Laiku pa laikam izskan balsis, ka Latvijā esot pārāk daudz svinamo dienu. Tas it kā negatīvi ietekmējot mūsu iekšzemes kopproduktu (IKP). It kā, jo pasaules augstāk attīstītajās valstīs vērojama pretēja tendence – cenšanās darba stundu skaitu samazināt. Tiek uzskatīts, ka labi atpūties, ar dzīvi apmierināts cilvēks darbojas produktīvāk nekā pārstrādājies, dzīves nomocīts cilvēks.
Latvijā šīs mazākas strādāšanas idejas nav diez ko populāras, jo prevalē klasiskais konservatīvisms - jo cilvēki vairāk un smagāk strādā, jo labāk dzīvo. Katra lieka brīvdiena esot nepalielinātais IKP, neradītā pievienotā vērtība. Ja vēl ņemam vērā to, ka darba devējam tiem, kuriem šajās svētku dienās jāstrādā (piemēram, lielveikalu pārdevējiem), jāmaksā dubultā, tad iezīmējas cits “lielais stāsts”: latviešu tauta ir izlaidusies, strādāt negrib, grib tikai svinēt, atpūsties, un par to visu jāmaksā jau tā galus kopā grūti savelkošajiem darba devējiem (“Maxima Latvija” peļņa 2023. gadā bija 56,5 miljoni eiro).
Parādās ierosinājumi dažas svinamās dienas svītrot no kalendāra. Starp šīm potenciāli atceļamajām svētku dienām ir arī 1. maijs. Pamatojums visai loģisks: ja nejaušiem garāmgājējiem uz ielas jautātu, ko šajā dienā īsti svinam, ne katrs spētu pārliecinoši pateikt. Par spīti tam, ka oficiāli šai dienai ir pat trīs svinēšanas iemesli.
Lai arī uzrakstīju, ka 1. maija svinēšanai ir trīs iemesli, pareizāk tomēr būtu teikt - trīs iegansti, jo visi šie “iemesli” būtu nulles vērtībā, ja runa būtu nevis par 1. maiju, bet gan, teiksim, 1. decembri. 1. maijs mūsu platuma grādos ir īsti pavasara svētki, un ja vēl tie iet kopā ar 4. maija brīvdienām, tad daudziem tas ir kā tāds īslaicīgs atvaļinājums. Iespēja nedaudz atpūsties pēc trakā darba skrējiena.
Taču tā ir tikai tāda lirika. Kā viss izskatās oficiāli? 1. maijs ir: 1) Darba svētki; 2) Satversmes sapulces sasaukšanas diena; 3) Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā diena.
Hronoloģiski vissenākā ir Satversmes sapulces sasaukšanas diena, kuru pasludināja par svētku dienu divas dienas iepriekš. Pat pirms pats atzīmējamais notikums notika. Tā teikt, jau iepriekš. Mūsdienās kaut kas līdzīgs tika piedzīvots 2023. gada 28. maijā, kad īsi pirms pusnakts Saeima nobalsoja par nākamās dienas pasludināšanu par brīvdienu sakarā ar Latvijas hokeja izlases izcīnīto bronzas medaļu pasaules čempionātā un mūsu hokejistu sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa. Tiesa, tas bija tikai tāds vienreizējs brīvdienas izsludināšanas akts.
Precedents šai jokainajai “Edvarda Smiltēna iniciatīvai” bija 1920. gada 29. aprīlī, kad toreizējā Latvijas valdība noteica parītdienu - tā paša gada 1. maiju - par brīvdienu, jo šajā dienā bija plānots sanākt pirmajam Latvijas valsts demokrātiski ievēlētajam likumdevējam - Satversmes sapulcei.
Pirms gada - 1919. gada 1. maijā - Pētera Stučkas valdības kontrolētajā Rīgā notika vērienīgas 1. maija svinības, un bija skaidrs, ka kreisi noskaņotā sabiedrības daļa arī pie jaunās, pilsoniskās valdības rīkos dažādas akcijas. 1920. gada 17. un 18. aprīlī notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (38,66%), otrajā vietā atstājot Latviešu Zemnieku savienību ar 17,78%. Ņemot vērā šos rezultātus, kas atspoguļoja politisko spēku samērus Latvijas sabiedrībā, visticamāk, 1. maijs par Satversmes sapulces sasaukšanas dienu netika izvēlēts nejauši. Tāpat kā šīs dienas pasludināšana par svinamo dienu, vēl pirms kaut kas notika.
