Šaušalīgā traģēdija uz dzelzceļa pārbrauktuves pie Imantas stacijas, kad, braucot ar “Ride” elektromopēdu, bojā gāja divas 13 gadus vecas meitenes, satrauca visus. Nākamā reakcija pēc līdzjūtības bojā gājušo tuviniekiem bija neizpratne: kā tas varēja gadīties? Kā varējām kaut ko tādu pieļaut?
Sarosījās arī Rīgas vadība, un pēc Rīgas mēra Viestura Kleinberga rosinājuma Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir apturējis īres mopēdu “Ride” darbību, radot dažādas iebildes: kāpēc tieši “Ride”? Ja traģēdija būtu notikusi, meitenēm braucot ar citas firmas braucamrīku, tad arī aizliegums skartu konkrēto firmu? Kāds ir šī aizlieguma tiesiskais pamats?
Uz šīs cilvēciskās traģēdijas fona ir grūti runāt, jo nemitīgi jābalansē uz ētiskās pieļaujamības robežas, bet jāatzīst, ka jau ilgāku laiku pirms šīs traģēdijas šī “mikromobilitātes” tēma virmoja sociālajos tīklos ar draudīgi brīdinošu zemtekstu: kāds nopietnāks nelaimes gadījums ir tikai laika jautājums un, visticamāk, tikai pēc tam sāksies kaut kāda sistēmas sakārtošana.
Kamēr nelaime nav notikusi, tikmēr visi izliekas, ka viss kārtībā. Iekavās piebildīsim, ka tiem Rīgas centrā uz ietvēm uzkrāsotajiem taisnstūriem, kuros it kā jānovieto mikromobilitātes rīki, nav nekādas saistības ar patiesu sistēmas sakārtošanu. Tā ir sistēmas kārtošanas imitācija.
Patiesības labad atzīmēsim, ka tā tas ir bijis vienmēr. Mēs šeit neesam nekāds izņēmums. Ceļu satiksmes noteikumus pasaulē ieviesa 20. gadsimta pašā sākumā arī tikai pēc tam, kad automašīnas sāka izraisīt avārijas ar letālām sekām. Pēdējā desmitgadē ne tikai pie mums, bet arī citur pasaulē būtiski mainās cilvēku pārvietošanās paradumi pilsētās. Ielās ir parādījušies dažādi ar elektroenerģiju darbināmi mikromobilitātes rīki (skrejriteņi, mopēdi, elektrovelosopēdi), kā arī masveidā atgriezušies tradicionālie ar muskuļu spēku darbināmie velosipēdi.
Jāatzīst, ka šīs pārmaiņas vairākums iedzīvotāju uztver negatīvi. Iemesli ir dažādi. Autobraucēji, kas vēl nesenā pagātnē jutās kā privileģētā (kungu) šķira, pēkšņi sāk justies kā apspiesto kategorija. Kājāmgājēji, kuri vēl nesen varēja kaut uz ietves justies kā galvenie, tagad arī uz ietvēm nonākuši apdraudēto kategorijā. Velosipēdisti ir neapmierināti ar to, ka viņus neieredz ne autobraucēji uz ielām, ne kājāmgājēji uz ietvēm, bet infrastruktūra attīstās lēni. Es šeit apzināti nevērtēju katras satiksmes dalībnieku grupas uzvedību šajā kopējā sistēmā, jo tas ir drošākais ceļš uz vienam otra vainošanu un problēmas nerisināšanu pēc būtības.
Objektīvi šajā vispārējā haosā viskomfortablāk jūtas tieši elektroskrejriteņu (stāvdrāžu un “Ride” tipa mopēdu) lietotāji. Pārsvarā tie ir jauni cilvēki, kuri paši jūtas pietiekami droši, var pat teikt - pārgalvīgi, un šīs savas pārdrošības dēļ nejūt diskomfortu arī no tā, ka apdraud citus. Vienkārši to pat neapjauš. Tik dragā.
Nedomāju, ka Rīgas domē sēž cilvēki, kuri šo arvien pieaugošo mikromobilitātes haosu galvaspilsētā neredz. Skaidrs, ka viņi to redz, bet problēma ir tā, ka tam nav viegla un politiski izdevīga (vēlētāju vairākumam apmierinoša) risinājuma. Tāpēc izdevīgāk ir situāciju izlikties neredzam un to ignorēt. Vai nodarboties ar risināšanas imitāciju, kā jau pieminētajā taisnstūru sazīmēšanā uz ietvēm.
Jāatzīst, ka Kleinberga rosinātais “Ride” darbības aizliegums ir tieši no tā paša risinājuma imitācijas plaukta. Notikusī traģēdija varēja gadīties ar jebkuru mikromobilitātes rīku, un “Ride” šeit ne ar ko neizceļas citu starpā, izņemot to, ka uz šī mopēda nevis stāv kā uz stāvdrāža, bet sēž.
Atsevišķs stāsts ir par to, kā šī mikromobilitātes braucamrīku armāda ir nonākusi Rīgas satiksmes apritē. Esmu pietiekami daudz pa Eiropas pilsētām braukājis un nekur citur, izņemot Baltijas valstis, neesmu redzējis tik intensīvu šo “stāvdrāžu uzlidojumu”. Visticamāk tāpēc, ka citur Eiropā ar šiem mikromobilitātes rīkiem netiek atļauta braukšana pa ietvēm. Tas zināmā mērā mazina šo transporta līdzekļu popularitāti, un vairumā Eiropas pilsētu municipalitātes vienkārši nedod atļauju šādu transporta līdzekļu īrei. Jo kāds pamatojums dot šādas atļaujas? Lai vairotu haosu?
Neesmu blakus stāvējis, un tas ir mans vistīrākais pieņēmums, bet grūti iedomāties, kāda bija Rīgas “kungu” motivācija dot atļauju uzsākt kaut vai to pašu “Ride” biznesu, bez kaut kāda veida koruptīvā elementa. Taču ne jau rīdzinieku ērtību vārdā šīs atļaujas tika dotas. Iemesli tātad bija citi. Tas neattiecas tikai uz šo konkrēto firmu un ne tikai uz Rīgu.
Tagad, kad džins no pudeles ir izlaists un neskaitāmas firmas ir saslēgušas juridiski saistošus līgumus, kaut ko būtiski mainīt nebūs viegli. Bet nāksies, jo šie “mazās” satiksmes jautājumi kļūs aizvien aktuālāki. Ja uz iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām politiķiem izdevās šo jautājumu apiet, tad diez vai tas pats viņiem izdosies uz nākamajām.
Nepiesauksim nelaimi un cerēsim, ka tādas traģēdijas, kāda gadījās Imantā, vairs neatkārtosies, bet, kā mēdz teikt: kurš pats sevi sargā, to arī Dievs sargā. Šajā situācijā šis teiciens būtu jāpārfrāzē: ja Rīgas dome pie pilsētas mikromobilitātes sistēmas sakārtošanas ķersies nopietni, ar pilnu atbildību un patiesu vēlmi jautājumu atrisināt, tad turpmāku traģēdiju varbūtība tiks stipri minimizēta. Bet, ja turpināsies galvu bāšana smiltīs un risinājumu imitācijas politika, tad tas būs tikai laika jautājums līdz nākamajai lielajai nelaimei.
Ļoti gribas cerēt uz Rīgas atbildīgo amatpersonu godaprātu un patiesu atbildības izjūtu. Vēlētāji jūs vēro. Neaizmirstiet to.
