Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šā gada 18. martā ir oficiāli iesniedzis Saeimas prezidijam likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī” un grozījumus trīs likumos, kas nosaka Latvijas Bankas (LB) prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera izraudzīšanās un izvirzīšanas kārtību.
Edgara Rinkēviča ierosinātie grozījumi paredz, ka šo trīs augsto amatpersonu izvirzīšanas tiesības turpmāk būs prezidentam, nevis desmit Saeimas deputātiem kā līdz šim. Šos grozījumus prezidents pamato ar pagalam haotisko LB prezidenta amata kandidātu izvirzīšanas precedentu, kad “ievēlēšanas amatā process bija novēlots, sabiedrībai neizprotams un sadrumstalots”.
Nav noliedzams, ka šajā LB prezidenta amata kandidātu izvirzīšanas un ievēlēšanas procesā parādījās virkne sistēmisku nepilnību. Tāpat jāatzīst, ka LB prezidenta ievēlēšana arī agrāk neizcēlās ar lielu demokrātismu un caurspīdību. Atcerēsimies, ka Ilmārs Rimšēvičs tika pārvēlēts četras reizes tikpat kā bez konkurences, lai gan beidza savu karjeru ar skandālu un joprojām tiesvedībā esošiem kriminālprocesiem.
Tiesībsarga amats Latvijā ir acīmredzami ieviests no ārpuses un vismaz pagaidām sevi nekādi nav attaisnojis. Tiesībsarga balsi dzird reti. Tai nav autoritātes politiskajā šķirā, jo šī amatpersona savas funkcijas pilda neslēpti formāli. Tas ir, nevienu neaiztiekot. Varbūt cits, spējīgāks cilvēks spētu pacelt tiesībsarga amata prestižu augstākā līmenī.
Kaut ko līdzīgu var teikt arī par valsts kontroliera (VK) amata ieņēmējiem. Kopš Ingūnas Sudrabas laikiem šajā amatā nākamie kontrolieri bijuši visai blāvi un neievērojami. Tas gan daļēji izskaidrojams ar pašas Sudrabas nesekmīgo politisko karjeru, kas ar atpakaļejošu datumu mazināja arī VK autoritāti.
Var saprast prezidenta vēlmi mainīt šo amatpersonu izvirzīšanas kārtību, lai panāktu to autoritātes palielināšanos. Kur slēpjas problēmas sakne?
Saeimas deputātu intereses ne vienmēr sakrīt ar sabiedrības interesēm. Deputātiem svarīgāk ir 1) labi izskatīties savu vēlētāju acīs; 2) labi izskatīties savas partijas vadības acīs; 3) ievēlēt tādu amatpersonu, kas tieši vai netieši nebojās dzīvi ne pašam, ne visai politiskajai šķirai.
Respektīvi: jo samiernieciskāka, neuzstājīgāka, neprincipiālāka būs izvēlētā amatpersona, jo labāk. Uzvedīsies klusi, mierīgi un ar liekām aktivitātēm netraucēs visiem, tai skaitā politiskajai šķirai kopumā, mierīgi dzīvot.
Pirmajā brīdī varētu domāt, ka vēlme labi izskatīties vēlētāju acīs ir tas pats, kas darboties sabiedrības (vēlētāju) interesēs. Taču šāds pieņēmums ir tikai šķietams. Rimšēvičs LB prezidenta amatā ir uzskatāms šī maldīgā pieņēmuma piemērs.
Lai arī politiskajā šķirā jau gadiem klīda runas par Rimšēviča iespējamo noklīšanu no ceļa, politiķi baidījās viņam kaut ko pārmest. Rimšēvičs bija nepārspējams sava tēla veidošanas meistars. Īsts, nevis uzpūsts PR guru. Visi mūsu izslavētie reklāmisti viņam būtu cienīgi tikai ūdeni pienest. Līdz ar to LB prezidenta autoritāte sabiedrībā bija tik augsta, ka neviens nevēlējās ar viņu ielaisties diskusijās. Kāpēc tikt pataisītam par muļķi, ja var mierīgi nobalsot un visi apmierināti.
Arī tiesībsarga, VK un pēdējā laikā arī citu augstu amatpersonu izvirzīšanas procesā par galveno ir izvirzījies šis pats punkts: starp iespējamiem pretendentiem jāatrod tāds, kurš vismazāk tricinās gaisu. Tāds, kurš uzvedīsies neuzkrītošāk un klusāk.
Var rasties loģisks pretarguments šādai versijai: bet šāda blāva kandidāta izvirzīšana taču nonāk pretrunā ar deputātu personisko interešu pirmo punktu. Deputāti, izvirzot “nekādus” kandidātus, neiegūst vēlētāju simpātijas, jo vēlētāji pārsvarā gribētu augstos amatos redzēt spilgtas, enerģiskas, izlēmīgas personas.
