Aizvadītā nedēļa pagāja ārpolitikas zīmē. Iekšpolitiskās kaislības uz mirkli norima, lai tagad, kad visi aktīvie spēlētāji atkal ir mājās vienkopus, tās atsāktos ar jaunu sparu. Pirmdienas vakarā pēc visai aktīvām politiskā procesa dalībnieku diskusijām partiju birojos un koalīcijas sēdē valdības vadītāja Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, ka tikšot veikts valdības restarts.
Atslēgas vārdi Siliņas tekstā ir frāze “viss būs taisnīgi un godīgi”, kas, pārtulkojot no politiskās valodas parastajā, nozīmē: “Pārmaiņas visām partijām būs vienādi sāpīgas. Tas ir, no katras partijas tiks nomainīts pa ministram.” Citiem vārdiem, lai valdība tiktu vaļā no viena smagā akmens, kas visus velk uz leju - satiksmes ministra Kaspara Briškena - būs jāupurē pa ministram arī no divām pārējām partijām.
Kariņa valdības nelāgais piemērs, kad, lai tiktu vaļā no pagalam nepiemērotās iekšlietu ministres Marijas Golubevas, nācās upurēt tā brīža ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu, izrādījies lipīgs. No otras puses, tas ir ne tikai apgrūtinājums, bet arī iespēja tikt vaļā no vājiem ministriem citās partijās. Taču te arī sākas pats smagākais un grūtākais.
Teorētiski jau ir it kā iezīmējušās grēkāžu lomas - vienā “maisā” ar Briškenu iet finanšu ministrs Arvils Ašeradens un labklājības ministrs Uldis Augulis. Taču tā tas izskatās tikai teorētiski, “uz papīra”. Pirmkārt, jau pats Briškens neraujas demisionēt un arī viņa partija “Progresīvie” īsti neatzīst, ka tieši viņam jāatbild par ilgstoši ignorētajām problēmām “Rail Baltica” projektā un citur. Taču neatkarīgi no Briškena reālās vai iedomātās vainas viņam ir jāuzņemas atbildība par šī un ne tikai šī projekta problēmām un jāiet prom. Briškena “noņemšana no trases” noteikti nav lielākā problēma.
Pieminētie Ašeradens un Augulis ir ilggadēji savu partiju biedri, kuri viegli var uzdot jautājumu: kāpēc es? Kāpēc ne [iekšlietu ministrs Rihards] Kozlovskis vai [klimata un enerģētikas ministrs Kaspars] Melnis, vai kāds cits? Vai tāpēc, ka “Progresīvie” tā grib? Kas tad te notiks, tie bērnudārznieki ar [frakcijas vadītāju Andri] Šuvajevu audzinātāja lomā mums te diktēs noteikumus? Nē, tā es neesmu ar mieru. Citiem ministriem nav mazāku problēmu.
Paralēli personāliju nomaiņām risinās jautājums par nozaru (ministrijas dzimtmuižu) pārdali, kas arī nav viegls process, jo skar partiju “saimnieciskā” spārna intereses. Visās ministrijās ir izveidojušās savas biznesa “iestrādnes” ar “vajadzīgiem” cilvēkiem, un tās var pārtrūkt, ja mainās partiju politiskā piederība.
Atcerēsimies kaut vai bēdīgi slaveno elektrovilcienu iepirkumu, kuru gadiem nevarēja noslēgt, jo nemitīgi mainījās valdības un Satiksmes ministrijas partejiskā piederība. Tas, ka jaunos elektrovilcienus sagaidījām nevis 2015. gadā, bet tikai 2023. gadā, ir redzamākais prezidenta Valda Zatlera 2011. gada 29. maija rīkojuma nr. 2 praktiskais rezultāts. Cita faktiski nav, jo atgādinu: atlaistajā 10. Saeimā “Vienotībai” bija rekordliels mandātu skaits - 33. Politiskā apvienība “Par labu Latviju” (Šlesera/Šķēles partija) ieguva astoņas vietas Saeimā un atradās dziļā opozīcijā.
Siliņas pirmdienas vakara paziņojums izsauca visai spēcīgu “deja vu” sajūtu. Turklāt pavisam nesenu. Šā gada 20. janvārī, pirmdienā, tika paziņots, ka koalīcija šonedēļ vienošoties par vienotu Latvijas Bankas prezidenta kandidātu. Nedēļas beigās šis vienotais koalīcijas kandidāts tika nosaukts - Santa Purgaile, bet beigās izrādījās, ka nekāda vienošanās nav panākta, un par LB prezidentu tika atkal ievēlēts agrāk izbrāķētais Mārtiņš Kazāks.
Līdz ar to vēl neko nevar līdz galam zināt, jo ne jau viens tāds Putins, kurš saka: ja pasaulē nav Krievijas, tad kam mums tāda pasaule. Tas ir, ja neesmu valdībā es, tad kam mums tāda valdība. Ja mani met ārā no valdības, tad paraušu Siliņu līdzi.
Sajutuši asins smaku, tas ir, valdības kopējo vājumu, sarosījušies politiskie opozicionāri un Vecrīgas kafejnīcu mūžīgie “valdību stādītāji”. “Apvienotais saraksts” (AS) pat izplatījis oficiālu paziņojumu, kurā aicina Valsts prezidentu izmantot Satversmes 46. pantā noteiktās pilnvaras un sasaukt valdības ārkārtas sēdi.
