Visi apskatnieki, ar kuriem sanācis runāt, kopš Tramps kļuvis pilnvērtīgs Baltā nama saimnieks, norādīja uz Vācijas Bundestāga vēlēšanām, kuras būšot ārkārtīgi svarīgas pasaules turpmākajai drošībai un politiskās sistēmas stabilitātei. Tagad tās ir notikušas, un varam atviegloti uzelpot – vēlēšanu rezultāti ir gandrīz vai labākie no iespējamajiem, ņemot vērā pašreizējās Vācijas realitātes.
Vācijas vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja labēji centriskā Kristīgo demokrātu un Kristīgo sociālistu (Bavārijas labējo) apvienība CDU/CSU - 28,6% (210 mandāti); “Alternatīva Vācijai” (AfD) 20,8% (152); kreisi centriskā Sociāldemokrātu partija SPD - 16,4% (120) ; “Zaļie” - 11,6% (85) ; “Kreisā” partija - 8,8% (64). Viena vieta ir vienmandāta apgabalā uzvarējušajam dāņu minoritātes “Dienvidšlēsvigas vēlētāju savienības” pārstāvim. Vairākumam nepieciešamas 316 balsis. Kristīgie demokrāti kopā ar sociāldemokrātiem ieguvuši šo vairākumu - 330 deputātu vietu.
Kāpēc rakstu, ka vēlēšanu rezultāti ir labākie no iespējamajiem? Tāpēc, ka 5% barjeru par mata tiesu nepārvarēja kreisi populistiskā (proputiniskā) Zāras Vāgenknehtas savienība (BSV). Šī partija ieguva 4,972% balsu un palika ārpusē, tādējādi izmainot visu pārējo partiju mandātu sadalījumu par labu tam, lai uzvarētājpartija - Fridriha Merca vadīta CDU/CSU - varētu veidot valdību tikai ar vienu koalīcijas partneri - SDP.
Tiesa, teorētiski varēja būt vēl labāks vēlēšanu rezultāts - BSV paliek ārpusē, bet 5% barjeru pārvar labējie liberāļi - brīvie demokrāti. Taču labi ir arī tā, kā ir. Tagad Vācijai būs vieglāk uzņemties to Eiropas līdera lomu, uz kādu pretendē Mercs, jo Putina atbalstītāja Vāgenknehta no lielās politikas ir laukā un uz laukuma ir palikusi tikai viena izteikti proputiniska, antiukrainiska partija - AfD, ar kuru neviens pat netaisās ielaisties sarunās par kaut kādiem “dīliem”.
Vai Mercam šo Eiropas līdera lomu izdosies ieņemt, to neprognozēsim, bet apņēmība ir. Uz Šolca neizlēmības fona Mercs izskatās tiešs un noteikts. Protams, viena lieta ir būt opozīcijā un kritizēt valdību, bet pavisam cita, kad visa atbildība gulstas uz tevi, taču Mercs nerada mutes varoņa iespaidu.
Lai arī vācu sociāldemokrāti ar Olafu Šolcu priekšgalā ir cietuši smagu sakāvi, viņi ir tuvākie un faktiski vienīgie iespējamie Merca sabiedrotie, jo mandātu sadalījums ir tāds, ka nekāda cita koalīcija tikpat kā nav iespējama. Tā kā proputiniskā, galēji labējā, uz nacisma robežas balansējošā AfD Vācijā ir ārpus pieņemamības koridora, tad bez kristīgajiem demokrātiem nekāda koalīcija nav iespējama, jo pārējām trijām partijām kopā ir tikai 269 vietas Bundestāgā (vairākumam, kā jau minēju, nepieciešams 316).
