Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs svētdien, 9. martā, intervijā britu televīzijas kanālam “Sky News” aicināja citas Eiropas valstis sekot Latvijas piemēram un ieviest obligāto iesaukumu militārajā dienestā, jo Eiropa esot militāri “diezgan vāja”.
Šis mūsu prezidenta aicinājums tika atreferēts daudzos pasaules ziņu kanālos kā atdarināšanas cienīgs paraugs. Pašu mājās gan netrūka skeptiķu, kuri norādīja uz mūsu iesaukuma simbolisko, skaitliski niecīgo raksturu. Patiesības labad gan arī pats prezidents intervijā to atzīmēja, sakot, ka šobrīd šis dienests vēl atrodas veidošanās stadijā un vairāk balstās uz brīvprātības principiem, nevis obligātumu.
Jādomā, ka Rinkēvičs šo militārā dienesta iesaukumu nepieminēja nejauši. Ideja par Valsts aizsardzības dienesta (VAD) ieviešanas nepieciešamību izskanēja jau uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā (tāds pagarš eifēmisms vārdam - karš), taču pats likums tika pieņemts tikai 2023. gada 5. aprīlī. Tūlīt būs apritējuši divi gadi, kopš tas pieņemts, bet šis it kā obligātais dienests tā arī nav kļuvis vispārējs un visaptverošs, kā bija plānots pēc sākotnējās ieceres. Tas joprojām palicis izteikti selektīvs un skaitliski niecīgs.
Šeit gribas atgādināt NATO ģenerālsekretāra Marka Rites 2024. gada 12. decembrī teikto: “Ir pienācis laiks pāriet uz kara laika domāšanu.” Parasti Latvijā, piesaucot šo frāzi, tiek uzskatīts, ka mēs jau nu gan, dzīvojot blakus Krievijai, sen esam pārgājuši uz kara laika domāšanu. Tur, Rietumeiropā, gan cilvēki joprojām guļot dziļā lāču miegā un no Kremļa nākošās briesmas neapjauš.
Diemžēl situācija ar VAD liecina, ka vēlamais tiek uzdots par esošo. Neskatoties uz to, ka briesmas no austrumiem tiek uztvertas kā gluži reālas, joprojām saglabājas vecā miera laika domāšana, kuras pamatideja: par mūsu drošību parūpēsies kāds cits. Vēl nesen šis “cits” bija ASV, NATO, izslavētais 5. pants, starptautiskā brigāde Ādažos, Zemessardze vai vēl kāds. Par drošību lai rūpējas kāds, tikai ne es un mani tuvinieki. Pat ja tas tā netiek formulēts, zemapziņas līmenī šī domāšana joprojām ir plaši izplatīta.
Atcerēsimies, par ko tika diskutēts 2023. gadā, kad VAD likums tika pieņemts? Par šī iesaukuma attiecināmību uz sievietēm. Proti, kā šis likums iekļausies kreiso/labējo “kultūrkariņu” rāmjos. Respektīvi, nevis kā šis likums ietekmēs mūsu reālās kaujas spējas, bet gan kā tas izskatīsies ideoloģiskajā “karā” ar kartona zobentiņiem.
Strīdīgais jautājums bija: vai sieviešu izslēgšana no dienesta obligātuma kaut kādā veidā nediskriminē sievietes? Par to, kā šie dzimumu jautājumi ietekmē mūsu valsts aizsardzības potenciālu, diskusijas nenotika. Acīmredzot tas tobrīd nešķita tik svarīgi.
Rezultātā visi līdzšinējie iesaukumi ir aizritējuši izteikti formāli. Precīzu jauniesaukto skaitu mūsu aizsardzības ministrija neuzrāda, bet publiski izskanējis, ka 2024. gada janvārī tika iesaukti 224 brīvprātīgie, jūlija iesaukumā esot iesaukti ap 600 cilvēku, kad brīvprātības princips jau gāja kopā ar nejaušas izvēles principu.
Par šā gada janvāra iesaukumu ziņu nav. Līdz pat Trampa nākšanai pie varas ASV tika uzskatīts, ka ar to ne tikai pietiek, bet Latvijas bruņoto spēku kapacitāte (virsnieku/instruktoru skaits) nemaz neļauj absorbēt lielāku jauniesaucamo skaitu.
