Ikgadējās Saeimas ārpolitikas debates ir viena no mūsu parlamentārisma tradīcijām. Vairums tradīciju ar gadiem, zaudējot savu sākotnējo nozīmi, kļūst par parastu rituālu. Pēdējos gados, mainoties politiskajai situācijai pasaulē, šī rituālā tradīcija varēja piedzīvot būtisku transformāciju, atkal kļūstot par nozīmīgu Latvijas reālās politikas sastāvdaļu. Jautājums: vai tā tāda ir kļuvusi?
Vai šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā mūsu Saeimas ārpolitiskās debates palikušas rituāls vai tomēr nozīmīgs reālās politikas elements, bija tas jautājums, uz kuru šīm debatēm būtu jāsniedz atbilde. Ļoti savdabīgi uz to atbildēja mūsu ārlietu ministre Baiba Braže, kura debatēs uzstājās ar ievadrunu.
Šo ievadrunu, kurā nebija nekā būtiski jauna, Braže noslēdza sev neraksturīgi: “Es citēšu jaunāko laiku klasiku. Reperis Ansis ir viens no maniem favorītiem. Mēs dziedam savas dziesmas, savu spēku un bēdas. Mēs dziedam savu prieku, savus grēkus un rētas. Dziedam sienas uz pusēm! Jā, ķieģeļu sienas! Pacel savu balsi! Pacel savu balsi! Pacelsim visi savu balsi, visi, kas ir par turīgu, drošu un suverēnu Latviju. Kopā mēs esam spēks. Mana Latvija, mana atbildība. Paldies.”
Gribētos teikt - bravo. Lieliski, pareizi vārdi. Var tiem tikai aplaudēt. Bet kaut kā aplaudēt īsti negribas. Kāpēc? Tāpēc, ka vārdi jau pareizi, bet kā tie iet kopā ar šo vārdu teicējas darbiem? Es šeit nerunāju par reperi Ansi, bet gan par ārlietu ministri Braži. Cik bieži viņa ir izmantojusi sava “favorīta” ieteikto: “Pacel balsi! Pacel balsi!”?
Ārkārtīgi zīmīgi, ka, citējot šos repera Anša vārdus, Braže instinktīvi uzsita ar dūri tā kā pa iedomātu galdu. Jā, runājot vispārīgās abstrakcijās, savā paša parlamentā var jau kādreiz simboliski uzsist ar dūri pa galdu. Šeit to varam atļauties, bet vai mēs esam kaut reizi redzējuši, ka Braže “uzsistu ar dūri pa galdu” kaut kur Eiropā, sēžot pie lielā, lemjošā galda? Vai Braže kaut reizi ir bijusi pasaules mediju uzmanības centrā, kā tas samērā bieži gadījās ar bijušo Lietuvas ārlietu ministru Gabrielu Landsberģi?
Var jau teikt, ka mūsu ārpolitiskās prioritātes ir citas. Nevajag mums skaļus izteikumus Landsberģa stilā, bet tieši otrādi - jākoncentrējas uz “kluso diplomātiju”, audzējot draugu un kuluāru sadarbības partneru rindas. Bet ja tā, tad nav ko citēt reperi Ansi. Tad jācitē Makiavelli, Taleirāns, Dizraeli un citi diplomātiskās viltības un meistarības spīdekļi. Vai nu, vai nu. Viens no diviem.
Tad kāda ir mūsu ārpolitiskā stratēģija? Pacelsim savu balsi vai arī gluži otrādi - iekodīsim mēlē un paklusēsim, jo “ko tad mēs”, “ko lieki izlēksim”, “kāpēc ar kādiem kasīties, beigās vēl sanāks ar viņiem kopā draudzīgi vakariņot”. Baidos, ka neatklāšu lielu noslēpumu, ja teikšu: Bražes uzruna precīzi atspoguļoja šo mūsu ārpolitisko (un arī iekšpolitisko) doktrīnu - runājam vienu, bet darām ko citu.
Šī viņas uzruna parādīja vēl kaut ko. Esmu no tiem, kuri uzskata, ka arī vārdiem jāpievērš milzu uzmanība, jo tie parasti par cilvēku pasaka daudz vairāk, nekā viņš pats to gribētu. Esmu gatavs noticēt, ka reperis Ansis patiešām ir Bražes favorīts. Katrā ziņā minētās dziesmas rindas Bražei ir tuvas, jo citādi viņa tās nebūtu iekļāvusi savā runā, lai kurš tās rakstītu.
Taču mēs nekad, nevienā viņas karjeras posmā neesam manījuši, ka viņa kādreiz “paceltu balsi”, izsakot kaut teikumu, kuru varētu “ne tā” iztulkot. Šī repera Anša citēšana acīmredzot liecina par Bražes apslāpētajām vēlmēm. Viņa visu mūžu gribējusi “pacelt balsi”, bet bijusi spiesta runāt “pusbalsī”, ko turpina darīt, vadot mūsu ārpolitisko resoru.
Neņemos spriest, vai tas ir labi vai slikti, ka mūsu ārlietu ministrs neatrodas organiskā harmonijā ar sevi; kurš labprāt gribētu būt vaļīgāks, brīvajos brīžos klausās reperi Ansi, bet ikdienā ir spiests būt stīvs, pareizs un runāt pieklusinātā balsī. Vai varbūt tā ir ārlietu ministra amata specifika? Vai tomēr cilvēks neatrodas savā vietā?
Cits mūsu ministrs, aizsardzības ministrs Andris Sprūds šajās debatēs ar lepnumu stāsta, ka ministrijas dzīlēs esot izstrādāta aizsardzības industrijas attīstības stratēģija līdz 2036. gadam. Viņš šo 2036. gadu piemin vairākkārt, tādējādi it kā uzsverot šīs stratēģijas īpašo nozīmību un ilgdarbību.
Taču, uzsverot šo ilgdarbību, tiek radīts pretējais efekts. Rodas iespaids, ka šīs stratēģijas primārais uzdevums ir izveidot militāro industriju kaut kad nākotnē; ka tai ir nākotnes nozīme. Ja viss notiks atbilstoši mūsu plāniem, tad 2036. gadā mēs būsim savus mērķus sasnieguši.
Problēma tikai tā, ka 2036. gadā, ja pasaules attīstība notiks bez globāliem satricinājumiem, lielie draudi, par kuriem runājam tagad, visticamāk, būs garām (Putinam būs 84 gadi). Tāpēc mums nevajag kārtējo “stratēģiju”, bet gan reālus, taustāmus rezultātus “rīt, uz brokastu laiku”. Precizēsim. Stratēģiju arī mums vajag, taču ne prioritārā secībā. Vispirms šodienas uzdevumi, stratēģija pēc tam.
Ja runājam par debatēm pēc būtības, tad debates kā debates. Tāds ikgadējais rituāls. Viss jau agrāk dzirdētais par nepieciešamību palielināt aizsardzības izdevumus; par to, ka pasaule mainās un mums šīm pārmaiņām rūpīgi jāseko līdzi. Jāsadarbojas ar saviem draugiem un jābūt uzmanīgiem ar ienaidniekiem. “Nemaz nenāc,” premjerministre Evika Siliņa dusmīgi draud potenciālajam agresoram. Vai tā tagad skaitās tā izslavētā “balss pacelšana”?
Kopumā ņemot, debates noritēja Siliņas nodemonstrētās “balss pacelšanas” līmenī. Kā vienmēr. Kā parasti. Mēs paliekam savās vietās, jūs savās, kā teiktu klasiķis.