Teorētiski tas nozīmē, ka SDP valdības veidošanas deklarācijas rakstīšanas procesā varētu atsevišķos jautājumos lietot šantāžas taktiku, taču abas ir nopietnas partijas ar senām tradīcijām. Abas sevi pozicionē kā atbildīgas partijas, tāpēc “nostāšanās pozā” diez vai sagaidāma. Mercs jau paziņojis, ka viena no viņa prioritātēm ir pēc iespējas ātrāka valdības izveidošana, jo laika iesildīties nav. Viņš sola izveidot valdību līdz Lieldienām, kas šogad ir 20. aprīlī.
Šeit gan jāatceras, ka atšķirībā no Latvijas valdības deklarācijām Vācijas koalīcijas līgums parasti ir garš dokuments uz vairākiem simtiem lapu, kurā visai detalizēti un, galvenais, konkrēti definēti valdības uzdevumi, mērķi un rīcības plāns to sasniegšanai. Ne tā kā pie mums, kur šai deklarācijai ir vairāk dekoratīvs raksturs. Kur kopā salikti visu partiju vēlējumi, izņemot tos, kurus kā kategoriski nepieņemamus uzskata citi koalīcijas partneri.
Šeit jāpiemin, ka tieši divu samērā lielu partiju (Vāgenknehtas savienības un brīvo demokrātu) netikšana parlamentā palielināja kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu mandātu skaitu un ļāva viņiem tikai divatā veidot koalīciju bez “Zaļajiem”, kuru striktā pozīcija enerģētikas jautājumos varētu paralizēt Merca valdības efektīvu rīcībspēju.
Vācijas vēlēšanu milzīgo nozīmi noteica pēdējā laikā notikušās ģeopolitiskās pārmaiņas un nedaudz negaidītā ASV prezidenta Donalda Trampa “bromance” (brālīga draudzība) ar Krievijas diktatoru, kara noziedznieku Putinu. Cik šis “medusmēnesis” būs ilgstošs, ciešs un produktīvs, šobrīd grūti teikt, bet jebkuras vēlēšanas Eiropā, kurās panākumus gūst putinisti/trampisti, ir smags trieciens visiem, kuri jūtas Putina militārisma apdraudēti. Ja Vācijā Vāgenknehtas “bunds” (savienība) būtu ticis parlamentā un “riktīgie” putinisti - AfD - būtu ieguvuši vēl lielāku mandātu skaitu, tad jaunajai Vācijas valdībai būtu grūtāk realizēt Ukrainu (līdz ar to visu Eiropas drošību) atbalstošu politiku.
Mums, Latvijai, tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tikai Ukrainas varonīgā cīņa mūs pasargā no Krievijas impēristu tīkojumiem. Ja vēl pirms mēneša mēs varējām uzskatīt, ka atrodamies zem droša NATO 5. panta un ASV drošības lietussarga, tad tagad labāk nepieminēt ne 5. pantu, ne vēl jo vairāk ASV drošības garantijas. Šo garantiju vārds ir - Budapeštas memorands. Respektīvi, tukšs papīrītis, ar kura palīdzību izmanīt no naiviem valstu vadītājiem to, ko grib “lielie”. Tā Krievija un ASV 1994. gadā no Ukrainas izmānīja tās rīcībā esošo kodolarsenālu, pretī iedodot papīrīti - Budapeštas memorandu.
Potenciālais Vācijas kanclers Mercs šajā ziņā runā skaidru valodu. Vēlēšanu priekšvakarā viņš paziņoja, ka viņam neesot “nekādu ilūziju par Trampu” un “soli pa solim esot jābūvē no ASV neatkarīga aizsardzības sistēma”. Jau pēc vēlēšanām Mercs šo ideju atkārtoja, uzsvērdams, ka Vācijas aizsardzības spēju atjaunošana būšot viņa valdības prioritāte. Tāpat kā palīdzības sniegšana Ukrainai, kas, pēc Merca vārdiem, līdz šim neesot bijusi pietiekama.
