Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šā gada 31. martā nosūtījis Saeimas prezidijam likumprojektu “Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu””, kas paredz atvieglot prasības, kuras nepieciešamas, lai vēlētājiem būtu iespēja iesniegt pašu sagatavotus likumprojektus. Uzreiz jānorāda, ka prezidenta ierosinājumi neskar pašu referendumu sarīkošanas kārtību.
Prezidents likumprojekta pavadošajā vēstulē norāda: “Kopš 2013. gada Valsts prezidentam nav iesniegts un Saeimā nav izskatīts neviens vēlētāju izstrādāts likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts. Tas rada šaubas par to, vai pastāvošā kārtība patiesi ļauj vēlētājiem efektīvi īstenot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības.”
Prezidents izteicies diplomātiski: “rada šaubas”, lai gan politiskajā vidē nav ne mazāko šaubu, ka 2012. gada 8. novembrī pieņemtie grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu” toreiz tika pieņemti tieši tādā redakcijā, lai nekādi referendumi vai cita veida “sabiedrības gribas” izpaudumi nekad vairs neapgrūtinātu politiskās šķiras mierīgo dzīvi. Es šeit neko nepārspīlēju, jo jebkuras vēlēšanas, referendumi vai citas tautas gribas izpausmes politiķiem ir smags, nepatīkams papildu stress. Jo mazāk elektorālo apdraudējumu, jo labāk.
Politiķi labprāt sistēmu pilnībā iesaldētu, taču to stindzināt neļauj konstitūcija (Satversme), politiskā tradīcija, sabiedriskā doma un tie politiskie spēki, kuri ir ieinteresēti politisko izmaiņu rezultātā tikt pie varas. 2012. gadā pēc valodas referenduma situācija izveidojās tāda, ka samērā viegli varēja referendumu ideju ja ne uz mūžīgiem laikiem, tad vismaz uz tā laika politiķu paaudzes laikiem norakt.
Tagad ir pagājuši 12 gadi, kuru laikā, kā norāda prezidents, neviens vēlētāju izstrādāts likumprojekts nav ticis iesniegts. Par referendumiem nemaz nerunājot. Varbūt pienācis laiks sistēmu pārskatīt un to kaut minimāli demokratizēt? Rodas divi pamatjautājumi. Vai tas vispār nepieciešams? Ja jā, tad cik lielā mērā?
Latvijas politiski aktīvās sabiedrības daļas vairākums pret sistēmas demokratizāciju gandrīz vienmēr ir izturējies ar lielu piesardzību. Maigi sakot. Valda neafišēta (bet skaidri nojaušama) pārliecība, ka tauta mums nav pārāk gudra un, ja tai dos lielāku vaļu, tad savēlēs galīgi ne tos, kurus vajag. Vai nu Maskavas pakalpiņus, vai oligarhus. Tāpēc, jo mazāk sabiedrībai instrumentu savas gribas izpausmēm, jo labāk. Drošāk.
Reizi četros gados viņiem jau ir dota iespēja aiziet nobalsot par kādu sarakstu, kuru ideoloģiskās nostādnes, ja arī ar kaut ko atšķiras, tad vienīgi retorikas līmenī, un miers. Rezultātu redzam, un varētu būt vēl sliktāk. Pa starpu var vēl savu pagasta veci ievēlēt un kādu atalgot ar vietu Eiroparlamentā. Pietiek. Gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Gan demokrātiskais rituāls ievērots, gan politiķiem salīdzinoši mierīga dzīve.
Tad kāpēc šī prezidenta iniciatīva? Jāsaka, ka prezidenta iesniegtie likuma grozījumi ir tīri kosmētiski. Tie attiecas tikai uz likumprojektu ierosināšanu. Pašreizējā likumā šādas tiesības ir “ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju” (aptuveni 158 tūkstošiem), bet prezidenta rosinātajā redakcijā šādas tiesības būtu “ne mazāk kā vienai divdesmitajai daļai no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita” (45,8 tūkstoši).
Nevar noliegt, ka likumprojekta iesniegšanas slieksnis ir ievērojami pazemināts, bet jebkurā gadījumā šādā veidā rosināts likumprojekts tāpat nonāks Saeimā, kur to var viegli noraidīt ar jebkuru ieganstu, ja vien tas nesakritīs ar valdošās koalīcijas tā brīža interesēm.
Šīs prezidenta iniciatīvas lielākā vērtība ir pati likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” atvēršana, kas ļauj aktualizēt mūsu demokrātiskās sistēmas “kauna traipu”. Proti, mums likums par referendumiem it kā ir, bet tas pieņemts tādā redakcijā, ka to nav praktiski iespējams realizēt.
Referendumu sarīkošanas iespēju faktiskā noņemšana no darba kārtības nedara godu mūsu demokrātijai, vienalga ar kādiem “valstiski nozīmīgiem” argumentiem tas netiktu pamatots. Arī šīs prezidenta iniciatīvas gadījumā nav šaubu, ka jebkuri aicinājumi prezidenta rosināto parakstu savākšanas sliekšņa pazemināšanu attiecināt arī uz referendumu rosināšanu tiktu noraidīti, pamatojoties uz “ģeopolitisko situāciju”.
Var jau piekrist, ka “ģeopolitiskā situācija” tiešām nav tā stabilākā. Varbūt patiešām nav īstais brīdis, kad pārskatīt tautas nobalsošanas sliekšņa jautājumu, bet būtu vēlams politiskajai šķirai kaut vai atzīt, ka tas tomēr ir demokrātiskās sistēmas attīstību bremzējošs faktors, kuru nākotnē derētu pārskatīt. Kad šī “ģeopolitiskā situācija” stabilizēsies. Ja tas netiek atzīts, tad rodas iespaids, ka ne jau “ģeopolitiskās situācijas” dēļ, bet gan pašu ērtību dēļ: referendumiem - nē.
