ASV prezidents Donalds Tramps savas darbošanās vulkānisko tempu nemazina. Katru dienu pa kādam spilgtam izteikumam. Otrdienas vakarā Vašingtonā Republikāņu partijas kongresa komitejas vakariņās viņš, teatrāli ākstoties, ar acīmredzamu tīksmi attēloja to pazemojošo stāvokli, kādā viņa “tarifu kara” dēļ ir nonākušas citas valstis: “Šīs valstis man zvana, viņi gatavi mirt, lai panāktu vienošanos, viņi man skūpsta pakaļu: Lūdzu, lūdzu, ser, panākam vienošanos. Es darīšu visu! Es darīšu visu, ser!”
Tāds šobrīd ir ASV prezidenta līmenis: “Viņi skūpsta man pakaļu” (kissing my ass). Brīdī, kad viņš šos vārdus izteica, zālē, kurā tobrīd pulcējās viss Republikāņu partijas zieds, atskanēja atzinīgi smiekli. Ne pārāk skaļi, bet tomēr.
Objektivitātes labad jāatzīst, ka visa vairāk nekā divas stundas garā (!) Trampa uzstāšanās bija ieturēta saviesīgā, ne pārāk nopietnā stilistikā. Tāpat jāatzīst, ka norunāt tik ilgi bez lapiņas, bez telesufliera, stāvizrādes garā, negarlaikojot klātesošos, ne katrs būtu spējīgs. Cita lieta, ka šāds stāvkomēdijas stils šobrīd ir dominējošais ASV politiskajā komunikācijā. Ir pilnīgi skaidrs, uz kādu mērķauditoriju tā ir orientēta, ko šajā uzrunā neslēpa arī pats Tramps: “Es esmu Meinstrītas [vienkāršo ļaužu] prezidents, nevis Volstrītas [krāpnieciskās elites] prezidents.”
Politikā ārkārtīgi svarīgi ir demonstrēt spēku un pārliecību. Tāpēc būtisks ir jautājums: vai šāda komedianta uzvedība ir spēka demonstrācija? Uz šo jautājumu vieglāk atbildēt, salīdzinot dažādus uzvedības modeļus.
Šobrīd pasaulē ir trīs līderi, kuri pretendē uz globālā valdnieka troni - ASV prezidents Donalds Tramps, Krievijas līderis Vladimirs Putins un Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins. Varam diezgan viegli iztēloties, ka līdzīgu uzvedību, kādu otrdien demonstrēja Tramps, varētu demonstrēt arī Putins.
Atcerēsimies, ka pavisam nesen, šā gada 2. februārī, Putins sniedza interviju Pāvelam Zarubinam. Tajā viņš, sēžot automašīnas aizmugurējā sēdeklī (vai tās imitācijā Kremļa TV studijā), ar čekista viltību glaimoja Trampam: “Tramps ar savu raksturu, ar savu... tātad, uzstājību... viņš tur ieviesīs kārtību samērā ātri, to jūs redzēsiet. Ticiet man, tas notiks ātri un drīz. Visi viņi būs pie saimnieka kājas un maigi luncinās astīti. Viss nostāsies savās vietās.”
Šo Putina intervijas fragmentu ar atbilstošu tulkojumu angļu valodā Tramps ievietoja savā sociālajā vietnē “Truth Social”. Tā viņam sniedza acīmredzamu gandarījumu. Tagad šī Trampa galvā iedēstītā Putina frāze - visi viņi būs pie saimnieka kājas un maigi luncinās astīti (будут нежно помахивать хвостиком) - transformējusies amerikāniskajā “kissing my ass”.
Vai līdzīgu frazeoloģiju varētu sagaidīt no Sji? Ļoti grūti iedomāties. Ir tāds sens Austrumu sakāmvārds: “Ja pilī dzīvot ievācas klauns, tad tas nenozīmē, ka viņš kļūst karalis. Tas nozīmē, ka pils pārvēršas par cirku.” Savukārt viens no iecienītākajiem komunistiskās Ķīnas dibinātāja Mao Dzeduna sakāmvārdiem bija: “Ja mežā nav tīģera, tad par karali kļūst pērtiķis.”
Sji vienmēr ar dziļu godbijību izturējies pret Mao un noteikti zina šo seno ķīniešu sakāmvārdu. Pēdējais, ko viņš gribētu, būtu sevis pielīdzināšana pērtiķim. Diemžēl jākonstatē, ka Tramps bez mazākās kautrības cenšas iejusties gan klauna, gan pērtiķa lomā, lai gan nav šaubu, ka pats sevi redz kā tīģeri.