Pašreizējais kanclers Olafs Šolcs jau paziņojis, ka sarunās par jaunās valdības veidošanu nepiedalīsies un arī ne uz kādu ministra amatu jaunajā valdībā nepretendēšot. Arī tā ir laba zīme, jo viņa vietā SPD vadībā, visticamāk, nonāks Vācijas pašlaik populārākais politiķis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, kurš Vācijas militārā spēka atjaunošanas jautājumā ir Merca dedzīgs domubiedrs.
Var rasties jautājums - kāpēc SPD par kanclera amata kandidātu virzīja Šolcu, nevis Pistoriusu? Iemesli ir divi, viens otru papildinoši. Vācijas demokrātiskā tradīcija tā nosaka - kas nomināls līderis, to arī virzām. Līdera maiņa pirms vēlēšanām liecina par partijas iekšējo vājumu. Netieši šo pieņēmumu apstiprināja pērnruden notikušās ASV prezidenta vēlēšanas, kad Demokrātu partija vasarā nomainīja savu kandidātu, bet rezultāts izrādījās nesekmīgs.
Otrs, varbūt pat svarīgāks iemesls ir partijas iekšējā hierarhija. Politiskajā un valsts pārvaldes aparātā pārsvarā sēdēja Šolca cilvēki, un viņi līdz pēdējam brīdim cerēja savas vietas saglabāt “savējo” pulciņā. Respektīvi, partijas augstākā vadība nebija gatava uz radikālām pārmaiņām partijā, iekams konstrukcija nesabrūk galīgi, kā tas notika tagad. Tagad ar atpakaļejošu datumu visi būs “gudri”, zinās, kā vajadzēja darīt, un aicinās visu sākt no jauna, no “baltas lapas”.
Kā jebkurā valstī, valdības veidošanā galveno lomu nosaka iekšpolitiskie jautājumi. Tā būs arī Vācijā, kur starp kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem ir daudzas grūti pārvaramas iekšpolitiskās pretrunas. Situāciju sarežģī lielais AfD atbalstītāju skaits, īpaši Austrumvācijas federālajās zemēs (Tīringenē gandrīz - 39%, Saksijā-Anhaltē - 37%, Mēklenburgā - 35% un Brandenburgā - 32%), kā arī “Kreisās” partijas samērā negaidīti labais rezultāts. Ņemot vērā, ka vēl janvāra sākumā “Kreisajai” partijai prognozes solīja palikšanu aiz 5% barjeras (2,9%), 8,8% ir izcils rezultāts. Turklāt vecuma grupā starp 18 un 24 gadiem tiem pat ir 20% atbalsts.
Šāds galēji kreiso uzplaukums liek būt bažīgiem tradicionālajiem (mērenajiem) kreisajiem - SPD. Acīmredzot viņu vēlētājs aiziet arvien radikālākā marksismā un SPD nosacītā “mērenība” vēlētājam neiet pie sirds. Šo vēlētāju radikalizēšanos ņēma vērā Mercs un pēdējā laikā ir tuvinājies AfD pozīcijai daudzos jautājumos, īpaši imigrācijas ierobežošanas jomā.
Savukārt SPD gadījumā virzīšanās kreisajā virzienā apgrūtinātu partijas potenciālo sadarbību ar Merca partiju. Līdz ar to tā varētu būt lielākā nākamās koalīcijas problēma - kā abām pusēm (patiesībā visai dīvainajai labējo un kreiso savienībai) saglabāt savas pozīcijas, ņemot vērā, ka vēlētāji radikalizējas un virzās no politiskā centra uz malām.
Te gan jāņem vērā, ka kopš Trampa revolucionārā uznāciena uz globālās politikas skatuves visi agrākie priekšstati par vēlamo politisko kārtību kļuvuši izplūduši un sākuši kustēties. Līdz ar to prognozēt, kas būs pēc mēneša vai pēc pusgada, ir tikpat kā neiespējami. Tomēr vienu var pateikt pavisam droši - Merca uzvara ir labākais rezultāts, kādu varējām gribēt Latvijai un latviešiem šajās Bundestāga vēlēšanās.
