Šobrīd partiju sarakstu iesniegšana 7. jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām noslēgusies un sākusies pilnvērtīga priekšvēlēšanu kampaņa. Tiesa, pagaidām lielākās aktivitātes ir redzamas sociālajos tīklos, kur paši kandidāti, partiju aktīvisti un līdzjutēji cenšas atgādināt par sevi. Visbiežāk, izplatot, viņuprāt, konkurentus novājinošus materiālus.
Atslēgas vārds šeit ir “viņuprāt”, jo bieži vien šie nosacītie “kompromati”, ja uz kādu arī iedarbojas, tad galvenokārt uz tiem, kuri par attiecīgo sarakstu tāpat nebalsotu nekādos apstākļos. Uzskatāmākie šādas antiaģitācijas piemēri ir dažnedažādi pārmetumi Ogres mēram Egilam Helmanim, Aināram Šleseram, “Stabilitātes!” kandidātiem, Daugavpils Andrejam Elksniņam, Rēzeknes Aleksandram Bartaševičam un citiem politiķiem ar savu stabilu elektorālo bāzi.
Nav šī raksta mērķis izvērtēt, cik šie pārmetumi pamatoti. Visticamāk, nav dūmu bez uguns un vairumā gadījumu tie ir vairāk vai mazāk pamatoti. Jautājums ir cits: kas ir šo pārmetumu mērķauditorija, un kā tie ietekmē vēlēšanu rezultātus. Vai nenotiek šaušana pa tukšo?
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz atzīmēšu, ka ne mirkli negribu teikt, ka šāda politiķu izvešana “tīros ūdeņos” ir lieka vai nevajadzīga. Tai ir sava vieta politiskās sistēmas konstrukcijā, un citur pasaulē šī “šaušana pa pretinieku” ir vēl izplatītāka. Atcerēsimies pērno ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, kad dažādi brīdinājuma videorullīši - kādas šausmas mūs gaida, ja uzvarēs Kamala Harisa vai Donalds Tramps - pārpludināja publisko telpu.
Šeit gan jānorāda uz ASV specifiku, kas būtiski atšķiras no Latvijas apstākļiem. Galvenā atšķirība ir tāda, ka ASV, lai arī vēlēšanās formāli piedalās daudzi kandidāti no dažādām partijām, īstā cīņa notiek tikai starp divām partijām, un ir ievērojams svārstīgo slānis, kurš var pieslieties gan vienai, gan otrai partijai. Arī Latvijā, kā liecina aptaujas, lielākā partija ir “vēl neizlēmušie”, taču atšķirtībā no ASV Latvijas vēlētājam ir visas iespējas nobalsot par kādu citu savai pārliecībai tuvu sarakstu, kas galīgo spēku sadalījumu ietekmē nebūtiski.
Piemēram, Rēzeknē liela daļa tā dēvētā latviskā elektorāta šausminās par Bartaševiča politisko darbību, bet tie atmaskojumi, kuri parādās latviskajos informatīvajos kanālos, tikpat kā neietekmē Bartaševiča un viņa saraksta reitingu, jo viņu vēlētājs ir imūns pret šiem, kā viņam liekas - “apmelojumiem”. Pat ja viņš kādā brīdi var sajusties vīlies, tad diez vai viņš pāries pie Nacionālas apvienības vai “Vienotības”. Tad jau drīzāk pie “Stabilitātes” vai līdzīgiem spēkiem.
Nupat parādījās ziņas par nelikumīgu elektroenerģijas pieslēgumu Elksniņam piederošos īpašumos. Vai šī šokējošā ziņa var būtiski iedragāt Elksniņa izredzes Daugavpilī? Kaut kādā mērā droši vien var, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Elksniņam Daugavpilī politiskā karjera beigusies. Par spīti šiem kompromatiem, viņam ir visas izredzes atkal uzvarēt.
Ko darīt? Ilgus gadus valdīja neapstrīdama pārliecība, ka demokrātija ir kaut kas pāri visam. Ja reiz cilvēki ir gatavi kādu ievēlēt, tad nekas cits vairs nav svarīgs - tāda ir vēlētāju griba, kura nav apspriežama. Tas vienkārši jāpieņem un jārespektē.
Atļaušos izteikt prognozi, ka līdz ar Donalda Trampa otrreizējo ievēlēšanu par ASV prezidentu demokrātijas neapstrīdamas supervērtības laiks varētu ieiet beigu fāzē. Līdz ar citu tā dēvēto liberālās demokrātijas aksiomu pārvērtēšanas sākumu.
Apstākļos, kad mediji ir saplūduši ar sociālajiem tīkliem un “kvalitatīvā” informācija vairs nav atšķirama no tīrām blēņām; kad autoritatīvu intelektuāļu viedoklis ir vienā vērtē ar populāru manipulatoru/influenceru viedokli, absolūta demokrātija kļūst par augsni, kurā lekni sazelt idiokrātijai.
ASV režisora Maika Džadža 2006. gadā filmā “Idiokrātija” attēlotā 500 gadus tālā nākotne gluži negaidīti pienākusi krietni ātrāk. Arvien biežāk vēlēšanās uzvar nevis labākais un gudrākais, bet gan nekaunīgākais un dumjākais.
Pēdējos gados regulāri parādās ziņas, ka strauji krītas skolnieku lasītprasme, spēja uztvert sarežģītākus teikumus, veikt vienkāršas, matemātiski loģiskas darbības (risināt teksta uzdevumus). Šī tendence vērojama visā pasaulē, un daudzi pētnieki to saista ar viedierīču lavīnveida izplatīšanos pēdējo 15 gadu laikā. Būtu naivi domāt, ka, vispārējam nosacītās “gudrības” līmenim krītoties, politiskās pārstāvniecības līmenis saglabāsies agrākajā līmenī. Tā nemēdz būt. Dažādu nokrāsu “muļķu karaļi” tiks ievēlēti arvien biežāk.
Man nav gatava risinājuma, kā panākt to, lai turīgi, bet nekaunīgi elektrības zagļi nevarētu demokrātiskā ceļā nonākt pilsētu vadītāja krēslā. Varētu jau vecajās demokrātijas tradīcijās teikt: jāpiedāvā kaut kas labāks, kaut kas pārliecinošāks, kaut kas pievilcīgāks. Ja lieta būtu tikai šajā “labākajā piedāvājumā”, tad jau nebūtu pamata uztraukties. Tad nebūtu pamata apšaubīt demokrātijas aksiomas. Baidos, ka situācija ir nopietnāka.
Par laimi, Latvijā situācija vēl nav tik kritiska. Acīmredzamus bandītus vai klīniskus idiotus pie mums vēl augstos amatos neievēlē, bet par to, kā nosargāt valsti, lai intelektuālās degradācijas laikos demokrātiskā ceļā nenolaistu valsti “uz grunti”, jādomā laikus. Vismaz jāsāk par to runāt. Priekšvēlēšanu laiks varbūt nav tas sliktākais laiks, kad to darīt.
