Trīs Krievijas iznīcinātāju SU-35 ielidošana un ilgstoša uzturēšanās Igaunijas gaisa telpā bez mazākajām atrunām jāvērtē kā ārkārtīgi nopietna provokācija. Runa nav par kaut kādu “leņķa nogriešanu”, kad lidmašīna formāli uz dažām sekundēm ielido citas valsts gaisa telpā, vienkārši lai saīsinātu maršrutu. Runa ir par acīmredzamu provokāciju. 12 minūšu lidojums Igaunijas teritorijā ir nepārprotams signāls: nu, un ko jūs uz to teiksiet?
NATO reakcija, jāsaka atklāti, bija vārga. Ikviens vīrietis, kurš kaut reizi mūžā piedalījies vai gatavojies kautiņam, sapratīs. Rupji runājot, ielaida biksēs. Tieši to arī bija gaidījis Putins. Un kārtējo reizi pārliecinājās: tie Rietumu rozā poniju mīļotāji un ķirbju lates strēbēji nav nopietni ņemami pretinieki. Viņus var un vajag mīcīt atejā.
Par laimi, vēsture liecina, ka diktatoru priekšstati par gļēvajiem “dzīves baudītājiem”, kuri ir gatavi uz visu, lai tikai nebūtu ar ieročiem rokās jāaizstāv dzimtene, patiesībā ir iluzori. Gan Hitlers, gan Staļins savulaik bija pārliecināti, ka amerikāņu dendiji, kuri pulē bāru letes Manhetenas bāros, sēžot uz augstajiem vienkājas beņķiem, ne par kādu naudu nebūs piedabūjami ostīt pulvera smaku ierakumu dubļos. Un kļūdījās, jo izrādījās, ka tupus pārvietoties tranšejās ar automātu rokās Okinavā vīrietim ir nesalīdzināmi seksīgāk nekā muldēt par Kirkegoru bārā pie kokteiļa glāzes.
Jāsaprot viens. Mūsdienu feminisms, kurš vīrieti ir pārvērtis par sievietes iegribu izpildes automātu, ir vīrieša dziļāko būtību pazemojošs faktors. Tas nozīmē, ka vīrietis, esot no dabas fiziski spēcīgāks, jebkādā veidā gribēs atjaunot savu dominējošo statusu, kas tam bioloģiski pienākas. Pat ja vīrietis pats šo savu vēlmi neapzinās. Karš ir vienkāršākais veids, kā viņam apliecināt šo savu nozīmību. Putinam savā ziņā bija taisnība, kad viņš teica: kāpēc cilvēkam jānodzeras savā izmirstošajā sādžā, ja viņš var atdot savu [tāpat pilnīgi bezvērtīgo] dzīvību kaujas laukā.
Šīs lietas jāpatur prātā, kad apspriežam Latvijas un arī citu valstu amatpersonu reakciju uz Krievijas iznīcinātāju ielidošanu NATO valstu gaisa telpā. Šajās reakcijās nevar nepamanīt vienu galveno vadmotīvu. Visi it kā asi nosoda šo Kremļa provokāciju, bet vienlaikus aicina saglabāt mieru un “neeskalēt situāciju”. Tekstuālais noformējums šai pozīcijai var būt dažāds, bet galvenā doma - nepakļausimies provokācijai un nedosim ieganstu karam.
Politiķiem šķiet, ka viņu “izturētā līdzsvarotība” ir tas, ko no viņiem gaida sabiedrība. Taču tā gluži nav. Sabiedrība gaida, kad viņu pārstāvji nodemonstrēs pārliecību. Lietosim nepolitkorekto apzīmējumu - vīrišķību. Nevīrišķīga gļēvulība ir vēlētājiem “piegriezusies”. Ne velti ASV par prezidentu ievēlēja, no vienas puses, acīmredzamu muļķi, bet, no otras puses, “veci”, kurš nodemonstrēja kaut kādas (varbūt pat sliktākās) vīrišķības iezīmes.
No šīs amerikāņu vēlētāju izvēles taču vajadzētu izdarīt secinājumus. Nevēlas cilvēki savu valstu priekšgalā redzēt cilvēkus, kuri no sevis neko vairāk kā “asu nosodījumu” un “dziļas bažas” izspiest nespēj. Ja reiz esam sākuši lietot nepolitkorektus apzīmējumus, tad teiksim, kā ir: cilvēki negrib redzēt savu valstu priekšgalā “bābas”, kuras māk tikai pļāpāt. Cilvēki grib redzēt “večus ar olām”.
Sabiedrība prasa: cik ilgi var čurāt kurpēs un izlikties, ka tevi nedrāž? Jādod pretī. Arī politiķiem jāatceras viena vienkārša patiesība. Neviens politiķis - gļēvulis nav iegājis vēsturē ar pozitīvu zīmi. Ja arī kāds būs bijis pārsteidzīgs [un dos rīkojumu notriekt Krievijas iznīcinātāju], tad viņš nepaliks tautas atmiņā kā muļķis. Tieši otrādi. Ieies vēsturē kā drosmīgs valstsvīrs. Sabiedrība no valstsvīriem gaida izlēmīgu rīcību, nevis kārtējās “bažas”.
Labi, Latvijas hokejisti nepretendē uz zeltu pasaules čempionātā. Pat bronza ir brīvdienu vērtē. Bet tas nenozīmē, ka latviešu tauta ir gatava mūžīgi stāvēt uz ceļiem. Latviešu tautai ir lielas mentālas, pašapziņas problēmas par 1940. gada 17. jūnija bezierunu padošanos bez neviena šāviena. Ikgadējā 16. marta atzīmēšana ir šīs milzu traumas kaut kāds iedomāts nomierinātājs. Ja tagad Latvijas pretgaisa aizsardzība notriektu Krievijas iznīcinātāju, tad tas šo neizgludināmo traumu zināmā mērā izlīdzinātu.
Cilvēki augstu vērtē ne tikai prātīgu rīcību. Cilvēki vēl vairāk jūsmo par tiem, kuri ir rīkojušies pārgalvīgi. Pat nesaprātīgi, bet varonīgi. Vēsture atceras tos, kuri kājām aizgājuši līdz Dienvidpolam vai uzkāpuši Everestā, nevis tos, kuri sēdējuši klubkrēslā pie televizora un spriedelējuši par to, ka jebkurš miers labāks par karu. Tāpēc mūsu bruņoto spēku virspavēlniecībai gribētu novēlēt drosmi un gatavību pierādīt, ka viņiem asinīs ir pietiekams testosterona līmenis. Ja viņi šo drosmi nodemonstrētu, tad nav šaubu, ka sabiedrība būs gatava viņus sumināt un celt debesīs ne mazāk kā mūsu hokejistus pēc izcīnītās bronzas.