Jādomā, tas bija sociāldemokrātu kompromiss ar pilsoniskajām partijām par 1. maija svinēšanu, kas jau tolaik pasaulē skaitījās “darbaļaužu starptautiskās solidaritātes diena” un visā Eiropā tika plaši atzīmēta ar sarkanajiem karogiem, ielu gājieniem un vispārējiem streikiem. Lai lieki nekacinātu Latvijas tā laika šķiriski politizēto sabiedrību, 1. maijam tika piešķirts vispārnacionāls raksturs - Satversmes sapulces sasaukšanas diena, kuru turpmāk svinēja katru gadu, lai gan tolaik jau bija 18. novembris - Latvijas valsts proklamēšanas diena.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma šis datums no svētku dienu kalendāra tika svītrots, jo maijā bija cita svinamā diena - 15. maijs. Tā kā tā laika mode uz diktatūrām tikai tagad tiek saistīta ar labēju politiku, bet tolaik uzsvars tika likts uz tautas vienotību (vienlīdzību), tad arī Darba svētki nekur nepazuda. Tos gan svinēja nevis 1. maijā, bet dažādos datumos vēlāk vasarā.
Jāatzīmē, ka 1. maijs kā Darba svētki un brīvdiena bija arī Hitlera Vācijā, kurā par galvenajiem šķiriskajiem ienaidniekiem tika uzskatīta pasaules plutokrātija (bagātnieku vara). To pieminu tikai tāpēc, ka Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) pieņemts uzskatīt nevis par kreisu - sociālistisko strādnieku partiju, kura pozicionējās zem tā paša sarkanā karoga kā Staļina impērija (tikai sirpja un āmura vietā bija kāškrusts), bet gan labēju, kas ir visai diskutabli.
1941. gadā 1. maijs Latvijā atkal kļuva par svinamu dienu ar nosaukumu — “Starptautiskā proletariāta solidaritātes diena”. Vācu okupācijas laikā šo dienu tāpat kā “Lielvācijā” pārdēvēja par “Darba svētkiem”. Pēc padomju okupācijas atjaunošanas atgriezās 1941. gada nosaukums, aizstājot “proletariāta” ar “darbaļaužu”.
Pēc 1990. gada 4. maija sākas Latvijas sabiedriski politiskās dzīves atbrīvošanās no visiem okupācijas laika sovjetisma elementiem. 1. maijs bija vieni no diviem lielākajiem PSRS laiku valstiskajiem svētkiem, kad notika lielās valsts organizētās darba un mācību kolektīvu demonstrācijas/gājieni. 7.-8. novembri atcēla bez jebkādām runām, bet 1.-2. maiju atcelt jau bija daudz grūtāk (PSRS lielos valsts svētkus svinēja divas dienas, lai tie, kas “pārsvinējušies”, var pirms darbadienas atgūt spēkus). Tieši iepriekšminēto, klimatisko iemeslu dēļ. Atcelt brīvdienas maijā nav tas pats, kas atcelt brīvdienas novembrī. Politiski tas nebūtu populāri. Tāpēc tika pieņemts kārtējais kompromisa lēmums.
1990. gada 3. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja 1. maiju par svētku dienu ar dubulto nosaukumu - “Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena”. 2. maija vietā par svētku dienu un brīvdienu tika pasludināts 4. maijs. Šis tolaik pieņemtais likums ir spēkā arī tagad. Kopš 2004. gada 1. maiju atzīmē arī kā Latvijas uzņemšanas ES dienu.
Jāatzīst, ka 1. maiju svin gandrīz visā Eiropā. Tā ir parasta darbadiena tikai četrās Eiropas valstīs - Lielbritānijā, Īrijā, Dānijā un Nīderlandē. Tā tiek plaši atzīmēta arī citur pasaulē. Piemēram, Dienvidamerikā tā tiek svinēta pilnīgi visās turienes valstīs bez izņēmuma.
Līdz ar to Latvijas svētku dienu skaita samazināšanas rosinātājiem diez vai izdosies 1. maiju izsvītrot no svinamo dienu skaita. Nebūs šim ierosinājumam politiskā atbalsta. Pārāk dziļi sabiedrībā ir iesakņojusies šī pavasara dārza darbu dienas sadzīviskā jēga.
