Daudz ko var pārmest ASV prezidentam Donaldam Trampam, bet ne savu priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Ir sākta nelegālo migrantu ķerstīšana, un pat vairākas lidmašīnas ar šiem imigrantiem nogādātas Kolumbijā, Gvatemalā un citur. Iekavās piebildīsim: no 11 miljoniem. Ir apturēta ASV palīdzība pasaulei (izņemot Izraēlai un Ēģiptei) un faktiski likvidēta milzīga šīs palīdzības organizēšanas struktūra – USAID. Aizliegts federālajiem ierēdņiem jebkādā veidā norādīt savus vietniekvārdus (viņš/viņa). Ir izdarīti arī daudzi citi žesti, kuri ir nepārprotami tīkami Trampa vēlētājiem un apjūsmotājiem visā pasaulē.
Vai 25% ievedmuitas tarifu ieviešana pret Kanādu, Meksiku arī ir starp šiem nepārprotami tīkamajiem soļiem, tik lielas pārliecības nav. Ārpus iekavām atstāsim Ķīnu, pret kuru arī ir ieviesti muitas tarifi, taču mazāki - 10%, jo ASV un Ķīnas attiecību pretrunas (gan ekonomiskās, gan politiskās) tomēr ir ar daudz dziļākām saknēm un nesaistās tikai ar Trampu.
Kopumā šī nacionāli egoistiskā politika - mums jādomā tikai par sevi - ir Trampa elektorātam tuva. Varētu teikt: tas taču ir tikai normāli - domāt par sevi pirmām kārtām. Tieši tā, taču šajā gadījumā ir runa nevis - pirmām kārtām par sevi, bet gan - tikai par sevi. Šāda politika gan starptautiskajā praksē, gan cilvēku ikdienā ir riskanta un ilgtermiņā netālredzīga.
Ne velti izdalīju Ķīnu no Trampa tarifu politikas. ASV un Ķīnas tirdzniecības pretstāvei ir loģisks, vairāku līmeņu pamats. Gan ekonomisks, gan politisks, gan globāli stratēģisks. Kā jau starp diviem hegemoniem. Savukārt ASV muitas tarifu ieviešana pret saviem kaimiņiem ir pavisam kas cits. Vēl vairāk tāpēc, ka pret Ķīnu noteiktas mazākas tarifu likmes. Turpinot tādā garā, nākamās sankcijas (patiesībā citādi tās grūti nosaukt) būs vērstas pret ES, par ko Tramps jau vairākkārt brīdinājis.
Mūs prioritāri varētu interesēt, kā šie tirdzniecības kari ietekmēs Latviju. Uzreiz jānodala divas atšķirīgas lietas. Muitas tarifu ieviešana pret jebkuru citu valsti, ja tā nav Latvija, teorētiski dod zināmas priekšrocības Latvijas uzņēmējiem šajā tirgus nišā. Cits jautājums, cik daudz Latvijas uzņēmēju ir šajā nišā, cik viņi spēcīgi, un vai tieši viņi būs tie, kuriem šīs priekšrocības būs pietiekamas, lai kāpinātu eksportu.
Jebkurā gadījumā šādas priekšrocības būs, un atsevišķi uzņēmēji tās varēs izmantot. Tiesa, nav zināms, cik ilgi, jo līdzīgi tarifi drīzumā varētu tikt ieviesti arī pret ES un tātad arī Latviju. Lai gan vēl ticamāk - jau šobrīd pie Trampa kabineta durvīm drūzmējas biznesmeņi, kuri prasa šos tarifus atcelt (vismaz viņiem pašiem izņēmuma kārtībā), un, iespējams, Tramps šim spiedienam padosies.
Taču tas ir tikai pats virsējais līmenis. Daudz būtiskāk: kā šāda tarifu politika ietekmēs visu pasaules ekonomiku kopumā? Kanādas premjers Džastins Trudo un Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma jau paziņojuši par atbildes soļiem, četru nedēļu laikā (lai vietējie uzņēmēji pagūst adaptēties) ieviešot līdzīgus muitas tarifus pret ASV. Iespaidīgākā atbildes reakcija varētu būt elektroenerģijas aplikšana ar 25% muitas tarifu, jo Kvebekas spēkstacijas apgādā ar elektroenerģiju lielu daļu ASV ziemeļaustrumu pavalstu.
