Šodien par ietekmīgākās pasaules valsts – ASV – vadītāju (prezidentu) tiek kronēts (inaugurēts) Donalds Tramps. Tas nesola pasaulei nekā laba. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka Tramps nav labs cilvēks, un šeit netaisos spriedelēt žurnāla “Rīgas Laiks” pārgudro “filozofu” stilā: “a ko nozīmē labs cilvēks”? To tas arī nozīmē, un katrs normāls cilvēks to lieliski saprot pats.
No praktiskās politikas aspekta labs/slikts cilvēks varbūt nav noteicošais kritērijs, lai vērtētu politiķi un viņa iespējamās rīcības sekas. Galu galā: labs cilvēks nav profesija. Lai objektīvi vērtētu lielas valsts vadītāju, droši vien jābūt citiem kritērijiem - viņa politiskajiem uzskatiem, pasaules redzējumam un gatavībai šos savus principus virzīt un aizstāvēt.
Taču varbūt ir tieši otrādi? Varbūt tieši tas, ka politikā noteicošie kļuvuši šie citi, ārpus labā un ļaunā esošie kritēriji, nosaka situācijas pasliktināšanos daudzās sfērās? Agrāk politiķu morālā stāja, godaprāts, nemelošana skaitījās ārkārtīgi svarīgs politiķa izvēles kritērijs. Tagad šie godprātības kritēriji aizslīdējuši kaut kur tālu dibenplānā. Politiķu klaja melošana, divkosība, liekulība vairs nešķiet nekas ārkārtējs.
Trampa gadījumā ir vēl trakāk. Vai vispār varam runāt par kaut kādiem principiem vispārpieņemtajā nozīmē? Vai šeit nav runa tikai par klaju egoismu un neslēptu narcisismu? Vai kādam, ieskaitot viņa atbalstītājus, vispār ir šaubas, ka Baltajā namā ir nonācis īsts sociopāts?
Vai tas, ka par pasaules varenākās valsts prezidentu kļuvis šāds cilvēks, nozīmē nākamo četru gadu laikā neizbēgamu katastrofu? Neizbēgamu, protams, nē, bet varbūtība, ka pasaule varētu ieslīgt dziļākajā un postošākajā haosā pēdējo trīs paaudžu laikā, krietni pieaug. Lai nerastos pārpratumi, atkārtošu vēlreiz: varbūtība, nevis neizbēgamība.
Objektivitātes labad jāatzīmē, ka Tramps jau neatlidoja no Marsa. Viņa otrreizējai atnākšanai Baltā nama Ovālajā kabinetā augsne tika rūpīgi gatavota kopš laikiem, kad visas pasaules “progresīvā sabiedrība” (tajā skaitā šodienas konservatīvā sabiedrība) metās virsū Džordžam Bušam jaunākajam par viņa centieniem ieviest amerikānisko (Rietumu liberālās demokrātijas) pasaules kārtību visā pasaulē. Realizēt tā dēvēto demokrātijas eksporta politiku.
Džordžs Bušs jaunākais šā gadsimta pirmās desmitgades vidū (pirms 20 gadiem) tika pasludināts kā vispārpieņemts riebeklis, kuru nosodīt skaitījās labais tonis. Savukārt goda vietā tika celts “miera balodis” un Nobela miera prēmijas laureāts (bez pēdiņām, lai gan vajadzētu) Baraks Obama, kuru maz interesēja, kas notiek aiz ASV robežām. Tagad šo pozīciju turpina Obamas šķietamie pretinieki trampisti, kuri politiskajā plaknē ir tādi paši izolacionisti.
Vēsturiski ASV izolacionisms vai ideoloģiskā piekāpība vienmēr ir novedusi pasauli pie lielām kataklizmām. Tam ir vienkāršs izskaidrojums. Pasaulē ir tikai dažas lielvalstis, kurās demokrātijas principiem ir dziļas, sociāli mentālas saknes. Tās ir, pirmkārt, ASV (Neatkarības deklarācija 1776. gadā; Konstitūcija 1787. gadā), Anglija (“Magna Carta” 1215. gadā) un, iespējams, Francija (Lielā Franču revolūcija 1789. gadā).
Latvija, protams, nav lielvalsts, tāpēc par mums varētu arī nerunāt, bet situācijas sapratnei varam viegli iedomāties, cik noturīga būtu demokrātiskā sistēma Latvijā, ja mēs būtu vientuļa sala okeānā, būtu pilnīgi paši par sevi un varētu darīt, kas vien pašiem ienāk prātā.
