Vakar Lietuvas galvaspilsētā Viļņā tika uzsākta apkures sezona, un Viļņas mērs Valds Benkunskis izplatīja pašslavinošu paziņojumu, kurā teikts: “Rīt sākam apkures sezonu Viļņā. Apkures sezona sākas ne tikai ar zemāko siltuma cenu starp valsts lielākajām pilsētām, bet arī par 7% lētāk nekā pērn. Tāpat Viļņa saglabā līderpozīcijas ar zemākajām apkures cenām Baltijas valstīs. Viļņas iedzīvotājiem siltums maksā 50% lētāk nekā Rīgas iedzīvotājiem un 39% lētāk nekā Tallinas.”
Šī paziņojuma pārpublikācija Latvijas sociālajos tīklos izraisīja pašsaprotamu ažiotāžu: kā tā var būt, ka tepat kaimiņos par apkuri jāmaksā uz pusi mazāk nekā Rīgā? Vieni izteica šaubas, vai šis vispār nav kāds viltus ieraksts. Mūsdienās nekam nedrīkst ticēt uz vārda. Viss ir divkārši jāpārbauda.
Citi norādīja, ka Viļņa tomēr esot vairāk uz dienvidiem, tāpēc viņiem varbūt apkure sanākot lētāka. Pēdējais pieņēmums gan neiztur nekādu kritiku, jo, lai arī Viļņa atrodas uz dienvidiem no Rīgas, kontinentālākā klimata dēļ tur ziemas nav siltākas kā netālu pie jūras līča esošajā Rīgā. Turklāt no āra temperatūras siltuma tarifi būtiski nemainās. Mainās patēriņa apjoms.
Viļņas siltumapgādes uzņēmuma “Miesto Gijos” vadītājs Gerimants Bakans skaidro, ka siltuma cenu pārsvarā nosaka degvielas cenas, īpaši biomasas (šķeldas) cenas. Pašreizējās prognozes rāda, ka šajā ziemā cenas būšot stabilas. “Mēs neredzam tendences, kas liecinātu par biomasas cenu pieaugumu. Tas pats attiecas uz gāzes nākotnes līgumiem - nav gaidāmi būtiski satricinājumi. Arī pasaules tirgus apstākļi liecina par stabilām cenām,” Bakans informē ziņu aģentūru BNS.
Vienlaikus viņš brīdināja, ka janvārī, kad pievienotās vērtības nodokli centralizētajai siltumapgādei plānots atjaunot standarta 21% apmērā (šobrīd - 9%), likmes varētu pieaugt. “Tas varētu ietekmēt cenu, bet tas ir valsts politisks lēmums,” norādīja Bakans. Paredzams, ka šosezon aptuveni 83% no Viļņas centralizētās siltumapgādes nodrošinās biomasa, 17% - dabasgāze. Pagājušajā gadā biomasa veidoja 87%. “Šī attiecība varētu mainīties atkarībā no ziemas gaisa temperatūras,” precizēja Bakans.
Tas par siltuma tarifiem Viļņā, bet kāpēc Rīgā tie ir būtiski augstāki? Ar savu skaidrojumu par to klajā nāca arī pēdējā laika lielākais siltuma jautājuma uzjundītājs Andris Kulbergs. Viņš visa ļaunuma sakni saskata “pilnīgi greizā tarifa griestu regulējumā, kas balstīts uz ūdens sildāmo katlu izcenojumiem”. TEC (kas pēc būtības ir elektroenerģijas ražošanas uzņēmums), pēc Kulberga aprēķiniem, no šī “greizā regulējuma” gūstot aptuveni 30 miljonu eiro gadā neadekvātu virspeļņu par siltumu. Kulberga ieskatā liela daļa vainas jāuzņemas mūsu Konkurences padomei un it īpaši regulatoram (SPRK), kas esot “nespējnieks”. Vienīgais, uz ko tas esot spējīgs: ik mēnesi noteikt tarifu griestus katram kurināmā veidam.
Kulbergs esot ticies ar Lietuvas regulatoru, un tas esot “īsts” regulators, kurš cīnoties par zemākiem tarifiem, nevis tikai kaut ko “rēķinot”. Lai arī Kulbergam politiskie konkurenti var pārmest populistisku “zīmēšanos” un selektīvu datu atlasi, fakti ir nepielūdzami. Var diskutēt par cēloņiem un tiem, kam lielākā vaina, bet fakti ir fakti: caurmērā Latvijā par siltumu maksājam vairāk nekā Lietuvā.
Lūk, siltuma cenas (bez PVN) 2025. gada apkures sezonas sākumā Lietuvas lielākajās pilsētās (eiro par MW/h): Viļņā - 54,2; Klaipēdā - 59; Šauļos - 61; Panevēžā - 62,8; Kauņā - 72,5.
Apkures cenas Latvijā: Rīgā - 83,01; Daugavpilī - 67,69; Liepājā - 71,68; Jelgavā - 68,58; Ventspilī - 66,86; Jūrmalā - 74,69; Rēzeknē - 83,07 (no 1. novembra - 76,59). Kā redzam, gandrīz visās Latvijas pilsētās siltuma tarifi ir augstāki nekā Lietuvā (izņemot Kauņu), kas liecina nevis par kaut kādiem atsevišķiem izņēmumiem, bet gan noturīgu tendenci.
Kāpēc tā? Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka viss ir samērā vienkārši. Latvijā tās valstiskās struktūras, kurām teorētiski būtu jāaizstāv iedzīvotāju intereses pret tiem lielajiem monopolistiem (tas neattiecas tikai uz siltumu), kuri spēj algot labākos juristus un dārgākos juridiskos birojus, izvēlas nevis cīnīties un “lēkt uz ecēšām”, bet gan “mīļā miera” labad sadarboties un lieki “nebojāt sev nervus”. Naudiņa algas kontā tāpat nāk, un arī ienaidnieku mazāk. Ja jau sabiedrība neiebilst un nekā nedarīšanu par grēku neuzskata, tad kāpēc sev kreklu uz krūtīm plēst?
