Jaunākie vispārnacionālie partiju reitingi iezīmē to pašu tendenci, kuru vērojam gandrīz visā pasaulē – tā dēvēto labējo pavērsienu. Abas pirmās vietas ieņem izteikti konservatīvi, labēji spēki – “Latvija pirmajā vietā” un Nacionālā apvienība.
Šie reitingi liek mums padomāt par divām lietām: 1) par sabiedriskās domas izmaiņu dinamiku, tās cēloņiem un sekām; 2) par iespējamo spēku sadalījumu un salikumu (koalīciju) pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām 2026. gada 3. oktobrī. Tas ir, mazāk nekā jau pēc pusotra gada.
Parasti, runājot par jau pieminēto “labējo pavērsienu”, par tā iemeslu min kreiso “pārmērības”. Aizraušanos ar “transgenderu”, “rasu”, “klimata”, “vienlīdzības”, arī “vardarbības” jautājumiem to galējās izpausmēs. Respektīvi, pārāk straujām ierastās dzīves kārtības un normālības izmaiņām. Šos iemeslus nevar neņemt vērā, bet, manuprāt, tie nav vienīgie.
Piemēram, tas sociālais lūzums, kas pasaulē notika pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados, bija krietni revolucionārāks nekā šī gadsimta padsmitajos gados. Ja salīdzinām, kā cilvēki ģērbās, kā uzvedās, kādas bija viņu frizūras, kādu mūziku klausījās sešdesmito gadu pirmajā pusē un kā viss mainījās burtiski dažu gadu laikā (1968-1972), tad šodienas pārmaiņas šķiet pavisam niecīgas. Tās iekļaujas ierastajos modes izmaiņu rāmjos. Nekas ekstraordinārs un agrāk nebijis. Nesāksim taču zilu matu šķipsnu uzskatīt par kaut ko revolucionāru, agrāk nebijušu.
Kāpēc to visu pieminu? Tāpēc, ka pēc 1968. gada sociālās revolūcijas nekāds “labējais pavērsiens” netika novērots, lai gan nav šaubu, ka tā laika konservatīvi noskaņotie vēlētāji par pasaulē notiekošajām straujajām izmaiņām bija ne mazāk sašutuši kā šodienas “cīnītāji pret dzimumneitrālām tualetēm”.
Tiesa, jāpiekrīt arī tam, ka tolaik politiskā šķira saglabāja zināmu konservatīvismu un negāja “revolucionārās jaunatnes” pavadā, kā tas notika nesenās mūsdienās. Tāpēc vēlreiz atkārtošu, ka “kreiso pārmērības” nevar neņemt vērā, bet tās nav vienīgās, kuru dēļ vērojams šis “labējais pavērsiens”.
Manuprāt, jaunāko laiku būtiskākā iezīme ir politiski mazaktīvo iedzīvotāju slāņu pārstāšana kaunēties par savu “politisko analfabētismu”. Viņi vairs nekautrējas balsot par “muļķu” partijām, ko stipri veicina informatīvās telpas izšķīšana neskaitāmos sociālo tīklu burbuļos, kuros katrā ir savi “viedokļu līderi”. Vairs nav tā kā agrāk: ko pasaka nosacītā “Financial Times” (“Diena”), tā arī visiem, kas sevi pie “solīdās” sabiedrības pieskaita, jādomā.
To var formulēt arī kā agrāko autoritāšu relevances samazinājumu. Ja agrāk daudzi politiski neaktīvi cilvēki (tie, kuri, kā paši mēdz uzsvērt: es par politiku neinteresējos) bieži vien nobalsoja “kā visi”, “kā pieņemts”, “lai nav kauns” un tamlīdzīgi, tad mūsdienās: “Ja jau Amerikas sabiedrība par Trampu varēja nobalsot, tad kāpēc es nevaru nobalsot par [nosacīto] Stepaņenko?”
Ja reiz pieminam vairs ne nosacīto, bet pavisam konkrēto Jūliju Stepaņenko un viņas “Suverēno varu”, tad šis politiskais spēks un tā salīdzinoši augstie reitingi ir ļoti savdabīgs fenomens. Pieļauju, ka zem šī karoga pulcējas kovidlaiku revanšisti, kuri nevar aizmirst pret sevi vērstos kovidlaiku pāridarījumus.