Nedomāju, ka šādā situācijā demokrātija noturētos pārāk ilgi. Tāpat kā 90% citu pasaules valstu.
ASV demokrātija turas jau gandrīz 250 gadu. Tikai ar pašu sabiedrības spēkiem, nevis tāpēc, ka kāds no malas to prasa. Tiklīdz ASV izstājas no spēku līdzsvara noturēšanas pasaulē, tā svaru kausi nosveras nedemokrātisko spēku pusē. Tā tas bija Hitlera, Staļina un pārējo vadoņu/dučes/kaudiljo ziedu laikos, tā tas notiek Putina/Sji/Kima/Hamenei/Maduro uznāciena laikā.
Trampa fani, atspēkojot savu idejisko pretinieku bažas, atsaucas uz Trampa pirmo prezidentūras termiņu un norāda: nu, skatieties, nekas traks taču nenotika? Pat vēl vairāk. Trampa prezidentūra bija visnotaļ sekmīga. Kas attiecas uz Trampa ārpolitisko darbību, kas no mūsu skatu punkta ir vissvarīgākā, tad Ukrainai pat tika nosūtītas pirmās pārnēsājamo prettanku raķešu “Javelin” partijas.
Šiem argumentiem ir vairāki vājie punkti. Pirmkārt, Trampa pirmās prezidentūras laikā viņš, vismaz sākuma posmā, centās sev apkārt veidot komandu no profesionāļiem. Tagad princips ir pilnīgi pretējs. Tiek piemeklēti izteikti antisistēmas cilvēki, kuru uzdevums ir tās struktūras, kurās viņi tiks iecelti par vadītājiem, maksimāli pārformatizēt vai pat pilnībā sagraut.
Cits bieži piesaukts arguments ir šīs “Javelin” piegādes. Taču arī tas ir aiz matiem pievilkts, jo Trampa nopelnu tur tikpat kā nav. Par militāro palīdzību Ukrainai 2018. finanšu gadā 350 miljonu ASV dolāru apjomā nobalsoja ASV Kongress, un šajā palīdzības paketē tika iekļautas ASV ražotās “Javelin” raķešu sistēmas.
“Javelin” tika piegādātas Ukrainai, lielā mērā pateicoties toreizējā Ukrainas prezidenta Petra Porošenko un ASV aizsardzības ministra, ģenerāļa Džeimsa Metisa labajai sadarbībai un Metisa reālistiskajam skatam uz Putina Krieviju un ASV vietu pasaules politikā. Atcerēsimies, ka ģenerālis Metiss 2018. gada nogalē paziņoja par savu demisiju pēc tam, kad Tramps nolēma ASV spēkus pilnībā izvest no Sīrijas. Proti, konsekventi turpināt Obamas neiejaukšanās politiku, kam nekādi nevarēja piekrist ģenerālis Metiss.
Nav liecību, ka Tramps personiski būtu iestājies par “Javelin” piegādēm Ukrainai. Tieši otrādi, Trampa politika, visa viņa publiskā retorika bija vērsta uz tuvināšanos ar Putinu, kuras uzskatāms rezultāts bija abu tikšanās Helsinkos 2018. gada 16. jūlijā, kuras laikā Tramps faktiski piebalsoja Putina “naratīviem”. Līdz ar to var teikt, ka “Javelin” raķetes nonāca Ukrainas Bruņoto spēku rīcībā nevis pateicoties Trampam, bet gan drīzāk par spīti viņam. Pēdējais vienkārši tolaik vēl nebija tik stiprs, lai šīs piegādes bloķētu, kā to spēja panākt 2023. gada nogalē un 2024. gada pirmajā pusē.
Par Trampa pašreizējo pozīciju Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanas jautājumā liecina regulārie mājieni, ka Ukrainai gaidāmajās sarunās būšot jādemonstrē gatavība piekāpties. Nupat, 15. janvārī, Kongresa iztaujāšanas laikā šo Trampa pozīciju atkārtoja potenciālais valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Marko Rubio, apgalvojot, ka Ukrainai neesot iespēju izdzīt Krieviju no okupētajām teritorijām, tāpēc Ukrainai esot jāpiekāpjas. “Bet vai tad tā nav?” atbildot uz pārmetumiem, neviltotā izbrīnā jautā trampisti. “Ko viņš pateica nepareizi?”
