Šodien Londonā notiek daudzpusējas miera sarunas, kurās piedalās ASV, Eiropas un Ukrainas pārstāvji. ASV delegācijas sastāvā ir valsts sekretārs Marko Rubio un abi prezidenta īpašie sūtņi – Stīvs Vitkofs un Kīts Kellogs. Ukrainas delegācijā: prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks, viņa vietnieks Pavlo Palisa, ārlietu ministrs Andrijs Sibiga un aizsardzības ministrs Rustems Umerovs.
Londonas sarunas būs turpinājums pagājušajā nedēļā notikušajām sarunām Parīzē, pēc kurām ASV valsts sekretārs Marko Rubio piedraudēja pamest visu “miera procesu”, ja tuvāko nedēļu vai pat dienu laikā netiks panākts “lūzums”.
Atgādināšu Rubio teikto pie lidmašīnas trapa, pametot Parīzi: “Mēs informējām Ukrainas pusi par saviem priekšlikumiem. Viņi ar tiem iepazīstinās Ukrainas prezidentu, un viņš tad izlems, kā rīkoties tālāk.” Tagad Londonā Rubio ar Vitkofu un Kellogu gaidīs Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska atbildi uz šiem ASV priekšlikumiem un attiecīgi reaģēs.
Kādi ir šie priekšlikumi? Nekur tie oficiāli nav tikuši publicēti, un arī Parīzes tikšanās dalībnieki par tiem izteikušies ļoti vispārīgi. Aģentūra “Bloomberg” pirmdien publicēja savu ASV priekšlikumu versiju: miera līgumā jāiekļauj punkts par Ukrainas atteikšanos pievienoties NATO un Krievijai jāļauj saglabāt kontroli pār karadarbības laikā iegūtajām teritorijām. Tāpat ASV sarunās rosinājušas pēc pamiera noslēgšanas mīkstināt sankcijas pret Krieviju.
Krievija no savas puses pieprasa Krimas oficiālu (juridisku) atzīšanu kā piederīgu Krievijas Federācijai. Vitkofs, kurš personiski vairākkārt ticies ar Putinu, Parīzes sarunās uzsvēris, ka šis aspekts, tāpat kā Ukrainas atteikšanās no vēlmes pievienoties NATO, Putinam esot ārkārtīgi svarīgs. Jāpiezīmē, ka runa (iesākumā) ir tikai par Krimu.
Par pārējiem četriem Ukrainas apgabaliem, kas jau ierakstīti Krievijas konstitūcijā kā Krievijai piederīgas teritorijas (Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas apgabali), pagaidām runas nav. Tāpat kā par Ukrainas “demilitarizāciju” (ierobežotu bruņoto spēku lielumu) un “denacifikāciju” (esošās politiskās sistēmas nomaiņu pret Maskavai paklausīgu).
Jautājums par Krimas piederību ir daudz nopietnāks, nekā pirmajā brīdī var likties. Lieta tāda, ka līdz šim pasaulē pēc 1975. gadā parakstītā Helsinku nobeiguma akta, kas paredz robežu negrozāmību, nav notikusi neviena starptautiski tiesiski atzīta robežu maiņa. Visas politiski administratīvās izmaiņas ir notikušas esošo robežu ietvaros. Tas attiecas gan uz PSRS, gan Dienvidslāvijas sadalīšanos, gan citām teritoriālām izmaiņām.
Nekur, nekad nav notikusi kādas vienas valsts teritorijas pievienošana otrai valstij. Ja Krimas pievienošana Krievijai tiktu starptautiski atzīta, tad tas nozīmētu līdzšinējā robežu negrozāmības principa beigas, kas savukārt draudētu ar jaunu robežu pārbīdīšanas vilni visā pasaulē. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tāpēc ir ļoti grūti iedomāties, ka Ukraina un Eiropa būtu gatava šādam solim. Cita lieta Tramps, kuram neeksistē nekādi likumi, vēstures mācības un savas pašdarbības sekas. Putins, kurš, atšķirībā no Trampa, lieliski saprot pasaules politiskās sistēmas arhitektūru, ar šo savu prasību cenšas panākt vairākus mērķus.
Pirmkārt, viņš uzreiz nosauc maksimāli augstāko reāli šobrīd sasniedzamo mērķi - Krimas pievienošanas starptautisko atzīšanu. Ja tas tiktu panākts, tad esošā sistēma būtu salauzta un varētu viegli iet tālāk. Pēc Putina iecienītā principa: kas vienreiz “noliecies”, tas “lieksies” turpmāk vienmēr.
Otrkārt, padziļināt šķelšanos Rietumu valstu starpā, jo Eiropas politiskajā vidē saglabājas lielas cerības uz ASV atgriešanos vai palikšanu (kā nu kurš vērtē) “demokrātisko spēku” nometnē. Ja Vitkofs saka, ka vajag tikai “mazliet” piekāpties Putinam, un tad beidzot iestāsies ilgi gaidītais miers Eiropā (kurš visiem politiskajiem spēkiem traucē savu ikdienišķo mērķu sasniegšanai), tad šie izteikumi noteikti atradīs daudzas dzirdīgas ausis Eiropā.
