Šajās dienās paiet pusgadsimts, kopš 1975. gada 17. aprīlī Kambodžā pie varas nāca Pola Pota un Jenga Sari “sarkanie khmeri”. Sākās viena no cilvēces vēsturē asiņainākajiem režīmiem trīs gadus ilgā valdīšana. Nogalināto skaitu precīzi neviens nezina, bet pat vispieticīgākajos aprēķinos pusotrs miljons tiek nosaukts kā minimums. Parasti tiek minēti trīs miljoni bojā gājušo.
Šo šaušalīgo gadadienu ir vērts atcerēties arī tāpēc, ka šis ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem, pie kā noved utopiski pasaules pārveidošanas plāni atbilstoši dažu intelektuāļu sagudrotām ideoloģiskām koncepcijām. Vārds intelektuāļi šoreiz jālieto bez pēdiņām, jo vairums sarkano khmeru līderu, ieskaitot “brāli nr. 1” Polu Potu, bija studējuši Francijas labākajā universitātē Sorbonnā, bija personiski pazīstami ar franču kreiso filozofu, rakstnieku, Nobela prēmijas laureātu Žanu Polu Sartru un ar viņu aizrautīgi diskutēja par cilvēces nākotni.
No Latvijas viedokļa šī vēsturiskā mācība var būt interesanta arī ar to, ka idejiski tā bija ļoti tuva tai sociālajai inženierijai, kuru Latvijā 1919. gada sākumā realizēja Pētera Stučkas komunistiskais režīms, iedzīvinot tā ideoloģiskās galējības praksē.
Kas pirms 50 gadiem notika Kambodžā, un kā tas varēja gadīties? Rietumu lasītājiem vienu no precīzākajiem tā laika vēstures izklāstiem sniedz britu rakstnieks un žurnālists Filips Šorts, kurš savā grāmatā “Pols Pots: Murga vēsture” (Pol Pot: The History of a Nightmare), balstoties ne tikai uz dokumentiem, bet arī uz daudzām garām sarunām ar bijušajiem režīma līderiem, ārkārtīgi filigrāni atsedzis šī asiņainā režīma dziļāko būtību.
Šorta skatījums ir īpaši vērtīgs ar to, ka viņš koncentrējas ne tik daudz uz režīma šaušalīgajiem noziegumiem, cik uz tā ideoloģisko pamatu; uz iemesliem, kāpēc šis režīms radās, kāpēc tam bija salīdzinoši liels atbalsts tautā un pat tagad, neskatoties uz šodien jau zināmo nežēlību, tam ir visai plašs atbalstītāju pulks.
Šorts sarkano khmeru vadoņus vērtē kā ideālistus, kuri bija tik ļoti apmāti ar savu cēlo ideju realizēšanu dzīvē, ka bija gatavi noslaucīt no sava ceļa absolūti jebko, kas varētu traucēt sasniegt iecerētos augstos mērķus. Bet mērķis bija ne vairāk, ne mazāk - uzbūvēt paradīzi zemes virsū, kur visi kā brāļi un māsas dzīvos laimīgi.
Kāda bija šī cēlā “paradīzes būvniecības” ideja? Vēlreiz atgādināsim, ka gandrīz visi sarkano khmeru vadoņi bija ieguvuši izcilu izglītību. Visi viņi nāca no pārtikušām, augsti situētām ģimenēm. Nācijas elite. Kas bija tie iemesli, kas šiem neapstrīdami gudrajiem cilvēkiem lika izdarīt tik milzīgus, prātam neaptveramus noziegumus?
Tā bija intelektuāļu vidē populārā ideja par “labāku pasauli”, kura jāuzbūvē esošās, pagalam netaisnīgās vietā. Kā to izdarīt? Pavisam vienkārši. Vispirms jāatrod šīs “netaisnības” pirmcēlonis un tad tas jānovērš. Jālikvidē. Ja rūpīgāk ieskatāmies apkārt esošajā pasaulē, tad viegli var pamanīt, ka “netaisnības” pamatā ir nevienlīdzība. Vieni ir gudrāki, skaistāki, bagātāki, kamēr citi mazāk apdāvināti, ne tik simpātiski un daudzi dzīvo trūkumā. Tas taču nav taisnīgi. Tāpēc “taisnīga” pasaule iespējama tikai vienā variantā - likvidējot nevienlīdzību.
