Vispirms jāapsveic futbola kluba “RFS” futbolisti un visi mūsu līdzjutēji ar fantastisko uzvaru “Daugavas” stadionā. Uzvara ar rezultātu 1:0 pret Amsterdamas “Ajax” ir patiesi vēsturisks sasniegums. Kā jau pēc spēles atzīmēja daudzi: tas viņiem būs karmiskais sods par izrādīto necieņu pret mūsu Brīvības pieminekli.
Taču ja runājam par necieņu pret Brīvības pieminekli, tad viss nav tik vienkārši. Kurš tur pret ko nav izrādījis pienācīgu cieņu, vēl jānoskaidro. Negribu nevienu īpaši nosodīt vai, gluži otrādi, aizstāvēt, bet skaidrībai jābūt. Tātad, kas notika?
23. janvārī, vēlu vakarā, 22.00 pēc Latvijas laika (tāds nu ir Eirolīgas reglaments), “Daugavas” stadionā bija paredzēta futbola spēle starp Amsterdamas “Ajax” un Rīgas “RFS”. Kā šādās reizēs pieņemts, viesu līdzjutējiem tika atvēlēts atsevišķs sektors stadionā un rezervētas 2000 biļetes, kuras tika ātri izpirktas. Gribētāju ierasties uz šo spēli no Nīderlandes bija vēl vairāk, un daudzi varēja nopirkt biļetes brīvā tirdzniecībā, jo Latvijā futbola “fanošanas” kultūra nav diez cik attīstīta. Pašiem latviešu līdzjutējiem “Daugavas” stadionu ar desmit tūkstošiem vietu būtu grūti piepildīt.
Jau kopš nedēļas sākuma Rīgā sāka ierasties “Ajax” līdzjutēji. Vairāk nekā divi tūkstoši. Tajā skaitā agresīvi noskaņoti “ultras” melnos hūdijos un sejas maskās (tā dēvētajās balaklavās). Viņu uzvedības “goda” kodekss paredz uzvesties izaicinoši, uzspļaujot “vispārpieņemtajām normām”. Uzreiz jāpasaka, ka šādu “protestētāju pret pastāvošo kārtību” visās fanu kopienās ir absolūts mazākums, bet, ņemot vērā viņu skaļumu un gatavību izrādīties, tieši viņi ar savām izdarībām ir uzmanības centrā.
Tas viss Eiropā ir sen zināms, un neviens no tā netaisa kaut ko ārkārtēju. Futbols ir kļuvis par mūsu civilizācijas neatņemamu kultūras sastāvdaļu. Tā varbūt nav “augstās mākslas” kultūra, bet tāpēc ne mazāk svarīga. Šīs kultūras neatņemams elements ir fanu gājiens no kādas vietas pilsētas centrā uz stadionu, kurā norit spēle. Pats pērn 23. oktobrī biju Frankfurtē uz “RFS” Eirolīgas spēli ar vietējo “Eintracht”. Līdz ar to man ir zināma šādu pasākumu pieredze un iespējas salīdzināt.
Rīgā parasti par fanu pulcēšanās vietu tiek noteikts plašais laukums pie Brīvības pieminekļa. Obligāti jānorāda, ka visa šī fanu kustība nav gluži stihiska. Tā ir vairāk vai mazāk organizēta, un šo fanu organizāciju līderi ir tiešā kontaktā gan ar vietējo policiju un vietējo futbola sabiedrību, no vienas puses, un ar savējiem, no otras. Atcerēsimies, ka 2000 biļetes “Ajax” līdzjutējiem pārdeva caur viņu struktūrām. Tas nozīmē, ka šie fani bija vienā “WhatsApp” grupas čatā, kur apmainījās ar informāciju un koordinēja rīcību. Tajā skaitā gājiena maršrutu, laiku, pulcēšanās vietu un, galvenais, uzzināja informāciju par noteikumiem, kādus izvirza uzņemošās pilsētas varas struktūras.
Kāpēc ir svarīgi to pieminēt? Tāpēc, ka tagad, jau pēc notikušā, Latvijas policijas vadība izliekas par naiviem labdariem, kuri neesot gribējuši cilvēkiem bojāt futbola svētkus. Tāpēc policija neesot iejaukusies “Ajax” fanu izdarībās pie Brīvības pieminekļa. Proti, pieminekļa apšaudē ar pirotehnikas līdzekļiem un masveida urinēšanā pieminekļa pakājē.
