Vakar ar trešo piegājienu Saeimā izdevās pieņemt grozījumus likumā “Par piesārņojumu”, kas paredz “parastajam cilvēkam” maz saprotamas izmaiņas sarežģītajā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas regulējumā, bet realitātē radīs būtisku ietekmi uz katra cilvēka labklājību.
“Parastajam cilvēkam” vislabāk saprotamā ietekme uz viņa maku ir vairāku opozīcijas deputātu piesauktie 37 centi litrā, par kuriem sadārdzināšoties degviela. Neviens no likumprojekta atbalstītājiem, ieskaitot klimata un enerģētikas ministru (KEM) Kasparu Melni, kurš piedalījās debatēs, šo konkrēto norādi uz 37 centiem nekādi neapstrīdēja. Ne ar pušplēstu vārdu tie netika pieminēti, un neviens neteica, kas šis arguments ir maldinošs. Tas liecina, ka šie 37 centi litrā nav opozīcijas izgudrojums, bet gan gluži reāla nauda, kas atstās ietekmi ne tikai uz rēķinu degvielas uzpildes stacijās, bet uz visu tautsaimniecību kopumā.
Atgādināsim, ka iepriekšējās divas reizes opozīcijai izdevās likumprojekta pieņemšanu torpedēt, “noraujot kvorumu”. Šoreiz pozīcija bija mobilizējusi visus spēkus, un, pateicoties trīs neatkarīgajiem deputātiem - Skaidrītei Ābramai, Oļegam Burovam un Igoram Rajevam -, tai izdevās nodrošināt minimālu 51 reģistrēta deputāta klātbūtni zālē, tādējādi nodrošinot gan kvorumu, gan nepieciešamo balsu vairākumu likumprojekta pieņemšanai.
Pēc šī likuma pieņemšanas par steidzamu tika atzīts un pirmajā lasījumā pieņemts “Ekonomiskās ilgtspējas likums”, kurš tāpat kā likums “Par piesārņojumu” ir cieši saistīts ar klimatneitralitātes un klimatnoturības jēdzieniem. Abi šie likumprojekti tiek pieņemti tā dēvētā zaļā kursa ietvaros un izraisīja opozīcijas asas iebildes.
Kā kuriozs jānorāda, ka debatēs par šī likumprojekta atzīšanu par “steidzamu” (tas ļauj to pieņemt tikai divos lasījumos, atvieglinot izskatīšanas procedūru komisijās) atbildīgais referents, deputāts Atis Labuckis piesauca šī gada lietaino vasaru kā argumentu, kāpēc likumprojekts esot tik steidzams. Acīmredzot deputāts gribēja ar šīs vasaras nejauko laiku pamatot nepieciešamību ātrāk pieņemt likumu, kurš veicinātu izslavēto klimatneitralitāti, kas, viņaprāt, nodrošinātu nākotnē “normālas”, ne tik lietainas vasaras.
Apzināti pievēršu uzmanību šim neveiklajam, ne no lapiņas nolasītajam kuriozam, jo tajā uzskatāmi izpaužas šī “zaļā kursa” iracionālais raksturs, neatkarīgi no tā, cik bieži tā pamatošanai tiek piesaukta zinātne (Kaspars Briškens savā runā to piesauca gandrīz vai katrā teikumā). Ja lietainas, tāpat kā sausas vasaras, kādas gadu tūkstošiem allaž ir bijušas, tiek piesauktas kā arguments, tad skaidrs - mēs runājam par vienalga ko, tikai ne par zinātni.
Par ko tika lauzti šķēpi? Kāpēc opozīcija tik izmisīgi (divreiz noraujot kvorumu) centās šī likumprojekta pieņemšanu bloķēt, bet pozīcija - to pieņemt? Viens no galvenajiem likumprojekta pretiniekiem - deputāts Andris Kulbergs - katrā uzstāšanās reizē (Saeimā, TV vai citur publiskajā telpā) uzdod retorisku jautājumu: par ko mēs vispār diskutējam? Par klimatu vai par naudu?
Nav gadījies dzirdēt, ka kāds no likumprojekta atbalstītājiem uz šo, lai arī retorisko, bet visnotaļ jēgpilno jautājumu būtu kaut mēģinājis atbildēt. Rezultātā notiek diskusijas par naudu, izmantojot klimata tēmas jēdzienus. Pareizāk sakot, terminus, kuru jēga ir visai abstrakta un izplūdusi.