Tieši šo nevienlīdzību Kambodžā sarkanie khmeri nežēlīgi, bez šaubīšanās sāka likvidēt jau ar pirmo savas valdīšanas dienu. Ja kāds šajā likvidācijas procesā sāka par tā lietderību šaubīties, tad viņu pašu nekavējoties likvidēja. Tā kā reālajā dzīve ar katru sarkano khmeru “paradīzes būvēšanas” dienu kļuva arvien sliktāk, tad arī šaubīgo, neapmierināto skaits pieauga. Līdz ar to terors ar katru dienu pastiprinājās, jo “likvidējamo ienaidnieku” skaits arī pieauga.
Visuzskatāmāk “nevienlīdzība” parādās caur naudu. Vienam tās ir vairāk, citam mazāk. Tātad nauda jālikvidē kā tāda. Cilvēki tika mudināti (piespiesti) strādāt tāpat, vispārības, kopējā labuma vārdā. Tā kā nevienlīdzību rada ne tikai nauda, bet arī gudrība, izglītība, tad nākamajā posmā sākās izglītoto likvidācija. Pietika pat ar to, ka cilvēks pārāk “inteliģenti” izskatās, lai viņu likvidētu. Cilvēki pārstāja lietot brilles, centās ģērbties trūcīgās zemnieku drēbēs, jo pēc “jaunās pasaules” arhitektu priekšstatiem mazizglītots zemnieks, kas dzīvo “saskaņā ar dabu”, esot ideālais nākotnes “taisnīgās” pasaules iemītnieks. Jāatzīmē, ka šī pielīdzināšanās ar “dabu” un “zemniekiem” attiecās tikai uz “parasto” tautu. Piemēram, “brālis nr. 2” Jengs Sari turpināja nēsāt brilles, nebaidoties izskatīties “gudrāks” par citiem.
Interesanti, ka arī formālais valsts galva princis Sianuks saglabāja savu monarhisko titulu veselu gadu līdz 1976. gada aprīlim, kad viņu klusiņām izsūtīja no valsts. Jaunās “demokrātiskās Kampučijas” jaunie saimnieki uzturēja kaut cik normālas attiecības tikai ar četrām valstīm - Ķīnu, Ziemeļkoreju, Albāniju un Dienvidslāviju. Respektīvi, tām komunistiskā bloka valstīm, kuras tajā laikā bija opozīcijā Maskavai.
Pasaule izlikās neredzam asinspirti šajā Dienvidaustrumāzijas nostūrī. Laiku pa laikam Rietumu presē parādījās raksti par “šausmām Kampučijā”, bet PSRS oficiozos zīmēja Pola Pota karikatūras ar neiztrūkstošo kāškrustu uz asiņaina naža.
Trešajā Pola Pota valdīšanas gadā pastiprinājās iekšpartejiskās tīrīšanas. Lai gan valsts ārējās robežas bija slēgtas, kurš gan tās var džungļos nosargāt. Tāpēc arvien biežāki bija gadījumi, kad augstas partijas un militārās vadības amatpersonas bēga no valsts. Visbiežāk uz blakus esošo komunistisko Vjetnamu.
Beigu beigās tieši Vjetnama pārtrauca Pola Pota teroru. Protams, ne jau kaut kādu humānu apsvērumu dēļ. Vjetnama gadu simtiem centās dominēt reģionā, un Kambodža vēl pirms koloniālajiem laikiem ilgstoši atradās starp diviem reģiona lielākajiem valstiskiem veidojumiem - Vjetnamu un Taizemi. Jāpiebilst, ka pēdējā nekad nav bijusi kolonijas statusā.
1979. gada 7. janvārī Vjetnamas karaspēks iegāja Pnompeņā. Pola Pota vietā tika iecelts režīma bijušais armijas politiskais vadītājs, uz Vjetnamu aizbēgušais Hengs Samrins. “Demokrātisko Kampučiju” pārdēvēja par “Kampučijas Tautas republiku”. Par valdošo kļuva Tautas revolucionārā partija, kurā toni noteica 1200 no Vjetnamas atsūtītu komisāru.
Polam Potam uzticīgās armijas daļas atkāpās uz Taizemes pierobežu, kur vēl ilgstoši kontrolēja plašas teritorijas. Rietumu korespondenti brīnījās, ka arī pēc visām asiņainajām šausmām daudzviet vietējie zemnieki pret Pola Pota režīmu izturas ar neizskaidrojamu labvēlību.