Ārkārtas sēdes darba kārtībā AS ieskatā būtu deviņi punkti, kuri visi ir tik vispārēji, ka par katru no tiem varētu rīkot Saeimas un valdības kopējo sēdi pēc ikgadējo “Ārpolitikas debašu” parauga. Kāds no šādas prezidenta sasauktas valdības sēdes būtu labums, varbūt zināms tikai pašam “Apvienotajam sarakstam”, taču ar šādu gaisa tricināšanu viņi sevi par nopietnu politisku spēku nepozicionē.
No otras puses, var jau teikt: tāds jau opozīcijas partijas liktenis. Lai gan, ja jau tiešām ir vēlēšanās iebāzt kāju valdības durvīs, tad varētu izvirzīt kādus konkrētākus priekšlikumus un norādīt uz valdības konkrētām kļūdām un misēkļiem.
Jāatzīmē, ka konkrētības trūkums ir galvenais opozīcijas vājais punkts. Var jau teikt, ka “valdības muļļāšanās ir jāizbeidz” (Edgars Tavars), vai jāapsaukā premjerministre par “idioti” (Didzis Šmits), taču tās visas ir emocijas, skaļi vārdi. Kas konkrēti ir nomuļļāts? “Rail Baltica”? Labi, piekrītu. Tad, lūdzu, kāds ir konkrētais jūsu partijas piedāvājums, ko nekavējoties virzīsiet, tiklīdz jūsu cilvēks tiks Briškena vietā.
Tas būtu konstruktīvs piedāvājums, nevis deviņi punkti par “ekonomikas stiprināšanu un noturību”, par “militāro spēju stiprināšanu”, par “militārās industrijas jaudu pieaugumu” un tā tālāk “Pūces plāna” stilā. Kur ir konkrētie piedāvājumi, kā visus šos nepārprotami vajadzīgos darbus izdarīt. Un kuri būs tie cilvēki, kuri to izdarīs?
Objektivitātes labad jāatzīmē, ka veids, kā svētdienā dažas minūtes pirms pusnakts Edvards Smiltēns panāca Saeimas lēmumu nākamo dienu - pirmdienu - pasludināt par brīvdienu, liecina, ka šim cilvēkam ir zināmas spējas šo to “stiprināt”, “veicināt” un “nodrošināt”. Tiesa, līdz šim šīs spējas izpaudušās jau minētajā dīvainajā veidā. Bet viņam vismaz šīs spējas ir. Vai tādas ir citiem valdības muļļāšanās piesaucējiem, pārliecības nav.
Skaidrs, ka Siliņas valdība ir visai nepopulāra. Žēl, ka mūsu socioloģiskās firmas neveic ikmēneša mērījumus par valdības popularitāti. Pēc LTV pasūtījuma tiek mērīti politisko partiju ikmēnešu reitingi, bet valdības reitingi kopumā ne. Laiku pa laikam tiek noteikta atsevišķu ministru popularitāte, bet arī tas nenotiek regulāri.
Šeit jāmet zināms akmens, pat nezinu, kurā lauciņā, jo tiek tērēti miljoni visādiem “Wolt”/”Bolt”, dārzeņu salātu pētījumiem, bet ikdienas valdības un citu politiskā procesa dalībnieku popularitātes monitorings valstiskā līmenī nenotiek. Līdz ar to nākas uzticēties sajūtām.
Spriežot “uz aci”, Siliņas valdībai ir kritiski zema popularitāte, tajā skaitā to cilvēku vidū, kuriem galīgi nebūtu par ko pašiem sūdzēties. Paradoksālā kārtā ne tikai “Apvienotajam sarakstam” ir problēmas ar konkrētību. Galvenie pārmetumi Siliņas valdībai ir visai efemēri - viņa nevelk, nav jaudas, viņai nav nepieciešamās autoritātes, pietrūkst izlēmīguma un tamlīdzīgi.
Lai arī politikā šādas birkas (piemēram, Briškens - tukšmuldētājs) samērā labi strādā, tām blakus nepieciešams nolikt reālus, nepagāžamus faktus, kas šo pielipināto birku apstiprina (kā tas ir Briškena gadījumā). Pagaidām opozīcijai un valdības maiņas interesentiem šādus konkrētos faktos balstītus apstiprinājumus neizdodas pārliecinoši pievienot piekabinātajām birkām. Tā, lai tas būtu pārliecinoši ne tikai pašiem, bet arī citiem. Tā, lai visiem būtu skaidrs: Siliņas “neizlēmīgās” valdības krišana ir tuvākā laika jautājums.
Lai gan, kā jau minēju, nebūtu brīnums, ja tie, kurus Siliņa gribētu mest ārā no valdības, varētu sekot principam - ja nav man, tad lai nav arī viņai, un aktivizēt laivas šūpošanu. Līdz ar to Siliņas valdības restarta vietā varam sagaidīt arī tās krišanu, jo partiju reitingu ieilgusī slīdēšana lejup nevar neradīt politiskajā šķirā iekšēju neapmierinātību. Tā arī izskaidro minēto parādību - cilvēkam nav par ko personiski sūdzēties, bet valdība viņam krīt uz nerviem. Tāpēc diez vai ar atsevišķu ministru nomaiņu tur būs līdzēts.