Taču skatīsimies otro punktu: ierindas deputāti ir lielā mērā atkarīgi no savas partijas vadības, bet tie savukārt spiesti sabalansēt savu vēlētāju intereses (vēlmi pēc spilgtām, enerģiskām, izlēmīgām amatpersonām) ar savām paša interesēm (vēlmi pēc pielaidīgām, savējos neaiztiekošām un “saprotošām” amatpersonām). Tad nu jāatrod cilvēki, kuri ir daudzmaz pieņemami visiem. Gan “tautai”, gan politiskajai šķirai, bet, kā zināms: kas der visiem, neder nevienam.
Rezultāts ir tāds, kāds ir. Es apzināti nesaucu nevienu amatpersonu vārdā, jo pēdējo piecpadsmit gadu laikā mēs esam nodzīvojušies tiktāl, ka gandrīz grūti nosaukt kādu pietiekami augstu amatpersonu, par kuru varētu teikt: jā, tā nu gan ir savā īstajā vietā - spilgta, profesionāla un enerģiska.
Varbūt šādam raksturojumam atbilst pats prezidents? Iespējams. Tas varbūt arī tāpēc, ka viņš savu amatu lielā mērā izcīnīja pats, meistarīgi izspēlējot politiskā šaha kombināciju. Tiesa, vienu brīdi viņš savas aktivitātes bija piebremzējis, bet ar šo ierosinājumu atkal demonstrē gatavību noteikt politisko dienas kārtību. Proti, to, ko cilvēki gaida no augstajām valsts amatpersonām. Ne tikai no prezidenta, bet arī no citiem.
Jautājums tikai - vai šoreiz prezidents ar savu piedāvājumu ir trāpījis desmitniekā? Tā vien šķiet, ka uzdevuma nosacījumi ir izvirzīti pareizi: esošā kārtība nenodrošina labāko kandidātu nonākšanu augstos amatos, savukārt risinājums ir diskutabls.
Ir vispārzināma politiskā atziņa: nedrīkst veidot likumus, pieskaņojot tos konkrētiem cilvēkiem vai konkrētiem gadījumiem. Šobrīd Latvijas prezidenta amatā ir viens cilvēks, bet kaut kad nākotnē var nonākt jau pavisam cits. Kā tas redzams pasaules praksē, par prezidentiem var kļūt cilvēki ar stipri dažādiem uzskatiem. Ne tikai politiskajiem, bet arī morāli ētiskajiem. Tāpēc ir svarīgi saglabāt dažādu varas atzaru līdzsvaru un tā dēvēto svaru/atsvaru principu.
Ja LB prezidenta, tiesībsarga un VK vadītāja amata izvirzīšana tiek uzticēta valsts prezidentam, tad kāpēc arī ne citu amatpersonu izvirzīšana? Piemēram, KNAB, SAB vai VDD vadītāja izvirzīšana? Tā varētu šo sarakstu turpināt līdz bezgalībai.
Piedāvāju kompromisa variantu. Saglabājot esošo amatpersonu izvirzīšanas sistēmu, dot valsts prezidentam tiesības izvirzīt arī savu kandidātu. Praksē tas izskatītos šādi: ja kandidātu izvirzīšana notiek loģiski, saprātīgi un caurspīdīgi, tātad normāli un jēgpilni, tad prezidentam nav nekādas vajadzības iejaukties vēl ar savu kandidātu. Savukārt, ja sākas kārtējās partiju politiskās spēlītes un virves vilkšana, tad prezidentam nav uz to bezspēcīgi jānoraugās. Viņš var izvirzīt savu kandidātu, tādējādi it kā pasakot: beidziet ākstīties.
Ja nu kaut kad nākotnē par prezidentu kļūst kāds ne pārāk valstiski domājošs personāžs, tad viņš nevarēs uztiept Saeimai savus kandidātus, jo labākajā gadījumā tas būs viens no vairākiem. Pašreizējā prezidenta priekšlikumā varas atzaru līdzsvaru it kā nodrošina tas, ka Saeimai tāpat būs jāapstiprina šis prezidenta izvirzītais cilvēks, taču, ja jāapstiprina viens no viena, tad uz deputātiem izdarīt spiedienu ir vieglāk, nekā ja ir arī alternatīvi kandidāti.
Paredzēt visu - kas un kā varētu kaut kad notikt - tāpat nevar, taču riskus minimizēt var. Jebkurā gadījumā: jo plašākas ir alternatīvas, jo mazāk iespēju negodprātīgām amatpersonām uzurpēt varu. Ja pagājušajā decembrī ne tikai 10 Saeimas deputātiem, bet arī valsts prezidentam būtu bijusi iespēja izvirzīt savu LB prezidentu, tad, visticamāk, tās politiskās spēlītes, par kādām pārvērtās šīs LB prezidenta vēlēšanas, nebūtu notikušas.
Jāpiebilst, ka esošajam prezidenta priekšlikumam ir paliels risks netikt apstiprinātam, jo deputāti ārkārtīgi nelabprāt ir gatavi samazināt savu pilnvaru apjomu. Tāpēc kompromisa variantam, kurā saglabājas esošās deputātu pilnvaras, bet prezidentam tiek dotas līdzvērtīgas tiesības izvirzīt savu kandidātu, būtu lielākas izredzes tikt Saeimā pieņemtam. Līdz ar to būtu gan vilks paēdis, gan kaza dzīva.