Šai pozitīvajai attieksmei gan bija samērā vienkāršs izskaidrojums. Pola Pota režīms gan nākot pie varas, gan arī vēlākos “partizānu kara” apstākļos uzturēja izteiktu nacionālo stāju: pret vjetnamiešu un ķīniešu kundzību, par khmeru tautas suverenitāti. Lai arī jaunais Henga Samrina režīms bija mazāk zvērīgs, tas tomēr bija atnācis ar vjetnamiešu tankiem. Savukārt “sarkanie khmeri” drīz vien pārkrāsojās par “demokrātiem” un “brīvības cīnītājiem”, kas karo pret Vjetnamas interventiem. Ja slepkavo “savējie”, tad, izrādās, viņus ir vieglāk pieciest nekā mērenākus svešiniekus.
Rietumos ir plaši izplatīti stāsti, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados prinča Sianuka valdīšanas laikos Kambodžā, it īpaši tās galvaspilsētā Pnompeņā, esot kūsājusi rietumnieciska dzīve: esot bijis pilns ar naktsklubiem, skanējusi Rietumu rokmūzika un valsts strauji virzījusies rietumu modernitātes virzienā.
Šorts šos stāstus noraida, apgalvojot, ka vesternizējusies bija ļoti šaura kambodžiešu daļa. Absolūti lielākā iedzīvotāju daļa dzīvoja ārkārtīgi trūcīgi, pat nabadzīgi un turējās pie khmeru “tradicionālajām vērtībām”, kurās valdīja liels kolektīvisma, savas grupas identitātes gars. Tieši tas, uz kura pamata Pols Pots un viņa domubiedri plānoja veidot jauno “taisnības” valsti.
Tā kā līdzīgi domāja daudzi, tad šīm sarkano khmeru idejām bija dziļas saknes tautas masu apziņā. Cilvēki ar milzu entuziasmu metās jaunās “taisnības” valsts būvēšanā, jo vienmēr šķiet, ka vēl tikai drusku vajag piespiesties, paciesties un tūlīt, tūlīt, tepat aiz stūra būs pasakainā “taisnības” valsts. Paradīze zemes virsū. Jānovāc vien pēdējie šķēršļi un jāsasniedz pēdējie mērķi. Kad tas tiks izdarīts, tad tik būs.
Paradīzes būvēšana ilga trīs gadus un prasīja līdz trīs miljonu cilvēku dzīvības. Atšķirībā no Ruandas, kur 1994. gada genocīds tiek viennozīmīgi nosodīts un joprojām tiek vajāti tā realizētāji, Kambodžā Pola Pota režīma noziegumi it kā tiek nosodīti, bet ne pārāk stingri. Tiesāti tika tikai daži režīma vadoņi, kamēr daudzi citi ilgus gadus mierīgi dzīvoja nolīduši kaut kur dziļi laukos. Šorts sīki apraksta, kā mēģinājis uzņemt kontaktus ar šiem līderiem un cik daudz pūļu viņam nācās veltīt, lai tiktu pie sarunām ar viņiem.
Arī šodienas Kambodžā nav mazums cilvēku, kuri par tā laika režīmu izsakās apmēram tā: nevar noliegt, ka toreiz tika pieļauti daudzi pārspīlējumi, toties nebija korupcijas. Nebija kā tagad, kad par katru nieku jādod ierēdnim kukulis. Kad vieni dzīvo cepuri kuldami, bet citi nevar galus savilkt kopā.
No mūsdienu skatu punkta Pola Pota realizētais terors liek būt uzmanīgiem tieši ar to, ka to īstenoja nevis kaut kādi nežēlīgi, primitīvi mežoņi ar sadistiskām, bandītiskām nosliecēm, bet gan smalki intelektuāļi, laba franču vīna pazinēji, kuriem patika filozofēt par progresu, taisnīgumu, humānismu.
Runā, ka arī Bin Ladens bijis labi izglītots estēts. Tā ka ne vienmēr cilvēces ļaundari ir bijuši kā tagad - viens par otru dumjāks. Jāuzmanās gan no vieniem, gan otriem. Galvenais, kas viņus visus vieno - apmātība ar straujiem, radikāliem un visaptverošiem pasaules pārveidošanas plāniem. Uzsvars uz vārdu - straujiem. Paradīze zemes virsū jāuzbūvē pavisam drīz. Nav laika gaidīt uz cilvēces dabīgo attīstību. Tā jāstimulē ar asu, enerģisku un dažbrīd pat vardarbīgu rīcību. Paradīzē cilvēki jāsadzen ar varu, jo viņi paši ir pārāk kūtri un dumji, lai turp dotos. Bet, ja kāds ir pret, tas ir jāiznīcina. Atbilstoši Pola Pota norādījumiem.
