Sestdien, 8. martā, biedrība “Centrs Marta” rīkoja tradicionālo Sieviešu dienas solidaritātes gājienu par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību. Par gājiena mērķiem nav un nevar būt nekādu iebildumu. Jautājumi rodas par ko citu. Par pasākuma vizuālajā noformējumā izmantoto valodu. Par to, ka plakāti pārsvarā bija angļu valodā. Objektivitātes labad atzīmēsim, ka bija arī plakāti latviešu valodā, bet tie bija mazākumā.
Var, protams, teikt: katram ir tiesības iet ar plakātu tajā valodā, kādā grib. Angļu valoda Latvijā nav nedz aizliegta, nedz saistīta ar kaut kādu negatīvu fonu. Tajā pašā laikā to nevar skatīt atrauti no kopīgā konteksta. Šāda uzkrītoša svešvalodas lietošana rada blakus jautājumus. Kas ir šīs akcijas adresāts? Kam tā ir domāta?
Tiklīdz atbildes uz šiem jautājumiem kļūst izplūdušas, neviennozīmīgas, tā sabiedriskajā uztverē iezogas blakus jautājumi - uz kā dzirnavām ūdeni lejat? Lieliski saprotu, ka sieviešu tiesības, vardarbība ģimenē ir nopietni, nozīmīgi jautājumi paši par sevi, un nav tik svarīgi, kas vai kādi spēki no šo problēmu cilāšanas spēj “izsist” papildu politisku vai ideoloģisku kapitālu. Nav šī raksta mērķis apšaubīt vai mazināt šī gājiena deklarētos mērķus - sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesību, vardarbības novēršanu. Runa ir tikai un vienīgi par uzkrītoši plašo svešvalodas izmantošanu akcijas laikā.
Svarīgākais vārds šeit ir “uzkrītoši”, jo plakāti svešvalodā var būt un tie parasti neizraisa nekādus jautājumus. Īpaši, ja akcijai ir starptautisks raksturs. Piemēram, pasākumos Ukrainas atbalstam vai nosodot Krievijas agresiju Ukrainā. Šis 8. marta pasākums bija vietējas nozīmes un adresēts it kā vietējai sabiedrībai. Arī lozungi gluži sadzīviski un lieliski saprotami ikvienam. Piemēram, “Ja sit, tad nemīl”. Taču tikpat sadzīviskais - “māci savu dēlu” (nevis aizsargā meitu) - jau angļu valodā.
Var rasties jautājums - kāda gan starpība, kādā valodā ir akcijas dalībnieku nestie plakāti? Vai no tā mainās lietas būtība? Tur jau tā lieta, ka mainās. Paskaidrošu, kāpēc.
Dzimumu jautājumi, vienalga kādā kontekstā skatīti, ir ārkārtīgi sensitīvi jebkurā sabiedrībā, jo gandrīz viss, ko cilvēki dara, ir saistīts ar cilvēka kā bioloģiskas būtnes vēlmi pacelt savu vērtējumu citu cilvēku, it īpaši pretējā dzimuma, acīs. Šo īpašo jūtīgumu nedrīkst nenovērtēt un izlikties, ka šie jautājumi ir tādi paši kā jebkuri citi. Respektīvi, dzimumu jautājumi atrodas bīstami tuvu ideoloģiski seismiskās aktivitātes zonai.
Angļu valodas uzkrītoša izmantošana sensitīvi ietonētā pasākumā ļauj domāt, ka akcijas adresāts ir nevis vietējā publika, bet gan kādi citi, ārzemēs esoši sponsori, kuriem jānosūta pilns pārskats ar fotogrāfijām un finanšu tāmi par organizēto akciju. Vēlreiz uzsveru, ka teorētiski tam it kā nav nekādas nozīmes - kas šo pasākumu finansē, kas “aiz tā stāv”, jo galvenais ir - sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesība, vardarbības novēršana. Taču tas tā ir tikai teorētiski. Reālajā dzīvē cilvēki ar aizdomām uztver idejas, kuru popularizēšana tiek organizēta no ārienes. Vai vismaz izskatās, ka no ārienes. Īpaši laikos, kad pasaulē plosās ģeopolitiskā vētra.
Vai tiešām pasākuma organizatori to nesaprata? Vai viņiem būtu bijis grūti noorganizēt latvisko lozungu pārsvaru vizuālajā noformējumā? Protams, ka nē. Tas, ka tas netika darīts, liecina: viņiem nebija svarīgi, ko par šo akciju domā pašmāju sabiedrība. Pareizāk sakot, tā sabiedrības daļa, kura ir šīs akcijas šķietamā mērķauditorija. Galvenais, kā mūsu akciju novērtēs cilvēki ārzemēs un tā pašmāju sabiedrības daļa, kura arī ikdienā dod priekšroku visam angliskajam un rauc degunu pret visu latvisko. Respektīvi, savējie.