Opozīcija uzsver, ka Latvijas (premjers Krišjānis Kariņš 2021. gadā) uzņemtās saistības emisiju samazināšanā līdz 2030. gadam ir absolūti nereālas, jo Latvijā, atšķirībā no, teiksim, Polijas, nav lielu “slikto” enerģētisko objektu (ogļu spēkstaciju), kurus slēdzot var panākt šo emisiju samazinājumu.
Lai Latvija izpildītu uzņemtās saistības, ir jāsamazina oglekļa dioksīda (cilvēku organismam absolūti nekaitīgas gāzes) emisijas transporta sektorā. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir būtiski - par vairāk nekā 280 000 - samazināt automašīnu skaitu ar iekšdedzes dzinējiem. Respektīvi, šīs automašīnas jāizņem no satiksmes vai tās jānomaina pret elektroauto, ko tik īsā laikā nav iespējams izdarīt.
Pozīcija un KEM norāda, ka šī likuma nepieņemšanas rezultātā Latvijai būs jāmaksā lielas (šobrīd ap 300 miljoniem eiro) soda naudas un mēs vairs nevarēsim saņemt to ES naudu, kas paredzēta “zaļā kursa” programmas ieviešanai. Runa ir par naudu mājokļu siltināšanai, atjaunojamās enerģētikas attīstībai, transporta elektrifikācijai un citām dāsni finansētām programmām.
Opozīcija iebilst, ka ne jau likuma pieņemšana vai nepieņemšana interesē ES, bet gan uzņemto saistību pildīšana vai nepildīšana. Tā kā uzņemtās saistības izpildīt mēs nevaram, tad likuma pieņemšana tāpat neko nedos. Jāiet cits ceļš. Proti, jāvienojas ar pārējām Baltijas valstīm un ar vienotu nostāju jādodas uz Briseli, kur jāuzstāj uz mūsu īpašo pierobežas statusu ar Krieviju, lai mūsu virzību uz “klimata mērķu sasniegšanu” uz laiku iesaldētu. Līdz labākiem, tas ir, drošākiem laikiem.
Debates Saeimā iezīmēja pušu pozīciju, kura bija jau iepriekš determinēta un nekādi nevarēja tikt mainīta šo debatēs minēto argumentu dēļ. Tāpēc šīs debates drīzāk vērtējamas kā priekšvēlēšanu programmas attiecīgajā jautājumā, ar kādu uz nākamajām Saeimas vēlēšanām ies politiskās partijas.
Formulēsim šīs nostājas. Vispirms pozīcijas partijas. “Progresīvie” (Kaspars Briškens) uzstāj uz klimata jautājuma zinātnisko raksturu un strikti noliedz šī jautājuma ideoloģiski reliģiozo (ticības) komponenti.
“Jaunā vienotība” (Jānis Patmalnieks) norāda uz nepieciešamību iet Briseles ķīļūdenī un būt kopā ar lielāko un vadošo politiski ekonomisko savienību pasaulē - ES.
ZZS (KEM ministrs Kaspars Melnis) uzsver iespējamās soda naudas, ES fondu nesaņemšanu un lielu investīciju projektu apturēšanu, ja Latvija šajā jautājumā “iespītēsies”.
Opozīcija. “Apvienotais saraksts” (Andris Kulbergs, Edgars Tavars) uzsver: mēs neesam pret, mēs tikai rosinām mūsu virzību uz “klimata mērķu sasniegšanu” iesaldēt. Latvija nevar vienlaikus pacelt divas lietas - naudu aizsardzībai un naudu “klimata mērķiem”.
“Latvija pirmajā vietā” (Mārcis Jencītis, Edmunds Zivtiņš) pilnībā noraida visu zaļā kursa tematiku: “Nevis zaļais kurss, bet zaļais murgs.” Milzu papildu slogs birokrātiskajam aparātam, kuram būs jāatskaitās par katra soļa ietekmi uz “klimatu”.
Nacionālā apvienība (Jānis Vitenbergs) uzsvaru liek uz ekonomisko neizdevīgumu. “Pēc balsojuma atskanēja šķidri aplausi. Jūs aplaudējāt par degvielas cenu kāpumu par vairāk nekā 30 centiem.”