Treškārt, tiek piespēlēts Trampam, ļaujot viņam, it kā nezaudējot seju, atkāpties no bezatbildīgā priekšvēlēšanu solījuma “izbeigt karu 24 stundu laikā”. Tramps it kā būs darījis visu, kas viņa spēkos, bet “kara kurinātāji” Ukrainā un Eiropā viņa miermīlīgos centienus būs nekrietni torpedējuši.
Ceturtkārt, lai arī Tramps, Vitkofs un Rubio varēs vainu par miera procesa izgāšanu velt uz Zelenski un Eiropas līderiem, faktiski Putins Trampu būs “nolicis pie vietas” un skaidri nodemonstrējis, kurš te ir galvenais: mutes bajārs tu esi, nekas vairāk. Panamai tu varbūt vari kaut ko diktēt, bet ne mums - Krievijai.
Šajā ziņā pilnībā pievienojos ASV dzīvojošajam Krievijas žurnālistam Staņislavam Kučeram, kurš visā šajā Putina saspēlē ar Vitkofu un Trampu redz galveno Putina mērķi: pazemot Trampu; parādīt visai pasaulei un it īpaši ASV sabiedrībai, kāds ASV prezidents patiesībā ir niecība; savstarpēji sakūdīt dažādus ASV sabiedrības slāņus, lai padziļinātos haoss ASV sociāli politiskajā sistēmā un tur sāktos pamatīgas jukas. Ideālā variantā līdz pat pilsoņu karam un ASV sabrukumam pavalstīs vai to grupās.
Tas tad arī Kremļa ieskatā būtu pilnīgs un absolūtu gandarījumu nesošs revanšs par 1991. gada “lielāko ģeopolitisko katastrofu” - PSRS sabrukumu. Atcerēsimies, ka pēc Putina & Co pārliecības 20. gadsimta Krievijas vēstures negatīvākā figūra bija Mihails Gorbačovs ar savu “perestroiku”. Putins, kurš atkal, atšķirībā no Trampa, patiesi interesējas par vēsturi, cenšas no vēstures mācīties un neatkārtot citu pieļautās kļūdas, jādomā, ar baudu vēro Trampa uzsākto ASV sistēmisko “perestroiku” un priecājas par katru viņa soli, ejot pa šo vispārējo kārtību graujošo ceļu.
Vai ir pamats cerēt uz kādu pozitīvu pavērsienu Londonas sarunās? Vispirms jājautā, ko katrs saprot ar pozitīvu pavērsienu. Jāpiekrīt Zelenskim, kurš publiski atzinis, ka Vitkofs tieši, neslēpti, bez korekcijām translē Putina “stāstus” par notiekošo Ukrainas - Krievijas karā. Vitkofs ir Trampa lielākā uzticības persona un faktiski pilda ārlietu ministra funkcijas formālā valsts sekretāra Rubio vietā. Rubio un citi profesionāļi ir pilnībā zaudējuši jebkādu politisko subjektivitāti un kā reproduktori tikai atkārto Trampa teikto. Savas pašu domas viņi izsaka varbūt tikai savā guļamistabā, un arī nav teikts, ka tur to uzdrīkstas.
Tas nozīmē, ka Tramps ir nostājies Putina pusē, un diez vai ir kaut minimālas cerības uz viņa nostājas maiņu. Plaši izplatītās runas, ka vienā brīdī Tramps sapratīs, ka Putins viņu vazā aiz degunu, manuprāt, nav pamatotas, jo Tramps nekad agrāk nav atzinis, ka kāds viņu var kaut kur vazāt. Līdz ar to nav nekāda pamata domāt, ka tagad 78 gadu vecumā viņš pēkšņi to atzīs.
Tramps nekad nav atzinis un neatzīs, ka kaut ko nav tā izdarījis, kaut ko ne tā ir sapratis, un vēl jo vairāk neatzīs, ka Putins viņu necienī un ne par kādu pirmā lieluma debesu spīdekli netur. Kur nu vēl atzīs, ka ticis kā muļķītis vazāts aiz deguna. Nemūžam. Vienmēr vainīgi būs citi - Zelenskis, Baidens, ar globālisma bacili inficējušies Eiropas līderi un citi. Tikai ne es.
Tāpēc var par 98% teikt, ka ASV pozīcija paliks nemainīga: tas nav mūsu karš, un mēs tajā nepiedalāmies. Jautājums ir par ieročiem. Skaidrs, ka nekādu bezmaksas piegāžu Ukrainai Trampa laikos vairs nebūs. Vai šos ieročus Ukraina varēs iegādāties no ASV par naudu? Ņemot vērā racionālos izdevīguma principus, visticamāk, ka ar zināmiem nosacījumiem (kad “lielā mīla” ar Putinu būs beigusies) šādi darījumi varētu tikt noslēgti. Tas pats attiecas uz ASV izlūkošanas datiem, kuriem ir vitāla nozīme karadarbības zonā un pretgaisa aizsardzības nodrošināšanā.