Pats Tramps Endrūsas kara bāzes lidostā uz žurnālistu jautājumu, kādas būs šo soļu ekonomiskās sekas parastajiem iedzīvotājiem, atbildēja nomierinoši: “Jā, iespējama cenu celšanās atsevišķām precēm, bet tās būs dažas īslaicīgas, nelielas sāpītes.”
Taču atkal - tas ir virspusējais, katra indivīda personiskā maciņa mikroekonomikas līmenis. Latvija kā valsts ar nelielu ekonomiku ir stipri atkarīga no kopējā ekonomiskā klimata pasaulē. Tāpēc mums svarīgāks ir tieši šis makroekonomiskais aspekts. Un tur gandrīz visi ekonomisti ir vienisprātis, ka protekcionisms ekonomikas attīstību bremzē un šāda politika draud izraisīt jaunu globālo ekonomikas krīzi.
Pirmdien visas pasaules fondu biržas atvērās “lāču zīmē” sarkanajā zonā (ar indeksu kritumu). “Wall Street Journal” savam redakcijas rakstam uzlika virsrakstu: “Stulbākais tirdzniecības karš vēsturē” (The Dumbest Trade War in History). Jāpiebilst, ka Kanādas premjers Trudo ir samiernieciski norādījis, ka “durvis ir atvērtas”, “visas izvēles atrodas uz galda” un vēl nav par vēlu šo muļķīgo cīkstēšanos izbeigt.
Tad kāpēc Tramps šos tarifus ievieš? Racionālu argumentu tikpat kā nav. Tramps piesauc nepietiekamu Meksikas un arī Kanādas cīņu pret narkotiku (fentanila) pārvadājumiem, lai gan no Kanādas ASV ieplūst mazāk nekā 1% no visa valstī izlietoto narkotiku apjoma. Grūti šo iemeslu uztvert kā nopietnu.
Racionālu argumentu varbūt nav, toties ir virkne iracionālu, bet tāpēc ne mazāk svarīgu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka politikas analīzē šiem iracionālajiem faktoriem tiek pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Analizējot politiskos (arī citus) procesus, uzmanība parasti tiek pievērsta racionālajam - kam tas ir izdevīgi, kuri ir ieguvēji, kuri zaudētāji, lai gan dzīvē ik uz soļa mēs redzam, ka cilvēki rīkojas sev par sliktu, gluži iracionāli un destruktīvi. Jebkuri mēģinājumi šos sev kaitējošos cilvēkus “vest pie prāta” ir absolūti nesekmīgi, visi argumenti atduras kā pret sienu.
Lielajā politikā notiek tieši tas pats. Akadēmiskā (nopietnā) vidē šos šķietami iracionālos argumentus neskaitās piedienīgi piesaukt, jo tas neizklausās pietiekami “solīdi”. Taču tie ir ne tikai būtiski, tie bieži vien ir noteicošie. Kā tas darbojas Trampa gadījumā?
Liela Trampa vēlētāju daļa un daļēji arī pats Tramps dzīvo antiglobālisma paradigmā. Šajā paradigmā pasaulē notiek mūžīgā “gaismas” un “tumsas” cīņa, kur tumsu pārstāv globālisti ar Sorosu, Bilu Geitsu un Klausu Švābu priekšgalā. Šo globālistu politisko vadību nodrošina ASV Demokrātu partija ar Džo Baidenu, Klintonu un Obamu pāriem fonā. Arī “vājais” Trudo šajā globālistu nometnē ir viens no redzamākajiem “riebekļiem”.
Šiem “ļaunajiem tumsas spēkiem” ilgus gadus neviens pretī nespēja nostāties, tāpēc pasaule pilnā gaitā traucās bezdibenī. Tagad beidzot ir parādījies cilvēces glābiņš Trampa personā, kurš kopā ar Īlonu Masku un citiem bezbailīgiem “gaismas bruņiniekiem” nocirtīs visas globālistu pūķa galvas un atbrīvos pasauli no šīs globālisma (komunisma reinkarnācijas) sērgas.
Tas, ka pats Masks un viņa bizness ir izteikts globālisma produkts, šajā konstrukcijā netiek īpaši ņemts vērā. Vismaz pagaidām, lai gan viņa konflikts ar antiglobālistu galveno ideologu Stīvu Benonu bija visai uzskatāms. Atgādināšu, ka Masks asi izteicās pret [smadzeņu, tajā skaitā no Āzijas] imigrācijas ierobežošanu, kas izraisīja milzu sašutumu antiimigrācijas aizstāvju nometnē.
