Ir teiciens – labāk šausmīgas beigas nekā šausmas bez gala. Daudziem Evikas Siliņas valdība šķiet tīrā katastrofa. Valdība, kas kuļas uz priekšu kā pa celmiem. Jo ātrāk tā beigtu pastāvēt, jo labāk. Nav ko mocīties.
Var jau būt, ka nav nemaz tik traki. Var jau mēģināt Siliņas valdību neuztvert kā “baigās šausmas”. Tā vienkārši ir vāja. Tas tagad ir gandrīz vai visu politisko apskatnieku vienbalsīgs vērtējums. Šajās dienās nav gadījies lasīt vai dzirdēt kaut cik optimistisku valdības “restarta” prognozi. Valda vienprātība - no gultu pārbīdes “konservatorijā” tur valdošie tikumi nemainīsies.
Tāpēc jautājumi par to, ko bija nogrēkojusies, teiksim, izglītības ministre Anda Čakša vai kādi bija patiesie iemesli labklājības ministra Ulda Auguļa mešanai ārā no valdības, nav tie būtiskākie. Jo Siliņas valdība pati pozicionējas kā komunikācijas krīžu valdība. Šajā valdībā netiek atzītas kļūdas pēc būtības. Ja kaut kas notiek ne tā - tātad esot bijusi nepareiza komunikācija. Ir tikusi organizēta nomelnošanas kampaņa. Jāraksta iesniegums prokuratūrai par neslavas celšanu.
Taču paskatīsimies uz notiekošo pēc būtības. Ko mēs redzam? Kopš pagājušā gada 5. septembra Siliņas un valsts prezidenta Edgara Rinkēviča kopīgās preses konferences dienas kārtībā ir jautājums par (sauksim lietas to patiesajos vārdos) tikšanu vaļā no satiksmes ministra Kaspara Briškena. Drīz būs apaļš pusgads, kā šis jautājums tiek viļāts pa varas struktūru koridoriem.
Dzīvē viss ir vienkārši. Ja vienreiz parādīji vājumu, tad to atgūt ir grūti, gandrīz neiespējami. Saminstinājies, kad “Progresīvo” frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs uzšņāca: neuzdrošinies aizskart mūsējos, viss. Tagad nākas par šo toreizējo drosmes trūkumu ciest. Tagad vienīgais, kas acīmredzams - nenoslēpjama vēlme palikt amatā, vienlaikus izdabājot visiem, kas palīdzētu šo vēlmi nodrošināt.
Vai šāda gaisotne valdībā ir produktīvu darbu veicinoša? Diez vai. To vēl varētu pieciest, ja viss ietu gludi, starptautiskā situācija būtu mierīga un stabila, ekonomiskā konjunktūra - uzplaukuma fāzē. Tādos apstākļos galvenais - ļaut lietām ritēt savu gaitu un tām pārāk netraucēt. Diemžēl situācija ir pilnīgi pretēja. Starptautiskā situācija ir smagākā pēdējo 35 gadu laikā un ekonomikā, arī valsts pārvaldē ir samilzušas neskaitāmas problēmas plašā spektrā, sākot no “Rail Baltica” projekta problēmām, birokrātijas apkarošanas, beidzot ar demogrāfisko katastrofu - zemāko dzimstību Latvijas vēsturē.
Šādā situācijā sabiedrībā gluži automātiski rodas prasība pēc valdības, kurai var uzticēties. Aiz kuras platās muguras var justies droši. Sabiedrība gluži kā dzīvnieku bars mežā ar veģetatīvo nervu sistēmu jūt savu vadoņu nedrošību, nepārliecinātību. Ja Siliņai pērn septembrī nepietika drosmes un apņēmības uz sitiena atlaist Briškenu, kad “Rail Baltica” problēmas bija centrālais jautājums, tad uz šīs valdības izlēmīgu, apņēmīgu un drošu rīcību neviens vairs necer. Ar Auguli un Čakšu vai bez viņiem.
Par Siliņas valdības spēju kapacitāti mēs varējām pārliecināties jau Latvijas Bankas prezidenta izvirzīšanas un ievēlēšanas epopejā. Divu mēnešu muļļāšanās, solījumi vienoties par koalīcijas kandidātu un beigu beigās atgriešanās pie tā paša, vēl nesen izbrāķētā kandidāta. Tagad notiek kaut kas līdzīgs. Pusgadu nevar tikt galā ar “Briškena jautājumu”, līdz beidzot tas tiek risināts “solidāri”, katrai partijai upurējot pa vienam savējam.