Vai Eiropa spēs aizvietot Trampa aiziešanu no “Baidena kara”? Ja vien ASV atklāti un nepārprotami nenostāsies Krievijas pusē (pilnībā pārtrauks ieroču un munīcijas piegādes, izlūkošanas datus), tad, visticamāk, Eiropas palīdzība būs pietiekama, lai noturētu situāciju frontē pašreizējā līmenī.
11. aprīlī pēc kārtējās “Ramstein” (Ukrainas sabiedroto aizsardzības ministru) sanāksmes, kurā pirmo reizi klātienē nepiedalījās ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets (piedalījās attālināti), tika paziņots par ievērojamu Ukrainas palīdzības paketi. Tajā ir 450 miljonu sterliņu mārciņu vērta palīdzība no Lielbritānijas: 100 tūkstoši bezpilota lidaparātu,
radaru sistēmas un līdzekļi iepriekš nodotā aprīkojuma remontam. Norvēģija līdzfinansēs 100 miljonus sterliņu mārciņu šajā Lielbritānijas palīdzības programmā un atsevišķi piešķirs vienu miljardu eiro lielu palīdzības paketi, kas ietver munīciju un pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Vācija piešķirs Ukrainai četras pretgaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T un 300 pārtvērējraķetes tām, 30 “Patriot” raķetes, 15 tankus “Leopard-1” (atjaunotus ilgtermiņa palīdzības programmas ietvaros), 25 bruņumašīnas “Marder” ar 100 000 kaujas lādiņu. Beļģija ir apstiprinājusi palīdzības paketi viena miljarda eiro apmērā, Dānija - gandrīz 900 miljonu eiro apmērā, Nīderlande piešķir 150 miljonus eiro Ukrainas pretgaisa aizsardzības stiprināšanai. Tāpat izveidota Vācijas vadīta pretelektronisko kaujas iekārtu koalīcija, kas aktīvi izstrādā jaunas tehnoloģijas šajā jomā.
Jāatzīmē, ka Eiropa nedaudz maina akcentus, šobrīd uzsvaru pārbīdot uz maksimālu atbalstu militārās industrijas attīstībai pašā Ukrainā. 8. aprīlī ES paziņoja par viena miljarda eiro piešķiršanu no Krievijas iesaldēto aktīvu procentu uzkrājumiem artilērijas haubiču “Bohdana” ražošanas paplašināšanai. Šī ir līdz šim lielākā summa, kas paredzēta Ukrainas militārajai rūpniecībai, un tā ir daļa no vairāk nekā 20 miljardiem eiro, ko Eiropa nākamajā gadā sola piešķirt Ukrainas militārās rūpniecības nozarei.
Kā 16. aprīlī sanāksmē ar Ukrainas militārajiem rūpniekiem paziņoja Zelenskis: jau šobrīd vairāk nekā 40% no frontē izmantojamā bruņojuma saražo pašā Ukrainā. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainas militārās rūpniecības ražošanas apjoms pieaudzis 35 reizes, no viena miljarda līdz 35 miljardiem ASV dolāru.
Atsevišķs jautājums ir par “nogurumu no kara”, kurš kļūst arvien nozīmīgāks faktors gan frontē, gan Ukrainas (mazāk Krievijas) iekšpolitiskajā dzīvē, gan starptautiskajā arēnā, jo, kā jau minēts, šis karš
jauc ārā dažādu valstu politiskajiem spēkiem tuvos mērķus. Tie daudz labprātāk nodarbotos ar saviem projektiem, kādi nu katram ir, bet karš Ukrainā, Putins ar saviem agresīvajiem draudiem, Tramps ar tarifiem un netradicionālo politiku visus šo plānus aizbīda malā. Politiķiem jānodarbojas ar kaut ko ne to, ar ko viņi gadu desmitiem ierasti darbojušies, piesituši roku un tik lieliski saspēlējušies ar saviem vēlētājiem un citiem politiskajiem spēkiem.
Tāpēc šis “nevienam nevajadzīgais” karš viņus kaitina. Tas, protams, nespēlē par labu Ukrainai. Taču, lai ko domātu un gribētu darīt Eiropas politiķi, viņi saprot, ka nav jau citas izejas kā vien turpināt atbalstīt Ukrainu un Zelenski. Ja vienreiz “nolieksies”, kā Slovākijas premjerministrs Roberts Fico reiz to izdarīja, tad būs regulāri jābrauc 9. maijā uz Maskavu un tur “jāliecas” no jauna un jauna. Kurš gan to grib? Izņemot Orbānu.