Politiski vērtējot notiekošo, ir jāabstrahējas no klimata jautājuma tehniskās puses. Proti, no jautājuma: kāda būs šo pieņemto likumu ietekme uz reālajiem klimata procesiem. Visticamāk, nekāda. Mana pozīcija šajā jautājumā ir nemainīga. Jautājums nav par klimatu un pat ne par ekonomiku, bet gan par daudz ko būtiskāku. Par ticību, par identitāti un piederību kaut kam lielākam.
Tieši tādā skatījumā šis jautājums jāskata. Atsevišķu deputātu (Mārcis Jencītis) minētos miljonus, kurus varētu izmantot dažādiem citiem mērķiem, nav pat vērts pieminēt, jo nav jau runa par ekonomiku tās tradicionālajā izpratnē, kad naudu var izmantot tam, kam tā vairāk vajadzīga. Šajā gadījumā nauda ir konkrēti iezīmēta noteiktiem ideoloģiskiem mērķiem.
Skaidrs, ka “zaļajam kursam” ir milzīga ekonomiskā bāze un visa šī “klimata” biznesā pamatā ir triljonos izmērojamas intereses. Tas nav noliedzams, taču šim biznesam nekad nebūtu bijušas šādas iespējas izvērsties, ja tam nebūtu ārkārtīgi stingra ideoloģiska pamata. Ja simtiem miljonu cilvēku dedzīgi un patiesi neticētu šim “lielajam stāstam”, tad tas viss izčākstētu dažu aktīvistu sakairinātajās galvās.
Jāatzīst, ka klimatticība ir visai sekmīgi pasaulē ieviesta un Eiropā kļuvusi par noteicošo (līdztekus pieaugošajai islāma ietekmei un norietošajai kristietībai). Nediskutēsim, cik ilglaicīga būs šī ticība, jo tas nav šī raksta mērķis. Latvijā tā tāpat nav diez cik populāra un ārpus “Progresīvo” vides nav pārāk atbalstīta. Taču nav jābūt īpaši ticīgam, lai pieņemtu kādu ticību, ja tā ir ekonomiski un politiski izdevīga.
Latviešiem tā nav pirmā reize, kad jāizšķiras, kurā ticībā pāriet. Tā bija 13. gadsimtā, kad senlatvieši pieņēma kristietību, pēc tam to nomazgāja Daugavas ūdeņos un tā vairākkārt - pieņēma un atteicās. Arī tagad mūs spiež pieņemt šo 21. gadsimta jauno “kristietību” un mums, tāpat kā toreiz, nav lielas izvēles.
Blakus ir “citādi ticīgā” Krievija (tāpat kā 13. gadsimtā), un palikt malā nav iespējams, ja negribam vēlreiz klausīties “jūs paliekat savās vietās, es palieku savā”. Tāpēc jāatkārto visas šīs mantras par emisijas kvotām, klimata mērķiem, ekonomikas ilgtspēju un citām lietām, par kurām izcilu šīs jaunās ticības sprediķi Saeimas sēdē nolasīja “Vienotības” deputāts Patmalnieks.
Jāpiekrīt opozīcijas pārmetumiem, ka abi šie likumi tiekot pieņemti, lai “izrādītos Briselei”, taču jāsaprot, ka tādi ir spēles noteikumi. Varam jau mēs stingri stāvēt par “savu taisnību”, bet jebkurā sabiedrībā ir noteiktas uzvedības normas, kuras jāievēro. Ja gribam būt ES un saņemt no ES kaut kādus labumus, tad nākas šo to pieciest.
Latvijā, runājot par okupācijas laikiem, dažkārt piemin Lietuvas kolaborantu vadoni Antanu Sņečku, kurš labāk par mūsu Pelši un Vosu prata no Maskavas izsist dažādus labumus, tai skaitā naudu platām autostrādēm. Arī tagad izskatās, ka Lietuva pamanās atkārtot to pašu triku un “klimata mērķu” vārdā “izsit” no Briseles vairāk par mums.
Tāpēc varbūt arī mums ir vērts pamainīt diskusiju rakursu. Jādiskutē nevis par to, cik lielā mērā visi šie pasākumi ietekmēs klimatu, bet gan kā izdevīgāk rīkoties, lai dabūtu no Briseles pēc iespējas vairāk un paši ciestu pēc iespējas mazāk. Tādam būtu jābūt mūsu politisko diskusiju diskursam.
