Sestdien notikušā “Vienotības” kongresa galvenais uzdevums bija izšķirt, kurš vadīs partiju pirms 15. Saeimas vēlēšanām, kuras paredzētas gandrīz tieši pēc gada – 2026. gada 3. oktobrī. Lai arī pēdējā laikā arvien skaidrāk iezīmējās Edmunda Jurēvica nepārprotams pārākums, Anda Čakša tomēr bija gatava cīnīties līdz galam un prognozējami zaudēja.
Uzreiz jānorāda: ja pašreizējā premjerministre Evika Siliņa līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām zaudēs valdības vadītājas amatu, tad situācija ar līderību šajā politiskajā spēkā var kļūt visai dīvaina. Atgādināsim, ka vēlēšanās piedalīsies politiskās apvienības “Jaunā vienotība” saraksts. Lai arī publiskajā telpā parasti “Vienotība” un “Jaunā vienotība” tiek uztverta kā gandrīz vai viens un tas pats, formāli tas tā nav. “Jaunās vienotības” valdes priekšsēdētāja ir Siliņa.
Taču pagaidām galvenie jautājumi, kuri varēja interesēt kongresa vērotājus, bija divi: vai iezīmēsies kāda principiāla, idejiska atšķirība starp abiem valdes priekšsēdētāja amata kandidātiem? Proti, vai parādīsies kāds alternatīvs “Vienotības” politiskās attīstības vektors? Vai arī tā būs tikai divu personāliju, divu partijas iekšējo grupējumu cīņa. Otrs jautājums: vai kongresā tiks aplūkoti jautājumi par pašreizējo politisko nestabilitāti valstī? Vai arī kongress izliksies, ka nekāda politiskā satricinājuma nav?
Sāksim ar otro jautājumu par iekšpolitisko situāciju. Kongresa saturisko daļu atklāja līdzšinējais “Vienotības” vadītājs Arvils Ašeradens. Viņš savu uzrunu burtiski sāka ar, kā pats ironizēja, “tekošā momenta” analīzi. “Vecās vienošanās [starp koalīcijas partneriem] ir izsmeltas. Jāpanāk jauna vienošanās, kas ļaus [kopā, pašreizējā sastāvā] nostrādāt līdz vēlēšanām,” rezumēja “Vienotības” līderis.
Gan Ašeradens, gan citi runātāji, tai skaitā Siliņa un Jurēvics, par situāciju valdībā runāja bez dramatisma un aicināja politiskos spēkus būt valstiski atbildīgiem. Vairākkārt tika pieminēta pašas “Vienotības” bieži popularizētā tēze, ka viņi, lūk, esot vienīgais pieaugušais istabā (Saeimas bērnudārzā?). Kongresā nekas neliecināja, ka Siliņas valdībai draudētu kādas eksistenciālas briesmas.
Atbilde uz pirmo jautājumu (par jaunām, alternatīvām idejām) savukārt ir: nekādu principiāli jaunu politisko programmu nepiedāvāja neviens no abiem valdes priekšsēdētāja kandidātiem. Abu uzrunas bija uzsvērti vispārīgas, nekonkrētas un nekonfrontējošas. Uzreiz jānorāda, ka viss kongress aizritēja uzsvērti draudzīgā, miermīlīgā atmosfērā, kurā kongresa delegāti viens otram bārstīja komplimentus, mīlīgi apskāvās un gandrīz vai bučojās. Arī Siliņa uz skatuves sirsnīgi apkampās ar Ašeradenu, par spīti klīstošajām runām par abu līdzšinējo “Vienotības” līderu visai atturīgajām savstarpējām attiecībām.
Anda Čakša runāja pirmā un savu uzrunu uzsāka ar iekšpolitisko satricinājumu pieminēšanu, brīdinoši norādot, ka ne visi, kuri uzdodas par draugiem, patiesi ir mūsu draugi. Vairākkārt viņa uzsvēra savu draudzīgumu, nevis sāncensību ar konkurentu Edmundu. Kongresa runās visi viens otru sauca vārdos, gluži kā šaurā labu draugu pulciņā.