Teikšu godīgi, tīģeri brīvā dabā nekad neesmu redzējis, bet lauvas, ciemojoties Āfrikā, samērā daudz un bieži. Pirmajā reizē, kad tas gadījās Tanzānijā, Ruā nacionālajā parkā, mūsu džips bija vienīgais, kuram bija izdevība vērot sešu lauvu praidu. Lauvu apbrīnojamais miers, pārliecinošā, nesteidzīgā gaita, nosvērtība kustībās, skatienos un mūsu pilnīga ignorance (lauvas uz tevi skatās kā uz tukšu vietu) toreiz atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Nav nozīmes vērtēt, kura pasaules līdera uzvedība kādai dzīvnieka uzvedībai vairāk līdzinās. Jāatzīst, ka tā vairāk bija tāda liriska atkāpe. Lai gan politikā psiholoģisko komponenti nekādā ziņā nedrīkst nenovērtēt. Skatāmies, kas notiek praksē.
Sākumā minēto frāzi par pakaļas bučošanu Tramps piesauca saistībā ar tā dēvētajiem tarifu kariem. Ļoti iespējams, ka daudzas valstis, piemēram, Vjetnama, kuras eksports uz ASV veido milzu daļu no valsts ekonomikas un kurai noteikta 46% muitas nodeva, patiešām zvana Trampam un cenšas kaut ko ar viņu sarunāt. Taču šobrīd pasaules uzmanība ir piesaistīta diviem galvenajiem spēlētājiem - ASV un Ķīnai.
Var teikt, ka mums svarīgāka būtu ASV un ES vienošanās šajos jautājumos, īpaši kas attiecas uz Latvijai svarīgām preču grupām, piemēram, kokmateriāliem, taču nevajadzētu aizmirst, ka ES pozīcija lielā mērā būs atkarīga tieši no tā, kā izvērtīsies ASV un Ķīnas pretstāve. Svarīgi, ka šajā konkrētajā situācijā mums ir izdevīgāka nosacītā Ķīnas uzvara, jo, ja ASV “nolieks” Ķīnu, tad ES patiešām nekas cits neatliks kā vien sekot Putina norādēm un nostāties “pie saimnieka kājas un maigi luncināt astīti”.
Situācija ASV - Ķīnas tirdzniecības kara frontē attīstījās lavīnveidīgi. Kad 2. aprīlī Tramps fotografējās ar lielo tāfeli rokās, uz kuras bija valstu saraksts ar katrai valstij noteikto papildu muitas nodokli, tad Ķīnai tur bija ierakstīti 34%. Uz to Ķīna 4. aprīlī atbildēja absolūti simetriski - nosakot tieši tādu pašu 34% muitas nodokli ASV precēm.
Šeit svarīgi atzīmēt divas lietas. Pirmā. Ķīna atbild uzsvērti simetriski. Precīzi tieši tāpat kā jūs pret mums, mēs pret jums. Ne par procenta simtdaļu vairāk, ne mazāk. Kā uz aptiekas svariem. Taču Trampam ir sava aritmētika un savi “svari”, kuros tiek iekļautas arī agrākās “pārestības” un “krāpšanas”. Viņa “aprēķinos” ar saviem 34% viņš esot tikai nolīdzinājis agrāko netaisnību. Ķīnas atbilde Trampa skatījumā liecinot, ka tā vēlas turpināt ASV “apzagšanu”.
Tāpēc Tramps 7. aprīlī paziņoja par ievedmuitas nodevu dubultošanu Ķīnas precēm. Kopējā ievedmuita, sākot no 9. aprīļa, tad sasniegtu 105%, kas faktiski nozīmētu gandrīz pilnīgu tirdzniecības apstāšanos. Ķīnas Ārlietu ministrija jau izplatījusi sausu paziņojumu, kurā teikts, ka tā gan nevēlas ne tirdzniecības, ne tehnoloģisko, ne kāda cita veida karu, tomēr ir gatava jebkuram scenārijam un reaģēs simetriski. Šī apmainīšanās ar “laipnībām” ir izraisījusi sen nepieredzētu starptautisko fondu tirgu nogruvumu. Turklāt pilnīgi visās biržās bez izņēmuma. Ieguvēju no Trampa “tarifu kariem” nav.
Šeit nesāksim izvērt, kuri no aprēķiniem - Trampa vai Ķīnas - ir godīgāki, kuram vairāk taisnības. Kā tas dzīvē mēdz būt - katram ir sava taisnība. Ne mēs būsim tie, kuri izšķirs šo strīdu. Svarīgāk ir zināt, kādas ir pušu iespējas un izturības rezerves šajā “karā”.