Jau tas vien, ka šādi jautājumi parādās, par daudz ko liecina. Tie liecina par izteiktu neizpratni, kas ir politika. Politika nav: ko redzu, to dziedu; ko gribu, to daru; kas ienāk prātā, to runāju. Politika ir skaidri iezīmēts ideāls, vīzija, uz kurieni sabiedrībai iet, tiekties, sapņot. Politiķa uzdevums ir pateikt: mērķis ir šāds, un es darīšu visu iespējamo (no manis atkarīgo), lai mēs šo mērķi sasniegtu.
Ja politiķis saka: situācija ir tāda un tur neko nevajag mainīt, labāk mainīsim savu redzējumu uz šo situāciju, tad tas nozīmē, ka šī situācija viņu apmierina. Konkrētajā Ukrainas gadījumā tas nozīmē, ka Trampu un viņa komandu apmierina tas, ka militāra spēka lietošanas rezultātā tiek mainītas valstu robežas. Tas varbūt netiek pateikts tiešā tekstā, bet tas izriet no Trampa komandas un pašreizējās Republikāņu partijas uzvedības loģikas.
Jau pieminētais Rubio vēl pirms gada, būdams senators no Floridas, demonstrēja nedalītu atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai, taču pēc dažiem mēnešiem, 2024. gada aprīlī, saskatot iespēju iekļauties Trampa komandā, jau balsoja pret palīdzības piešķiršanu Ukrainai.
Par to, ka kaut kāda piekāpšanās būtu jādemonstrē arī Krievijai, ne Tramps, ne Rubio nerunā pat attālu mājienu formā. Ja paklausās Trampa un trampistu pārspriedumus par šo tēmu, tad viņu ieskatā vienīgā valsts, kura traucē panākt vienošanos par mieru Ukrainā, ir pati Ukraina. Daļēji līdzvainīgas esot arī tās valstis, kuras palīdz Ukrainai.
ASV trampistu (MAGA) pasaules redzējumā tie, kas palīdz Ukrainai, lejot eļļu kara ugunskurā. Ja pasaule pārstātu palīdzēt Ukrainai, tad karš tur jau sen būtu beidzies. Kas notiktu ar Ukrainu, tās valstiskumu, ar ukraiņu nāciju, ir absolūti nenozīmīgi. Tas mūs neinteresē ne tik, cik melns aiz naga. Tāpat kā tas, ko Putins saplosītu nākamo.
Tāda ir MAGA loģika, un nevajadzētu sevi mānīt, ka pastāv kāda cita. Šajā pasaules redzējumā nez kāpēc tiek pieņemts, ka Putins to vien tik gaida, kad varētu sēsties pie sarunu galda un meklēt miera risinājumus. Visticamāk, Putins patiešām to gaida, taču nevis tādēļ, lai meklētu miera risinājumus pašreizējo starptautisko tiesību normu ietvaros, bet gan lai to darītu agrāko lielvaru pasaules pārdalīšanas Hitlera - Staļina, Jaltas un Potsdamas stilā.
Var jau, skatoties kadrus no Trampa inaugurācijas ceremonijas, jūsmot par to, ka beidzot nīstie “liberasti” ir sakauti un “mūsējie” revanšējušies, taču tad ir skaidri jāsaprot, kas ir šie “mūsējie”. Vai tie, kas labprāt taisās sēsties pie sarunu galda ar Putinu un vienoties ne tikai par Ukrainu, bet arī par visas pasaules pārdali? Vai tie Eiropas politiķi, kuriem starptautiskās tiesības, cilvēktiesības, demokrātiskie principi ir tukša skaņa un Krievijas diktators skaitās patiesas atdarināšanas cienīgs paraugs?
Var jau par uzaicinājumu uzspēlēt krievu ruleti teikt: varbūtība dabūt lodi deniņos ir tikai 1:6, bet uztvert šādu piedāvājumu ar sajūsmu nozīmē demonstrēt pilnīgu reālās situācijas neizpratni. Diemžēl pasaules līdzšinējā vēsture liecina, ka no tās tikpat kā nekad nemācās. Kamēr neesi dabūjis pa pirkstiem, saprast, kas ir elektrība, grūti. Kaut nu šoreiz būtu citādi.