Ja vēlreiz atgriežamies pie “labējā pavērsiena” cēloņiem, tad kovidlaika valdību pieļautās antidemokrātiskās, cilvēktiesības ierobežojošās darbības daudziem lika pārskatīt savu skatījumu uz “solīdo” politisko partiju patieso godaprātu. Daudzi šajās līdz tam “nopietnajās” partijās pēkšņi saskatīja vienu vienīgu liekulību, augstprātību un izslavētās “refleksijas” patiesu iztrūkumu. Nedaudz pārspīlējot un iekāpjot šo “revanšistu” kurpēs, var teikt: cilvēki ar inteliģentām sejām (uzskatāmākais piemērs Kanādas premjers Džastins Trudo) izrādījās parasti fašisti.
Lai vai kāda būtu katra attieksme pret kovidlaiku pārmērībām, “solīdās” partijas šajos laikos daudzu acīs zaudēja savu “cienījamo” statusu. Tas gan vairāk attiecās uz citām valstīm, jo Latvijā šī atklāsme notika agrāk. Atcerēsimies 13. Saeimas vēlēšanu rezultātus 2018. gadā, kad visvairāk balsu saņēma Kaimiņa, Gobzema “KPV LV”.
2022. gada vēlēšanās Latvijas pilsoņi it kā spēra soli atpakaļ tradicionālās politikas virzienā, ko Latvijas politiskajā sistēmā iemieso “Vienotība” un tai līdzīgi politiskie grupējumi, taču iegūtais rezultāts izrādījās ne ar ko labāks par to, kāds bija, kad Saeimā sēdēja Gobzems & Co.
Tieši tas, ka vēlē par ko gribi, nekas tāpat daudz nemainās, ir viens no galvenajiem kritērijiem, kāpēc cilvēki ir gatavi balsot par šleseriem un stepaņenko. Manā dzīvē tāpat nekas nemainīsies, bet nebūšu vismaz atdevis savu balsi par ašeradeniem un valaiņiem, kuri sēž augstos amatos, dzīvo cepuri kuldami, kamēr man veikalā jāmeklē lielākās atlaides.
SKDS aptaujas - par ko balsotu, ja Saeimas vēlēšanas būtu rīt - rezultāti liecina tieši par šādas politiskās situācijas uztveres dominanci Latvijas sabiedriskajā domā, jo abu līderpartiju LPV un NA elektorātā ir liels vienkārši “ar visu neapmierināto” slānis, kura galvenā motivācija ir nevis nacionālais vai šleseriski/trampiskais piedāvājums, bet gan riebums pret “isteblišmenta” tukšmuldētājiem. Par “Vienotību” & Co? Nemūžam. Tad nu atkarībā no noskaņojuma un pēdējā brīža impulsiem: par Šleseru vai Langu.
Lai nerastos pārpratumi, jāatzīst, ka abās partijās ir arī liela daļa principiālu vēlētāju, kuri balso par šiem spēkiem tīri idejiski, bet es šeit vairāk runāju par politiski mazaktīvajiem, bez kuru balsīm 5% barjeru nepārvarēt. To bieži vien aizmirst Guntara Vītola tipa politiskie aktīvisti, kuri domā, ka var iegūt kaut cik nopietnu elektorālo atbalstu tikai ar aktīvu rosīšanos tviterī.
Lai arī līdz 15. Saeimas vēlēšanām vēl gandrīz pusotrs gads, jau tagad var iezīmēt iespējamos nākotnes koalīcijas variantus. Arī šeit daudz kas būs atkarīgs no jau pavisam drīz gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Īpaši no tā, kas notiks Rīgā.
Jau rakstīju, ka Rīgā pēc vēlēšanām iespējami visi trīs valdošās koalīcijas varianti - pašreizējā koalīcija + “Progresīvie” + kas vēl tiek iekšā RD no “latviskajām” partijām; prokrieviskā koalīcija - LPV + “Solidaritātei!” + “Saskaņa” + “Suverēnā vara”; raibā koalīcija LPV + NA + “Vienotība” + kas vēl tiek iekšā RD.
Ja LPV un citas “prokrieviskās” partijas iegūst vairākumu, tad visai iespējama “raibā” koalīcija, kurā NA un “Vienotība” iet kopā ar LPV, “lai tikai pie varas netiktu rosļikovieši un citi īstie kremlini”. Ja tas tā Rīgā notiek, ja Ainārs Šlesers pragmatiski apmierinās ar vicemēra amatu un visi “draudzīgi” sadala Rīgu savās feodālajās dzimtmuižās, tad pēc gada, pēc Saeimas vēlēšanām, viņi visi var tikpat draudzīgi sadalīt Latviju. Runa, protams, nav par teritoriālo, bet gan “atbildības sfēru” sadalījumu.