Latvijas policijas priekšnieks Armands Ruks kārtējo reizi demonstrē savu sabiedrisko attiecību speciālista talantu un visnotaļ sekmīgi novērš pārmetumus no policijas politiskās vadības, uzņemoties vainu uz sevi, vienlaikus šo vainu padarot par it kā nenozīmīgu. Nu ko jūs gribat? Tie taču ir futbola fani. Tas, ko redzējām Rīgā, jau tādas sīkas bērnu nebēdnības vien ir. Par to var tēvišķi pakratīt ar pirkstu un pasmaidīt.
Taču tik bezbēdīgi tas viss nav. Ne velti jau pašā sākumā rakstīju, ka ar to cieņu ne viss ir tik vienkārši. “Ajax” fani jau varēja nezināt, ko latviešiem nozīmē Brīvības piemineklis. Viņiem tas arī nebija jāzina. Taču viņi redzēja ko citu. No Latvijas/Rīgas policijas puses nebija nekādu šī simbola aizsardzības pasākumu. Nebija nekādu pazīmju, ka tas ir kāds īpaši cienījams un godājams objekts. Policijas vadība par to nebija parūpējusies.
Lūk, ko saka Ruks: “Nav nekā vienkāršāka kā uzdot speciālo uzdevumu bataljonam ar speciāliem līdzekļiem vardarbīgi vērsties pret pūli. Tad sāktos masu problēmas, kas rezultētos ar nelabām konsekvencēm. To nepieļāvām - tā ir labā ziņa.” Nē, tā nav labā ziņa. Labā ziņa būtu, ja speciālo uzdevumu bataljons nevis vardarbīgi vērstos pret pūli, bet gan preventīvi nepieļautu šīs nekārtības. Viss liecina, ka ne Ruks, ne kāds cits nebija pat padomājuši par šiem preventīvajiem pasākumiem, jo nebūtu lielu grūtību izvietot gar pieminekli barjeras un policijas specvienības ķēdi.
Ja kādam šāda rīcība šķiet pārmērīga, tad varu apliecināt, ka tā Eiropā ir gluži ikdienišķa un vispārpieņemta. Kad Frankfurtē redzēju policijas vienības pilnā “kosmonautu” ekipējumā, tajā skaitā uz zirgiem, pavadām mūsu salīdzinoši nelielo fanu grupu (pārsimt cilvēku), tad tas likās mazliet jocīgi, pat pārspīlēti. Tāpat kā policistus ar suņiem, taču situācijās, kad uz ielas atrodas tūkstošgalvains, agresīvs, uzbudināts un iereibis pūlis, drošākā stratēģija ir: jo vairāk policijas spēku, jo labāk. Apraksts par mūsu līdzjutēju piedzīvojumiem Frankfurtē šeit.
Latvijas policijai jau bija zināma mācība ar turku “Galatasaray” līdzjutējiem, kad tikai brīnumainā kārtā nenotika traģiskāka nelaime. Šoreiz kārtības uzturēšanai bija mobilizēti prāvāki policijas spēki, un no lielākiem incidentiem (kautiņiem, logu dauzīšanas un mašīnu dedzināšanas) izdevās izvairīties, taču no Brīvības pieminekļa apšaudīšanas un apčurāšanas ne.
Tieši par to arī būtu jāuzņemas atbildība policijas vadībai. Gan politiskajai, gan operatīvajai. Visai Latvijas sabiedrībai tika nodemonstrēts, ka Brīvības piemineklis mums nav nekāds augstā cieņā turams simbols. Ja jau to var tā tik viegli apčurāt un nevienam par to nekas nav. Jo atšķirībā no citām reizēm, kad to atļāvās kāds pārdzēries indivīds, tagad tas notika masveidā.
Ja reiz Rīgas vadība sazobē ar policiju bija atļāvusi “Ajax” līdzjutējiem pulcēties gājienam pie Brīvības pieminekļa, tad varbūt vajadzēja parūpēties arī par pienācīga daudzuma mobilo tualešu kabīņu izvietošanu apkārtnē, jo nevienam jau nebija noslēpums, ka daudzi pirms gājiena ilgas stundas pavadīs Vecrīgas bāros pie alus kausa un viņiem pūšļi būs pilni.
