā kara gadā vajadzētu vairāk runāt par jau izdarītajiem darbiem, nevis par to, kādam vajadzētu izskatīties Eiropas drošības arhitektūras dizainam.
Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds paneļdiskusijā uzsvēra pareizas domāšanas nozīmi, ar to saprotot adekvātu eksistējošo draudu uztveri. Sprūda teiktais zināmā mērā sasaucās ar Metsolas domu, ka Eiropa un Rietumi kopumā ilgu laiku Krievijas draudus nav uztvēruši ar nepieciešamo nopietnību. Tiesa, jautājums, vai tagad beidzot šie draudi tiek uztverti adekvāti, joprojām paliek atklāts.
Sprūds norādīja, ka svarīgas ir ne tikai investīcijas aizsardzības stiprināšanā, bet arī rīcība. “Investīcijas bez gatavības rīkoties neko nedos. Savukārt bez atbilstošas domāšanas nebūs apņēmība rīkoties,” secināja Sprūds. Cits svarīgs jautājums, kuru pieminēja Sprūds, ir tehnoloģiskais uzrāviens, kuru šobrīd novērojam militārajā sfērā tiešās karadarbības zonā. Strauji mainās karadarbības metodes un izmantojamais arsenāls. Sprūds pat lieto terminu militārā revolūcija, kura vērojama kaujas laukos Ukrainā. Latvija, pēc Sprūda vārdiem, fokusējas uz dronu tehnoloģiju attīstību un “dronu armijas” veidošanu, kas gan neesot tikai droni. Tās ir arī pretdronu tehnoloģijas, mākslīgā intelekta izmantošana, 5G datu pārraide un daudz kas cits.
Pārliecība vārdos ir, bet vai darbos?
Uz diskusijas vadītājas jautājumu, vai Sprūds ir pārliecināts par mūsu spējām pildīt uzņemtās saistības un uzdevumus, ministrs iesmejoties atbildēja, ka par Latviju esot pilnīgi pārliecināts, jo gandrīz visas politiskās partijas atzīst drošības prioritāti un nepieciešamību paaugstināt aizsardzības izdevumus līdz 5%, taču vērsās pie pārējiem paneļdiskusijas dalībniekiem no citām valstīm ar jautājumu - vai viņu valstīs šī pārliecība ir?
Uz šo Sprūda it kā jokojoties uzdoto jautājumu Vācijas aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Sebastjans Hartmans atbildēja, ka Vācijai ir mainījusi konstitūciju un atcēlusi aizņemšanās griestus tieši aizsardzības izdevumu palielināšanas dēļ. Vācijas aizsardzības izdevumi sasnieguši 108 miljardus eiro, kas pirms dažiem gadiem bijis pilnīgi neiedomājams skaitlis. Viņš arī atzīmēja, ka agrākās kļūdas nedrīkstot pieļaut un “vienīgais atturēšanas instruments ir spēks”.
Hartmans uzdeva retorisku jautājumu pats sev: vai mēs esam gatavi cīnīties (karot) par brīvību, un norādīja, ka Vācijā notiekot lielas diskusijas par militārā dienesta reformu un atgriešanos pie obligātā iesaukuma.
Šo pašu jautājumu par pārliecību diskusijas vadītāja uzdeva Francijas Bruņoto spēku ministrijas ģenerāldirektora vietniekam starptautisko attiecību un stratēģijas jautājumos ģenerālleitnantam Ērikam Peltjēram. Viņš atbildēja mazliet izvairīgi: jā, bet pārliecība vienmēr var būt vēl lielāka, un nolasīja jau iepriekš sagatavotu tekstu, kurā uzsvars bija uz Francijai mūžīgi svarīgo. Proti, uz attiecībām ar ASV, kura no Eiropas esot aizgājusi un pievērsusies Klusā okeāna baseinam. Tā drošības arhitektūra, kura tika veidota pēc Otrā pasaules kara, esot beigusies. Atkarību no ASV drošības jomā nepieciešams būtiski samazināt, jo tieši šī atkarība mazinot mūsu drošību. Arī Peltjērs norādīja, ka kopš 2022. gada 24. februāra Eiropā visos šajos jautājumos ir notikušas fundamentālas izmaiņas. ES un NATO mērķi ir būtiski tuvinājušies, un, viņaprāt, ārkārtīgi svarīgi ir veicināt tieši ES un NATO koordinētu sadarbību.
Uzņemtais temps ir pārāk lēns
Karaliskā Apvienoto dienestu institūta vecākais pētnieks sauszemes kara jautājumos Džeks Votlings pārstāvēja trešo Eiropas “lielā trijnieka” lielvalsti - Apvienoto Karalisti - un zīmēja ne pārāk iepriecinošu ainu. Viņš norādīja, ka pat pēc Krimas aneksijas un karadarbības uzsākšanas Austrumukrainā 2014.-2015. gadā aizsardzības izdevumi Lielbritānijā samazinājās, tāpat kā sauszemes armijas skaitliskais sastāvs. Tagad situācija esot mainījusies un virziens uzņemts pareizs, taču Eiropas aizsardzības spēju stiprināšana ir sākta no pārāk zemas bāzes.
Votlings brīdina, ka uzņemtie tempi, kādā tiek attīstīta militārā rūpniecība, ir pārāk lēni un nepietiekami. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka jābūt nežēlīgiem [pašiem pret sevi] šo mērķu (militārās kapacitātes palielināšanas) sasniegšanai. Munīcijas krājumi esot iztukšoti, jo tie atdoti Ukrainai, tāpēc jābūt atklātai sarunai ar kolēģiem ASV, bez kuras militārās rūpniecības, pirmām kārtām “Lockheed Martin”, Eiropai neiztikt. Nākotnē Votlings raugās optimistiski, jo “esam uz pareizā ceļa un šobrīd galvenais būtu nesamazināt tempus”.
Nav noslēpums, ka līdzīgās konferencēs visi runātāji parasti apliecina pārliecību, nākotnē raugās optimistiski, jo zīmēt drūmu bildi neskaitās labais tonis. Tomēr vienu nevar noliegt. Eiropas politiskajā šķirā pa šiem Ukrainas kara gadiem beidzot ir izveidojusies visai skaidra sapratne, ka Krievija ir reāls drauds, un par to vairs nediskutē. Cits jautājums, vai šī sapratne ir arī “parastajam” vēlētājam valstīs, kurām nav tiešas robežas ar Krieviju.
Klausoties Rīgas konferences dalībnieku runas, viegli varēja rasties iespaids, ka visi domā apmēram vienādi un nepieciešamība pēc aktīvas pretdarbības Krievijas apdraudējumiem nav apšaubāma. Visi ir un būs gatavi. Taču šajā brīdī atmiņā nāca nesen Briselē no Eiroparlamenta deputāta Mārtiņa Staķa dzirdētais: “Kad mēs runājam par Krievijas draudiem ar Rietumeiropas politiķiem, tad viņi māj ar galvām, visam piekrīt, sola papildu finansējumu aizsardzībai un nebeidzamu palīdzību Ukrainai. Tikai tie paši politiķi, kad uzstājas vietējās ziņās, jau runā kaut ko pavisam citu. Jo tie jautājumi, kuri uztrauc mūs, nav prioritāri viņu vēlētājiem.”