Čakšas politiskais piedāvājums: dzirdēt katra partijas biedra balsi. Mēs esam nevis mazākais ļaunums, bet gan esam lielākais labums. Viņa arī neslēpa, ka pārstāv to “Vienotības” grupējumu, kas stāv aiz “Vienotības” vecbiedriem vēl no Eināra Repšes “Jaunā laika” laikiem - Jāņa Reira un Aināra Latkovska. Abi pēdējie gan pat nebija izvirzījuši savas kandidatūras uz jauno partijas valdi, acīmredzot saprotot, ka viņu laiks politikā ir beidzies.
Edmunds Jurēvics pirms savas uzrunas kongresam demonstratīvi atskrūvēja ūdens pudeli, piepildīja glāzi un ne mazāk demonstratīvi “ierāva” pēc bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa parauga. Zāle, lāgā nesaprotot, kā pareizi reaģēt uz šo “joku”, diezgan nervozi ķiķināja. Jurēvics uzsvēra “Vienotības” centrisko pozīciju: “Mums nav jāiet galējībās. Nav jānosveras ne krasi pa labi, ne krasi pa kreisi. Šis nav brīdis, lai piespēlētu populistiem.”
Organizatoriski kongress noformēja paaudžu maiņu “Vienotībā”, lai gan tā arī nekļuva skaidrs, ar ko šī jaunā maiņa (bijušie zatlerieši) būs citādāka par veco (tie, kas 2011. gada 6. augustā dibināja “Vienotību”). Tika demonstrēta pilnīga apmierinātība ar līdzšinējo kursu, un neizskanēja pat ne mazākā paškritiskas dzirksts. Mēs esam labākie, mēs esam vienīgie “pieaugušie”, kuri spēj garantēt drošību. Ne tikai no Krievijas vai citiem ārējiem draudiem, bet arī no pašmāju populistiem. Tāpat nekas neliecināja par kādu iekšēju paniku vai draudiem zaudēt varu.
Var jau teikt, ka demokrātijas apstākļos jebkuras partijas dominējošais stāvoklis varas hierarhijā kādreiz beidzas. “Vienotības” gadījumā jautājums parasti tiek traktēts citādi: vai šī “dominances zaudēšana” būs normāla, tas ir, kā tas pasaules demokrātijās pieņemts (uz laiku), vai arī tā būs katastrofāla pēc “Latvijas ceļa” un Tautas partijas parauga (uz visiem laikiem).
Pagaidām visi “Vienotības” skuju takas prognozētāji ir kļūdījušies. Turklāt smagi kļūdījušies. “Vienotība” ir atguvusies pat pēc ļoti smagām krīzēm un kritieniem. Iemesls šai prognožu kļūdai ir viens. Uz Latvijas politiskās skatuves pēdējo 15 gadu laikā, kopš jau pieminētā “Vienotības” dibināšanas kongresa, nav parādījusies neviena cita nomenklatūras partija.
Ar nomenklatūras partiju jāsaprot partija, uz kuru kā bites uz medus podu tiecas visi tie karjeristi, kuru galvenais talants ir vienmēr saost niecīgākās vēja plūsmas un nostāties “pareizajā” pusē. Pārmest Jānim Reiram viņa jaunības aktivitātes komjauniešu rindās ir pilnīgi absurdi. Kur gan citur viņam būtu bijis jāstājas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū? Taču ne jau grupā “Helsinki-86”. Dažādi neformāļi, disidenti un citi brīvdomātāji pie varas reti kad nonāk. Ja arī kādreiz tas tomēr notiek, tad viņi tur ilgi nenoturas.
Vara mīl cita tipa politiķus. Tādus, kuri vienmēr zina, kas attiecīgā brīdī ir jārunā, un pat nedomā novirzīties no “ģenerālās līnijas”. “Vienotība” ir partija, kurā pulcējušies tieši šādi cilvēki. Kamēr uz Latvijas politiskās skatuves nebūs parādījusies alternatīva šai nomenklatūras biedru grupai, tikmēr “Vienotībai” nedraud nonākšana vēstures mēslainē. Lai ko sociālajos tīklos kliegtu mūžīgie “disidenti”.