Šajā “gaismas” un “tumsas” cīņā “tarifi” nav tik daudz ekonomiska, cik ideoloģiska kategorija, kura tieši iedarbojas uz plašu iedzīvotāju masu noteiktiem smadzeņu punktiem. Apmēram kā “ķīmiskā rūpnīca” vai “naftas terminālis” uz ekoloģiskajiem aktīvistiem.
Trampa pasaules redzējumā pie visām ASV īstām un iedomātām ķibelēm ir vainīgi citi. Ja Krievijā uz simbolisko jautājumu, kurš piečurājis liftu, atbilde skan - Baraks Obama, tad Tramps uz līdzīgiem jautājumiem (ievērojot nacionālās īpatnības) atbild - Džo Baidens. Pie visa vainīgs nolāpītais Baidens, demokrāti un visa pārējā pasaule, kura grib dzīvot uz mūsu rēķina. “Tariffs” ir šīs dziesmas melodisks piedziedājums, kas ilgi skan galvā. Lūk, kā pats Tramps to 2024. gadā atskaņoja: “Tariffs are the most beautiful word in the dictionary. More beautiful than love.” Tulkojums, manuprāt, nav nepieciešams, bet, ievērojot likumu, tomēr pārtulkosim: Tarifi ir visskaistākais vārds vārdnīcā. Vēl skaistāks nekā mīlestība.
Šo dziesmu, gluži kā savulaik korejiešu “Gangnam style”, atskaņo trampisti visā pasaulē un ritmiski māj ar galvu: jā, tiešām. Kāpēc ASV būtu kādam jāpalīdz? Katram jādzīvo pašam par sevi un jādomā tikai par sevi. Nav ko gaidīt palīdzību no citiem, un nav ko ar citiem rēķināties. Katrs pats par sevi.
Šis modelis uz papīra izskatās pat savā ziņā jēdzīgs. Praksē gan viss izskatās stipri citādi. Gan dzīvnieki, gan cilvēki, gan valstis un tautas veido sadarbības grupas ar sev līdzīgiem. Arī valstis cieši sadarbojas un veido savus grupējumus, lai kopā turētos pret citām “komandām”. ASV un Rietumu pasaulei ir reāli, nevis iedomāti ienaidnieki - Krievija, Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja un citi autokrātiski režīmi. Ne Kanāda, ne Meksika, ne Dānija, ne citas ES valstis nav ASV ienaidnieku rindās.
Pagaidām pēc divām Trampa prezidentūras nedēļām mēs redzam, ka Tramps domā citādi. Viņš acīmredzami labāk jūtas diktatorisko autoritāšu vidū (sadzīviskā līmenī tas skanētu - kriminālo autoritāšu vidū) nekā starp saviem nominālajiem sabiedrotajiem - NATO un ES. Putins jau neslēpti Trampam pieglaimojas, aicinot viņu savā autokrātu klubiņā.
Lūk, kā, sniedzot interviju savam šī brīža favorītam Pāvelam Zarubinam, sēžot automašīnas aizmugurējā sēdeklī, apmierināti smīnot, Trampu raksturoja Krievijas lielākā autoritāte - Putins: “Tramps ar savu raksturu, ar savu... tātad, uzstājību... viņš tur ieviesīs kārtību samērā ātri, to jūs redzēsiet. Ticiet man, tas notiks ātri un drīz. Visi viņi būs pie saimnieka kājas un maigi luncinās astīti. Viss nostāsies savās vietās.”
Putins zina, ko saka, jo balstās savā pieredzē. Vārdus “viņi būs pie saimnieka kājas un maigi luncinās astīti” viņš izteica, nē, izgaršoja ar gluži maniakālu baudu. Trampā Putins nenoliedzami saskata savu mentālo dvīņu brāli. Pareizāk sakot, “bratanu”.
Šī ir tā retā reize, kad varam būt apmierināti par salīdzinoši niecīgajiem ekonomiskajiem sakariem ar Ameriku. Tā šobrīd nav tā drošākā tirdzniecības partnervalsts. Arī paļauties uz ASV militāro atbalstu šajā situācijā diemžēl īsti vairs nevar. Jāsāk pierast pie “jaunajiem laikiem” un jāsāk gatavoties “jaunajai pasaules kārtībai”. Kamēr nav par vēlu.
