Šodien pie Saeimas esot pieteikts pikets, kurā Stambulas konvencijas aizstāvji protestēs pret likumprojekta Nr. 1085/Lp14 tālāku virzību un pieņemšanu Saeimā. Šis likumprojekts paredz Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas, kuru Latvija ratificēja 2023. gada 30. oktobrī.
Kas tāds īsti noticis, un kāpēc šī konvencija, kura divus gadus it kā nevienam netraucēja, atkal nonākusi darba kārtībā? Dzīvē simbolu loma ir nepārvērtējama. Turklāt runa ir ne tikai par politisko, bet arī gluži ikdienišķo dzīvi. Visi šie stāsti - ko dod tas zīmogs pasē; ielu bedrēm nav tautības; kāda starpība, kā sauc ielu, kurā tu dzīvo - ir vistīrākā mānīšanās. Sabiedrība kā vienota, stabila struktūra darbojas tikai noteiktu vispārpieņemtu simbolu ietvaros.
Latvijas politiskajā dzīvē Stambulas konvencija ir ieguvusi šādu simbolisku raksturu. Kā ievērojāt, es pat virsrakstā nerakstu “Stambulas konvencija”, bet vienkārši “Stambula”, jo šīs vārds Latvijas politikā nozīmē ne tik daudz Turcijas galvaspilsētu un pat ne “konvenciju pret vardarbību...”, cik marķieri, kurš norāda uz politisko identitāti.
Tas, ka pati Stambulas konvencija tās saturiskajā piepildījumā maz kuru pa īstam interesē, vēl neko nenozīmē. Politikā atsevišķiem atslēgas vārdiem vai atsevišķām, it kā ļoti maz cilvēkus reāli skarošām tēmām ir milzu svars. Tieši to simbolisma dēļ.
Vispirms noskaidrosim, ko tad šis vārds simbolizē, jo no izteikumiem publiskajā telpā redzam, ka katrs ar “Stambulu” saprot ko savu. Sāksim no pavisam citas puses, kurai ar šo konkrēto konvenciju ir tikai pastarpināts sakars.
Nupat Virdžīnijā notika ASV augstāko armijas, gaisa spēku un kara flotes vadītāju apspriede, kurā ASV prezidents Donalds Tramps un kara (bijušais aizsardzības) sekretārs Pīts Hegsets klātesošajiem izklāstīja jaunās vadlīnijas, pēc kurām turpmāk būšot jāvadās bruņoto spēku vadībai. Nekādu “čaļu kleitās”, nekādu darbību saistībā ar klimata izmaiņām, nekādu DEI (dažādība, vienlīdzība, iekļāvība) principu, nekādu dzimumu kvotu. Nekā tāda, kas novērš uzmanību no bruņoto spēku galvenā darba uzdevuma - savas valsts aizsardzības.
Abstrahēsimies no paša Trampa un Hegseta personībām un viņu ārpolitiskā kursa, kuru vismaz pagaidām nekādi nevaru atbalstīt. Tomēr konkrētajā jautājumā sliecos atbalstīt Hegsetu, lai kāds viņš būtu iedzērājs un kādi viņam būtu tetovējumi.
Kāds Hegseta izteikumiem sakars ar Stambulas konvenciju? Kā jau teicu, nepastarpināti it kā nekāds, taču vēlreiz atkārtoju, ka visā šajā stāstā nav runa par to, kas kurā konvencijas pantā tieši teikts vai neteikts. Stambula vismaz Latvijas politiskajā “ēdienu kartē” ir simbols visai šai “čaļu kleitās”, diversitātes un inkluzivitātes būšanai.
Jautājums ir samērā vienkāršs. Esam krustcelēs. Pa kuru ceļu iesim tālāk? Vai nu pa to ceļu, kur “čaļi kleitās” (dudes in dresses, Pīts Hegsets), vai arī pa to, kur vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete. Es apzināti vienkāršoju, bet tieši tā ir tā motivācija, ar kādu cilvēki iebilst pret Stambulu.
Stambulas karoga aktīvākie vicinātāji cenšas šo jautājumu pārvirzīt pavisam citā griezumā. It kā runa būtu par vardarbību. It kā tie, kas pret Stambulu, ir par vardarbību. Viņu polittehnoloģiskais mērķis - sapludināt Stambulas pretinieka un sieviešu sitēja tēlu vienā. Radīt asociatīvo saiti: Stambulas pretinieks = sieviešu vai, vēl labāk, savas paša sievas sitējs.
Tas, ka nav dzirdēts, ka kāds pret Stambulas konvenciju iebilstošais kādreiz būtu izteicies par vardarbības attaisnošanu, šos polittehnoloģiskos manipulatorus ne mirkli nemulsina. Stambulas pretinieki var atkārtot cik vien grib - mēs taču neesam pret vardarbības samazināšanu, tieši otrādi - esam pret vardarbību, tikai esam pret “sociālās dzimtes” jēdzienu un ar to saistīto ideoloģiju, tas tāpat “stambulētājus” neapturēs. Viņi tāpat turpinās savus pretiniekus saukt par sievu sitējiem. Jo runa jau nav par politiku un pat ne ideoloģiju. Runa ir par visprastāko polittehnoloģisko manipulāciju, ar kuru bez mazākās kautrības nodarbojas arī daudzi tie, pārsvarā sieviešu dzimuma “stambules”, kuras publiskajā telpā cenšas uzdodoties par kritiskās domāšanas “ekspertēm”.
Lai nerastos pārpratumi, jāatzīst, ka Stambulas konvencija sākotnēji varbūt arī bija par vardarbību. Viss, kas šajā virzienā ir izdarīts, jāvērtē atzinīgi, bet ir skaidri jāsaprot, ka šobrīd runa nav par to. Neviens Stambulas pretinieks neaicina atcelt kādus pret vardarbību pieņemtus likumus, ja tie jau ir pieņemti. Ja Tieslietu ministrija apgalvo, ka, pateicoties Stambulas konvencijai, esot izdarīts tas un šitas, tad lieliski, bet nav taču runa, ka tagad šos sasniegumus (ja tādi patiešām ir) kāds pieprasītu atcelt un atgriezties situācijā pirms konvencijas ratifikācijas pirms diviem gadiem.
Runa ir pavisam par ko citu. Par to, par ko Stambulas koris cenšas nedziedāt. Par to, pret ko patiesībā iebilst Stambulas pretinieki. Pret “sociālās dzimtes” ideoloģijas tālāku implementāciju Latvijas sabiedrībā. Pret ideoloģiju, kura nosaka cilvēka dzimuma (jau pārveidotu kā “dzimte”) sociālo, nevis bioloģisko identifikāciju. Kas gribu būt, tas arī esmu. Ar visu no tā izrietošo deviāciju normalizāciju. Ar bioloģiskajiem vīriešiem sieviešu sportā, sieviešu cietumos, tualetēs, ģērbtuvēs un citur. Ar šīs “sociālās dzimtes” ideoloģijas aktīvu uzturēšanu politiskajā darba kārtībā.
Vai tiešām mums šī tēma jānoved tik tālu, ka vienīgie, kuri spēj šo neprātu apturēt, ir tādi personāži kā Tramps un Hegsets? Varbūt tomēr labāk mācīties no citu kļūdām un neiet tajā virzienā, kurā maldu ceļos aizklīduši Stambulas apoloģēti? Varbūt labāk laikus apstāties?