Te arī esam nonākuši līdz otrai lietai, par ko minēju. Lai arī Ķīna atbild precīzi simetriski, abu pušu pozīcijas galīgi nav simetriskas. Ķīnas eksports uz ASV trīskārtīgi pārsniedz importu no ASV. 2024. gadā Ķīnas eksports uz ASV bija 438 miljardi ASV dolāru, bet imports tikai 143 miljardi.
Pirmajā brīdī var likties, ka šāda disproporcija noliek Ķīnu stipri neizdevīgākā pozīcijā šajā “karā”. Skaidrs, ka, tirdzniecībai apstājoties, sāpīgāk to izjutīs tā puse, kurai šī tirdzniecība veido lielāku īpatsvaru tautsaimniecībā. ASV tirdzniecībā ārējā tirdzniecība veido tikai 12%. Pārliecinoši dominē iekšējā tirdzniecība, kas to nostāda krietni izdevīgākā situācijā nekā citas valstis, kurām tieši ārējā tirdzniecība ir daudz nozīmīgāka ekonomiskā komponente.
Kāda ir Ķīnas spēcīgā puse, kas šo “karu” neļauj skatīt kā pagalam nevienlīdzīgu ar iepriekš zināmu uzvarētāju? Sinologi atzīmē, ka Ķīnai šāds iespējamais pavērsiens nebija negaidīts. Jau Trampa pirmās prezidentūras laikā sākās šī tarifu “virves vilkšana”. Visus šos gadus Ķīnas valdība, kura atšķirībā no Trampa neko nedara impulsīvi un visam rūpīgi gatavojas, ir gatavojusies šādam notikumu pavērsienam.
Tāpat tiek atzīts, ka nemitīgi pa dažādiem kanāliem notiek konsultācijas un tiek panākta tarifu neattiecināšana uz daudzām preču grupām. Tas attiecas ne tikai uz Ķīnu, bet uz visām šajos “tarifu karos” iesaistītajām pusēm. Piemēram, kokmateriāliem no Latvijas vismaz pagaidām uz ASV ir saglabājusies 0% ievedmuita.
Viens no galvenajiem Ķīnas trumpjiem šajā “karā” ir tas, ka Ķīna ir pasaulē lielākais ASV valdības kreditors. Visus šos gadus Ķīna ir apgādājusi ASV ar tai nepieciešamajām precēm, pretī saņemot (nosacīti runājot) apdrukātus papīrīšus ar Bendžamina Franklina portretu. Pēdējā laikā pat ne tos. Tikai noteiktus digitālos signālus starptautiskajās norēķinu sistēmās.
Līdz šim tieši Ķīna bija galvenais ASV valdības vērtspapīru (obligāciju) pircējs, kas ļāva ASV salīdzinoši lēti pārfinansēt savu milzīgo valdības parādu. Ja Ķīna pārtrauktu piedalīties ASV vērtspapīru izsolēs un, gluži otrādi, sāktu atbrīvoties no šīm obligācijām, tad pasaules valūtas sistēma varētu piedzīvot gluži tektoniskas izmaiņas. Varētu pat parādīties kāds vārgs cerību stariņš tiem, kas jau gadu desmitiem sapņo par ASV dolāra “Ponci piramīdas” sabrukumu.
Pagaidām gan nekas par to neliecina un, piemēram, BBC aptaujātie eksperti sliecas domāt, ka ASV un Ķīnas ekonomikas ir tik ciešām saitēm sietas, ka agri vai vēlu puses atzīs šī tirdzniecības kara bezjēdzīgo, abpusējus zaudējumus nesošo raksturu un klusiņām, lai nezaudētu seju, vienosies.
Taču pastāv ar citi scenāriji. Turklāt tie balstās ne tikai uz vispārzināmās Trampa spītības un acīmredzamas savu spēku pārvērtēšanas, bet gan uz daudz nopietnāka pamata. Runa ir par iespēju, ka Ķīna, apzinoties, ka agri vai vēlu šāda saķeršanās ar ASV būs nenovēršama, ir nolēmusi pārcirst šo Gordija mezglu jau tagad.
Kā raksta labi informētais Honkongas izdevums “Asia Times”, Pekina ir nolēmusi kādu laiku savilkt jostas. Labāk pārkārtot savu ekonomiku, atsaistot savu ārējo tirdzniecību no ASV atkarības, nekā turpmākos gados ciest stratēģiski arvien lielākus zaudējumus, pakļaujoties Trampa diktātam.
Citiem vārdiem, ja jau ASV grib diktēt pasaulei savus noteikumus, lūdzu. Bet ne mums. Paskatīsimies, kurš kuram tajā upē garām aizpeldēs. Vai Trampa terminoloģijā - kurš kuram bučos pakaļu.