Tagad, kad valsts prezidents šā gada 5. marta preses konferencē definēja jauno uzdevumu - līdz 2030. gadam dubultot Latvijas bruņoto spēku skaitlisko sastāvu, ir absolūti skaidrs, ka ar līdzšinējo brīvprātības, izlozes principu doto uzdevumu izpildīt nevarēs. Līdz ar to nepieciešams fundamentāli mainīt pašu iesaukšanas principu - no atsevišķu “neveiksminieku” iesaukuma uz vispārēju iesaukumu, no kura grūti izvairīties.
Svarīgs jautājums, uz kuru politiskajām aprindām nebūs viegli atbildēt: vai politiskās partijas uz ievērojamu VAD iesaukuma paplašināšanu un tā obligātuma reālu nodrošināšanu ir gatavas? Pagaidām neviena partija šo punktu nav iekļāvusi savu partiju prioritāšu augšgalā, acīmredzot baidoties tādējādi aizbaidīt kādu elektorāta daļu.
To var saprast, jo mūsdienās jebkurš obligātums, piespiešana tiek uztverta ar pretestību. Cilvēki ir pieraduši pie zināmas vaļības, kad var darīt tikai to, ko pats grib. Arī iet uz sevis pārbaudi ar grūtībām viņi vēlas brīvprātīgi. Piemēram, daudzi iziet Zemessardzes apmācības līdzīgi kā augstas grūtības daudzdienu pārgājienu sarežģītos vides apstākļos. Bieži vien šīs apmācības tiek uztvertas kā tāds aizraujošs piedzīvojums, kad katrs var sevi pārbaudīt un apliecināt, ka ir “īsts vīrs”.
Problēma ir tā, ka šī sevis pārbaude caur smago “piedzīvojumu” patiesībā ir tīra miera laiku domāšanas izpausme. Kā grūts pārgājiens kalnos. Kara laika domāšana būtu tad, kad tas būtu nevis interesants, ne pārāk ilglaicīgs piedzīvojums, ar ko labprāt padalīties sociālajos tīklos, bet gan reāls, nebūt ne patīkams pienākums, kurš jāiziet (gribi vai negribi) ikvienam vīrietim. Gluži kā iniciācijas rituāls arhaiskajās sabiedrībās. Par sieviešu lomu un vietu bruņotajos spēkos jārunā atsevišķi, un tas nav šī raksta mērķis.
Varam jau ironizēt par šīm “arhaiskajām” sabiedrībām, bet pēdējo gadu un it īpaši pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka “modernajām” sabiedrībām, kurās cilvēki dara tikai to, ko grib, un katru piespiešanu uztver kā sevis apspiešanu, draud nonākšana situācijā, kad tās nav spējīgas nodrošināt savu pašu drošību. Pagaidām šīs “modernās” sabiedrības apjukušas groza galvu gluži kā Džons Travolta slavenajā “memē”, bet tām var drīz nākties izdarīt nopietnas izvēles, lai nenonāktu patiesi (nevis šķietami) apspiestā stāvoklī.
Daudzi, kuri dzimuši jau brīvajā Latvijā vai īsi pirms tam, pat īsti nesaprot, ko nozīmē dzīvot totalitārā sabiedrībā. Viņiem par to ir tikai tīri teorētisks priekšstats. Viņi domā (cer), ka tas būs kaut kā līdzīgi kā tagad, tikai karogs un himna būs cita. Ļoti gribētos cerēt, ka viņi tā arī paliks neziņā un nesaprašanā. Bet lai viņiem tas nebūtu jāizcieš, ir sevi jāpiespiež un jāizpilda daži pienākumi pret to sabiedrību, kurā gribētu dzīvot, jau šodien.
Obligātais valsts aizsardzības dienests ir šāds pienākums, un politiskajai šķirai būtu jābeidz baidīties to tā arī pasniegt. Tas tad arī būtu apliecinājums tam, ka beidzot patiesi esam pārgājuši uz kara laika domāšanu un neviens agresors mūs nepārsteigs psiholoģiski nesagatavotus.
