Ik pa brīdim izskan ziņas, ka Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) kaut kādām organizācijām vai uzņēmumiem (lasi: tās pārstāvošiem cilvēkiem) piešķīris zināmu naudas summu (2025. gadā 28 miljoni eiro). Summa, ar ko operē SIF, nav mazā, tāpēc sabiedrībai būtu skaidri jāsaprot, kādam nolūkam šī nauda tiek tērēta, jo dažkārt ir sajūta, ka tūkstoši un pat miljoni tiek dāsni dāļāti sava, visai šaura loka cilvēkiem.
Sabiedrības integrācijas fonda likuma 3. pantā formulēts mērķis: “Fonda mērķis ir atbilstoši attīstības plānošanas dokumentiem finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrāciju. Fonds atbalsta arī publiskā un nevalstiskā sektora attīstības programmu un projektu īstenošanu.”
Kas tieši tiek domāts ar vārdu “integrācija”, likumā netiek sīkāk atšifrēts. Vārda “integrācija” jēdzieniskā atšifrēšana tiek deleģēta pašam fondam, kurš to arī izdarījis, formulējot savu galveno uzdevumu: “Sabiedrības integrācijas fonds nodrošina efektīvu sabiedrības saliedētības politikas īstenošanu, veicinot iekļaujošas sabiedrības veidošanos, kurā ciena dažādību.”
Par šo uzdevumu/mērķi ir vērts parunāt detalizētāk. Zināmās aprindās vārds “cieņa” pēdējās desmitgadēs ir kļuvis ne mazāk populārs kā alkoholiķu vidū, kur savstarpēja “cieņa” tiek pieprasīta proporcionāli izdzertajam. Šis vārds labi, pat cēli skan, tāpēc pret to ir grūti iebilst, lai gan tas parasti aizstāj vārdu - atbalstīt, veicināt, mudināt, stimulēt, virzīt utt. Respektīvi, iestāties par kaut ko. Konkrētajā gadījumā atbalstīt, veicināt, stimulēt dažādību. No konteksta ir saprotams, ka dažādība a priori ir kaut kas labs, uz ko ir vērts tiekties.
Kamēr tiek uzskatīts, ka dažādība ir laba, bet viendabība slikta, tikmēr viss kārtībā. Jautājumu nav. Viss būtiski mainās, ja šis pieņēmums (SIF pašreizējās vadības izpratnē - aksioma) tiek apšaubīts. Ja tiek teikts, ka Lietuvā, kur 90% iedzīvotāju ir etniskie lietuvieši, sabiedrība ir saliedētāka nekā Latvijā un Igaunijā, kur šīs attiecības ir citas. Ja lielais citu rasu un kultūru cilvēku īpatsvars Parīzē vai Birmingemā nav šo pilsētu pluss, bet gan mīnuss. Ja sākam apšaubīt šo “dažādības” iedomāto labumu, tad aina paveras jau gluži cita.
Ko ar to gribu teikt? Latvijas situācijā, kad sabiedrība patiešām ir sašķelta un daudzos jautājumos polarizēta, SIF teorētiski būtu patiesi noderīga organizācija. Ja vien tā patiesi veicinātu sabiedrības saliedētību. SIF ir dibināts 2001. gadā. Tātad darbojas jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Pa šiem gadiem iztērēti vairāki simti miljonu eiro. Kādi ir rezultāti?
Tikai viens piemērs. Šogad Latvijas izglītības sistēma pārgāja uz vienotu mācību valodu - valsts valodu. Pilni sociālie tīkli ar skolotāju un vecāku stāstiem, cik grūti norit šī pāreja. Ja SIF gluži oficiāli atbalsta (ciena) dažādību, tad gluži neviļus SIF ir līdzvainīgs par šīs pārejas grūtībām. Saku neviļus, jo SIF formāli neatbalsta divvalodības nostiprināšanos valstī, bet SIF vadlīnijās neatrast nostādnes par saliedēšanos uz valsts valodas bāzes. Jo tas būtu pretrunā ar dažādības veicināšanu.
Līdzīgi “rezultāti” ir arī citās jomās. Kādi? Ja neskaita to, ka jau minētais “savējo” loks visus šos gadus ir lieliski dzīvojis uz “dažādības cienīšanas” rēķina, tad nekādi. Diemžēl pašreizējā formātā SIF darbojas, lejot eļļu sašķeltības ugunī, kā to redzējām nupat notikušajā piketā pie Saeimas Stambulas konvencijas atbalstam.
Politiķi savās intereses izspēlēja “Stambulas” kārti, un tieši viņi bija ieinteresēti, lai troksnis ap “Stambulu” būtu pēc iespējas skaļāks. Pikets pie Saeimas šo troksni tikai pastiprināja, polarizējot sabiedrību. Var jau teikt, ka SIF ar to nebija nekāda sakara, un formāli tas tā arī ir, bet gandrīz visas šīs “nevalstiskās” organizācijas, kuras organizēja un piedalījās šajā piketā, ar “Centrs Marta” priekšgalā, ir regulāras SIF klientes. Var pat teikt, ka tās atrodas SIF apgādībā. Vārdu “nevalstiskās” liku pēdiņās, jo kas gan tās par “nevalstiskām” organizācijām, ja tās pārsvarā pārtiek no valsts (vai ārvalstu, tas ir, ES) naudas.
Nevar noliegt, ka SIF veic zināmu pozitīvu darbu, palīdzot dažādām sociālajām grupām, kurām nepieciešams atbalsts. Vēlreiz atkārtoju: SIF varētu būt noderīga struktūra, ja vien mainītu uzmanības fokusu.
Pārskatot SIF pamatnostādnes, tās visas caurvij galvenā ideja - dažādība. Galvenais uzmanības fokuss vērsts uz šo vienu lietu. Viss pārējais ir otršķirīgs. Ģimenēm jābūt dažādām, cilvēkiem jābūt dažādiem, ar dažādu ādas krāsu, reliģisko piederību un seksuālo orientāciju. Mazāk afišēti, bet tāpat tiek atbalstīta un veicināta sadzīvisko kultūrtradīciju dažādība un no tā izrietošā valodu dažādība.
SIF neoficiālais karogs varētu būt tieši tas, kurš plīvoja jau pieminētajā piketā - viena puse sarkanbaltsarkana ar otru pusi - raibo LGBTQ+ zīmotni. Vai šāds “karogs” 2025. gadā veicina saliedētību? Īpaši, ja to braši vicina “Centrs Marta” interešu aizstāvības nodaļas vadītāja Beate Jonīte ar 3150 eiro vērtu “Dior” somiņu plecā. Lieki jautāt, kādas intereses viņas vadītā nodaļa aizstāv. Nu savas, protams. Kādas gan citas.