Taču arī šī “upurēšana” notiek kaut kā neveikli, samocīti. “Restarts” tiek pārsaukts par “darba uzrāvienu ar atjaunotu (?) mandātu”. Kolēģis Māris Antonēvičs, kad Latvijas Radio pārraidē “Krustpunktā” apspriedām Siliņas darbības stilistiku, norādīja uz viņas duālo tēlu: vienās situācijās viņa uzvedas izteikti sievišķīgi, koķetē (konkrēti tika apspriesta viņas uzvedība intervijā ar Armandu Broku, kad Siliņa Brokam piedāvāja nākt iztrenkāt birokrātiju pēc Īlona Maska parauga), bet citās viņa cenšas tēlot “dzelzs lēdiju” pēc Mārgaretas Tečeres parauga.
Paziņojot par triju ministru atlaišanu (aicināšanu demisionēt) un “darba uzrāvienu ar atjaunotu mandātu”, Siliņa bija uzvilkusi “dzelzs lēdijas” masku. Sakniebtas lūpas, asas, aprautas, kā ar cirvi noskaldītas frāzes, nekādu smaidu un sievišķīgas valšķības. Stingrs, lietišķs “sniega karalienes” vai “sātana “Pradas” brunčos” stils.
Problēma vienīgi tā, ka Siliņa nav nedz Tečere, nedz Merilas Strīpas tēlotā “briesmone” “Pradas” svārkos. Šī ir viņas pašas sejas formai slikti pieguļoša maska. Cita lieta, intervijā pie Broka. Tur viņa smējās, koķetēja gluži dabiski. Būt “stingrajai kundzei” viņai varbūt dažreiz arī patīk, bet tā nav viņas dabiskā būtība. Tāpēc varbūt nav jēgas centies būt par to, kas neesi.
Sievietes šķietamais vājums dažreiz ir viņas spēks. Es šeit nevēlos taisnoties par seksismu. Visi mēs esam cilvēki, tai skaitā biznesā un politikā. Bioloģiju neviens nav atcēlis, un uztvert cilvēkus ārpus šīm dzimumu īpatnībām nozīmē aprakstīt apkārtējo pasauli, izmantojot iedomu realitātes jēdzienus. Vai šajā politiskajā situācijā, kad koalīcijai ir ārkārtīgi trausls vairākums; kad tuvojas visai nozīmīgas pašvaldību vēlēšanas un starptautiskajā arēnā ik dienas var sagaidīt gluži neparedzētus pārsteigumus - Siliņas sievišķīgo vadīšanas modeli (galvenais nav rezultāts, galvenais ir iekšējais komforts, savstarpējās attiecības) nepieciešams par katru cenu saglabāt? Par to lielas pārliecības nav.
Tajā pašā laikā (vismaz man) grūti saskatīt mūsu stipri šaurajā politiskajā arēnā kādus politiskos spēkus vai spilgtus politiķus, kuru nonākšana pie stūres varētu būtiski uzlabot Latvijas politisko un ekonomisko situāciju. Vienkārši neredzu cilvēkus, kuriem piemistu tas, ko daži dēvē par “dzelzīti”. Tas, ko amerikāņu politiskajā leksikā dēvē par “stamina”. Ilgstošu stresa izturību kombinācijā ar noturīgu mērķtiecību.
Cits jautājums, vai mums tādus vispār vajag? Bet ja nevajag, tad kāda starpība - Siliņa vai kāds cits “kompromisu cienītājs”, kura atrašanos pie varas nosaka nevis reālie darba rezultāti, bet gan attiecības ar citiem politiskiem spēkiem un pareiza “krīzes komunikācija”. Tas ir, labas sabiedriskās attiecības. Var jau pārbīdīt gultas. Tikai tad skaidri jāapzinās, kāpēc to darām. Iekšējām komfortam. Neapmierinātības kupēšanai.
Ja gribam būt godīgi paši pret sevi, tad tāda ir demokrātija, un tai diemžēl ir šādas blaknes. Gribi politiķi ar “dzelzīti” - dabū Trampu. Gribi simpātisku cilvēku - dabū Siliņu. Ko tādā situācijā darīt? Neizlikšos par viszini, kurš par visiem gudrāks. Nudien nezinu.