Nav šī raksta mērķis izvērtēt, kāds ir patiesais sieviešu līdztiesības līmenis Latvijas sabiedrībā. Jautājums, uz kuru vēlos vērst uzmanību, ir šī stūrgalvīgā nevēlēšanās ņemt vērā apkārtējo realitāti un jau pieminēto ģeopolitisko vētru, kas jau pavisam pārskatāmā nākotnē var pāraugt vispārējā orkānā ar gluži vai iznīcinošām sekām.
Diemžēl šī gluži normālā, nekaitīgā un varbūt pat vēlamā sieviešu solidaritātes akcija, ar šādu anglisko piesitienu objektīvi lej ūdeni uz akcijas antagonistu Putina/Trampa atbalstītāju dzirnavām. Kāpēc?
Lielākā daļa mūsu pašmāju putinistu/trampistu savu pozīciju pamato ar riebumu pret tā dēvētajām kreiso liberāļu pārmērībām, Baidena/Harisas gļēvo neizlēmību un tamlīdzīgi. Laikā, kad pasaulē notiek reāls karš, kad kritušo skaits pārsniedz tūkstošus dienā, viņi turpina vicināt savus kartona zobentiņus abu pušu tik iecienītajos “kultūrkaros”.
Var jau teikt, ka arī šis raksts, šie pārmetumi par angļu valodas pārmērīgo izmantošanu sieviešu solidaritātes pasākumā ir tā pati kartona zobentiņu vicināšana. Savā ziņā tam pat varētu piekrist, taču kara draudu apstākļos katrs šāds pasākums jāvērtē pēc jaunajiem realitātes kritērijiem.
Kas mums šodienas ģeopolitiskajā situācijā ir svarīgākais? Maksimāla sabiedrības vienotība uz Latvijas valstiskās identitātes pamata. Latviešu valodas kā valsts valodas maksimāla nostiprināšana. Latviešu valodas atzīšana par mūsu kopīgās identitātes pamatu. Jebkuri, pat netieši centieni mazināt latviešu valodas “svaru” šajā valstiskās identitātes “grozā” nozīmē mazināt mūsu valsts kopējo aizsardzības potenciālu. Lai kādiem “labiem nodomiem” šī mazināšana būtu pamatota.
Ja cilvēkiem ir neapvaldāma vēlme paust savu nostāju ideoloģiskajos, kreiso/labējo kultūrkaros, tad to var darīt arī skaidrā latviešu valodā, tādējādi norādot: labi, es saglabāju savu ideoloģisko pozīciju un to nedomāju mainīt, bet šajā vispārējā ģeopolitiskajā pretstāvē skaidri stāvu Latvijas nacionālās identitātes pozīcijās.
Ja šāda nostāja netiek demonstrēta, ja turpinām - kāda starpība, kādā valodā tas sauklis uzrakstīts, tad rodas aizdomas - kurā pusē tad īsti esi? Kara vai tā draudu apstākļos redzējums kļūst melnbalts - vai nu, vai nu. Vai vienā, vai otrā pusē.
Piemēram, trampisti var stāstīt, ko grib, objektīvi viņi ir Trampa/Putina pusē. Tieši tāpat, ja Trampa/Putina kultūrkaru ideoloģiskie pretinieki ieņem pretlatvisku/globālistisku pozīciju, tad viņi masu apziņā iegūst ienaidnieka veidolu, jo īstā karā cilvēki ir gatavi aizstāvēt savu zemi pret iebrucējiem (svešajiem), ir gatavi cīnīties par savu nacionālo identitāti, nevis iet zem artilērijas uguns par nosacīto “Stambulas konvenciju”.
Kartona zobentiņu vicināšanas laiks verbālajos kultūrkaros ir beidzies. Ir skaidri jāieņem noteikta pozīcija, un katrs mēģinājums - es jau esmu par Latviju, bet šis jautājums ir pavisam par ko citu - jāvērtē kā laikmetam neatbilstoša divdomība, kā mēģinājums sēdēt uz diviem krēsliem. Ja esi par Putina līdzskrējēju Trampu, tātad pret Latviju. Ja par angļu valodu tur, kur bez problēmām var iztikt ar latviešu valodu - tātad pret Latviju.