Šādu politisko sadalījumu var nosaukt par Itālijas variantu. Tur Džodžijas Meloni vadībā pie varas ir labēji konservatīva valdība, kur vienā koalīcijā ir gan proukrainiskā Meloni ar savu “Itālijas brāļu” partiju, gan promaskaviskā “Līga” ar Putina draugu Mateo Salvini priekšgalā. Abas šīs partijas izjūt siltas jūtas pret ASV prezidentu Donaldu Trampu, bet nav skaidrs, cik ilgi saglabāsies Meloni simpātijas pret Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Tomēr, atšķirībā no Rīgas, Latvijā kopumā Šlesers ar prokrieviskajām partijām vairākumu nevar iegūt nekādā salikumā. Tāpēc reālistiskāka būtu “latvisko” partiju koalīcija ar četrām partijām. Kuras no piecām, to noteiktu vēlēšanu rezultāti un to aritmētika.
Šeit jāņem vērā daži ārkārtīgi būtiski momenti, kuri pagaidām vēl nav dienas kārtības augšgalā, bet, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kļūs arvien aktuālāki. Runa ir par partiju līderiem/premjerministru kandidātiem.
Abiem pašreizējiem reitingu līderiem ar to varētu būt problēmas. Ja Šlesers būs Rīgas koalīcijā un ieņems augstu, ietekmīgu, lemjošu amatu, tad diez vai viņš atkārtos 2010. gada gājienu un ies uz Saeimas vēlēšanām ar miglainām izredzēm tikt kaut kur tālāk par sēdēšanu opozīcijas solos. Kas varētu Šleseru sekmīgi aizvietot? Grūti kādu saskatīt.
NA situācija ir ne mazāk problemātiska. Kamēr konkurējošām partijām ir izauguši jauni līderi - ZZS Viktors Valainis un “Apvienotā saraksta” Andris Kulbergs, kuri abi demonstrē apskaužamas darba spējas, NA ar
jauna, spēcīga līdera meklēšanu tik labi nesekmējās. Pieminot Valaiņa un Kulberga darba spējas, var jau atzīmēt, ka viņu nelabvēļi (tie, kuri par šiem politiķiem tāpat nebalsos nekādā gadījumā) par viņiem regulāri ironizē, bet potenciālais vēlētājs šīs īpašības ievēro un novērtē.
Līderības jautājums var izrādīties būtisks arī “Vienotībai” un “Progresīvajiem”. Evika Siliņa ar lielu varbūtību noturēsies amatā līdz vēlēšanām, un tad viņai arī būs jāvada sava partija cauri vēlēšanu maratonam. Šobrīd vēl grūti prognozēt, kā attīstīsies viņas publiskais tēls, jo, situāciju stabilizējot (uz to viss iet), viņa savam elektorātam (vienmēr jāatceras - “savam elektorātam”, jo tiem, kas par attiecīgu spēku nebalsos nekādā gadījumā, šie politiķi vienmēr ir ar negatīvu tonējumu) varētu būt pat ļoti pieņemama premjerministra kandidāte. Pie labvēlīgas apstākļu sakritības viņa varētu turpināt vadīt valdību arī pēc 15. Saeimas vēlēšanām. Tas tad būtu Kariņa variants.
Šajā ziņā “Progresīvie” ir tajā grupā, kurai ir zināmas līderības problēmas. Pareizāk sakot, partijas līderis Andris Šuvajevs ir pietiekami pārliecinošs un spēcīgs kā Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, bet vai viņš tikpat labi izskatītos kā premjerministra kandidāts? Nav pat dzirdēts, vai viņš vispār ir gatavs iet izpildvarā, jo vairāk izskatās pēc teorētiķa, ideologa, nevis praktiskā darba darītāja. Viņam arī nav nekādas liela kolektīva vadīšanas pieredzes.
Vai par tādu līderi varētu izvirzīties Atis Švinka? Pagaidām grūti spriest. Katrā ziņā enerģija un asums, ar kādu viņš atbrīvoja no amata “airBaltic” ilggadējo vadītāju Martinu Gausu, liecina par potenciālu līderību. Tāpat arī piedalīšanās Latvijas politiskajā vidē nepopulārajā propalestīniešu akcijā liecina par zināmu mugurkaulu, jo bija skaidrs, ka viņam par šo gājienu galvu neglaudīs.
Pašreizējie partiju reitingi vēl neko nenozīmē, bet tie liek partijām jau laikus domāt par stratēģiju nākamajām Saeimas vēlēšanām. Ja šādas stratēģijas nav vai arī tā tiek “sagudrota” pēdējā brīdī, tad uz nopietniem panākumiem grūti cerēt.