Vēlreiz uzsveru, ka visi šie gājieni notiek organizēti, viesu fanu grupu līderiem koordinējot rīcību ar vietējo varu. Par daudz ko jau iepriekš var vienoties, ja vien ir griba un ir apņēmība situāciju stingri turēt savā kontrolē. Ja valda ierastais: ai, gan jau nekas traks nenotiks, kaut kā izkulsimies un visu to pārcietīsim, tad rezultāts ir tāds, kāds ir. Šoreiz, par laimi, neviens nav smagi cietis, tik vien (?!) kā Brīvības piemineklis apgānīts.
Ruks var smaidīt un teikt: negribējām izbojāt futbola svētkus, bet tā vien izskatās, ka viņš pat nesaprot, ka ir izbojājis gan. Uzmanības centrā tagad ir nevis mūsu futbolistu izcilā uzvara, bet gan apčurātais piemineklis. Šī ir tā reize, kad akmeni gribas mest ne tik daudz piedzērušos huligānu virzienā, cik tieši to amatpersonu virzienā, kas nenodrošināja Brīvības pieminekļa aizsardzību un pietiekamu skaitu pārvietojamo tualešu situācijā, kad pilsētas centrā ierodas vairāki tūkstoši potenciālo alus dzērāju.
Atsevišķs jautājums būtu par pirotehnikas iegādes un izmantošanas kārtību pilsētā. Šis jautājums laiku pa laikam aktualizējas, un būtu tikai loģiski, ja Rīgas dome pieņemtu stingrus noteikumus par uguņošanas organizēšanu pilsētā. Šobrīd izskatās, ka jebkurš var nopirkt pirotehniskos līdzekļus un sarīkot uguņošanu, kad vien grib un kur vien grib. Šogad, pašvaldību vēlēšanu gadā, šo jautājumu var aktualizēt un sekmīgi atrisināt.
Ko no šī gadījuma varam secināt? Diskusija par to, vai Latvijas sabiedrības reakcija uz “Ajax” fanu uzvedību un mūsu sabiedriskās kārtības uzturētāju bezspēcību bija provinciāla un pārspīlēti jūtīga (sniegpārsliņu reakcija), manuprāt, nav pareizi fokusēta. Neviens nenosauks ASV galvaspilsētu Vašingtonu par provinciālu, kurā dzīvo kompleksaini cilvēki, taču tur neviens nepieļaus masveida urinēšanu pie Linkolna memoriāla.
Tāpēc nav runa par provinciālismu vai futbola lielās nozīmes nesaprašanu. Ir runa vienīgi par pašcieņu un gatavību izlikties, ka čurāšana uz Brīvības pieminekļa nekas traks jau nav. Tā visā Eiropā futbola fani darot. Nē. Futbola fani uzvedas tā, kā viņiem atļauj uzvesties vietējā policija. Ja policija atļauj viņiem nākt cieši klāt Brīvības piemineklim, kāpt uz ziediem paredzētā paaugstinājuma, tad viņi turpat arī iztukšos savus ar alu pārpildītos pūšļus. Un tam nav nekāda sakara ar Ruka piesauktajiem futbola svētkiem.
Tā ir tieša to amatpersonu atbildība, kuriem sabiedrība uzticējusi nodrošināt kārtību. Atļaujot masveidīgu urinēšanu pie pieminekļa, šīs amatpersonas ir nodemonstrējušas ne tikai savu profesionālo nevarību, bet arī savu attieksmi pret tādiem mūsu valsts simboliem kā Brīvības piemineklis. Tas, ka tagad ar atpakaļejošu datumu ir pieņemts lēmums turpmāk vairs neļaut futbola faniem pulcēties pie Brīvības pieminekļa, lietas būtību nemaina. Attieksme jau tika nodemonstrēta, un vēlme sasmelt izlieto ir nokavēta.
Patiesībā ir vēl trakāk. Tas, ka mēs pieļaujam (paši ievēlam demokrātiskā ceļā), ka šādi cilvēki ir mūsu valsts vadības priekšgalā, neliecina neko labu par mums pašiem. Tas nozīmē, ka kopumā sabiedrības attieksme pret Brīvības pieminekli patiesībā ir tāda pati. Vārdos viena, bet darbos... Tas arī visā šajā stāstā ir pats nepatīkamākais.
