Nupat kā aktualizējies jautājums par mošejas būvi Rīgā liek gan Rīgas domes amatpersonām, gan sabiedrībai kopumā atbildēt uz jautājumu – ko darīt? Lielai sabiedrības daļai šāds jautājuma uzstādījums šķiet absurds: kā, ko darīt? Protams, ka aizliegt. Kādi vēl tur var būt jautājumi. Īpaši gadā, kad notiek pašvaldību vēlēšanas. Taču jautājums nav tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī var likties.
Tātad, pirmais risinājums, kurš nāk prātā - aizliegt. Teikšu, kā ir. Neesmu no tiem, kas uzskata, ka aizliegumi neko nedod. Dod un kā vēl dod. Vienalga, vai runa ir par kādām kaitīgām vielām, neveselīgiem hobijiem vai propagandas kanāliem. Neuzskatu dažādus aizliegumus par kaut ko izskaužamu, nosodāmu vai “sociālistisku”. Gluži otrādi. Uzskatu disciplinējošus aizliegumus (ierobežojumus) kā attīstītas, strukturētas sabiedrības pazīmi.
No šī aspekta aizliegums būvēt mošejas būtu samērā vienkāršs un efektīvs risinājums. Nav mošejas, nav problēmas. Pareizāk sakot, problēma jau paliek, bet tā vismaz pamatīgi tiek slāpēta. Iekavās piebildīšu, ka populārā ideja, ka, neļaujot problēmai brīvi izpausties, tā tikai tiekot iedzīta pagrīdē un vēlāk izlien dienas gaismā vēl kroplīgākās formās, manuprāt, nav patiesa. Slāpēta liesma vienmēr ir vājāka nekā tā, kuras izplatīšanos nekas neierobežo.
Problēma ar mošeju būves aizliegumu ir cita. Rietumu kultūrtelpa, kurai sevi pieskaitām un kurai gribētu piederēt, sevi pozicionē kā reliģiskās iecietības vidi, kurā atsevišķu reliģiju diskriminācija nav pieļaujama. Atsauces uz Šveices referendumu par minaretu aizliegumu īsti neatbilst šim nosacījumam, jo minarets nav mošeja. Minarets ir tornis, no kura muedzins aicina musulmaņus uz lūgšanu. To var interpretēt kā uzmācīgu, vietējā kultūrā vēsturiski nesakņotu propagandu, un, ja sabiedrība nevēlas to pieciest, tad tai ir visas tiesības to aizliegt.
Mošeja it kā nevienam, kam ar islāmu nav sakara, neuzbāžas. Taču, ja labi gribētu, tad gan jau varētu atrast tādus juridiskus formulējumus, kas arī mošeju aizliegumu padarītu pietiekami korektu. Cits jautājums, cik šis risinājums būtu noturīgs un ilgtermiņā efektīvs, jo problēma nav mošejās, bet gan migrācijā kā tādā. Var jau populistiski deklarēt: ne vienu migrantu iekšā nelaidīsim, bet cik tas ir reāli? Vai tikai nebūs līdzīgi kā ar kāda politiķa slaveno solījumu izbeigt karu 24 stundu laikā?
Realitāte ir tāda, ka musulmaņu un citu reliģisko, etnisko un kultūru grupu imigrantu Latvijā jau ir pietiekami daudz. Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka šo imigrācijas plūsmu tuvākajā laikā izdosies pilnībā apturēt. Tāpēc pamata jautājums ir tas pats, kas virsrakstā - ko darīt?
Pēdējās desmitgadēs Eiropā ir uzkrāta visai bagāta pieredze ar turienes migrantiem. Arī mums pašiem ir ne mazāk apjomīga pieredze ar okupācijas laiku migrantiem. Abos gadījumos galvenā kļūda bija un joprojām ir pārlieka iecietībā pret šo svešo kultūru un viņu dzīves modeli. Ja Rietumeiropā šī iecietība vairāk attiecināma uz atšķirīgajām uzvedības normām un integrācijas uzsvars tika likts, lai migrants nejustos aizvainots vai atgrūsts, tad Latvijas problēma ir nepārvaramā lingvistiskā iztapība. Latvietis var sevi uzskatīt par “kungu no augstākās rases”, bet momentāni pāriet uz migrantam saprotamu valodu, vēl pirms pēdējais atvēris muti.
Kā lai imigrants iemācās latviešu valodu, ja visi ar viņu laužas runāt jebkurā citā valodā? Es, piemēram, esmu kāpis ārā no tāda taksometra, kura vadītājs neprot pat pāris vārdu pieklājības pēc pateikt latviski. Tāpat kebabnīcās strādājošie viegli iemācītos vismaz ar tiešo klientu apkalpošanu saistītos pārdesmit vārdus (iesākumā), ja vien cilvēki ar viņiem runātu latviešu valodā. Ja tas tā nenotiek un latvietis pie pirmās nesaprašanās pāriet uz ienācēju valodu, tad gala rezultāts jebkurā gadījumā latviešiem nebūs labvēlīgs.
Var iebilst, ka ne jau valoda ir galvenais. Anglijā, Francijā un pat Zviedrijā migranti runā vietējā valodā, bet tas nemazina problēmas. Jā, tam var piekrist, bet Latvijā, atšķirībā no šīm valstīm, nav šīs iecietības pret migrantiem kā “nabadziņiem”. Pie mums neviens migrantu noziegums netiek slēpts, lai tikai kāds netiktu apvainots rasismā. Cietumi nav pilni ar jaunā viļņa migrantiem. Tie daudz vairāk ir pilni ar vecā viļņa migrantiem, ar kuru integrāciju arī pēc 35 neatkarības gadiem iet smagi.
Mums nav tāda tipa iecietības. Tas nozīmē, ka Latvijai nedraud šī Rietumeiropai raksturīgā kļūda. Toties dažkārt vērojamas tādas neiecietības izpausmes, kuras var tikt uztvertas kā rasistiskas un tādējādi apgrūtina problēmas optimālo risinājumu meklējumus, jo atbaida sociāli attīstītāko, “solīdo” sabiedrības daļu. “Inteliģentā” publika automātiski nostājas antirasistiskā “pozā”, un tur vairs nav tālu līdz iecietībai pret “nabadziņiem”, ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tāpēc Latvijas valsts pozīcijai jābūt maksimāli stingrai un neiecietīgai pret konkrētām migrantu darbībām, nevis pret ādas krāsu vai reliģisko pārliecību. Jāievieš likumdošana, kura paredzētu maksimāli atvieglotu migrantu deportāciju pēc noteiktu sociālo noteikumu pārkāpumu izdarīšanas. Jāraugās uz striktu valodas likuma ievērošana. Tas, ka Latvijā apkalpojošā sfērā (taksometri, sabiedriskā ēdināšana, kurjeru pakalpojumi un citi) var strādāt cilvēki bez (vai ar vājām) latviešu valodas zināšanām, latviskās kultūrvides ilgtermiņa attīstībai ir ārkārtīgi nopietns apdraudējums. Varbūt pat lielāks nekā mošejas būve, jo zināma taisnība ir tiem, kas saka: reliģiskā kulta rituālus šie cilvēki tāpat piekops “jebkurā šķūnī”. Jaunas mošejas būve šo procesu varētu padarīt tikai vairāk civilizētu un, iespējams, labāk kontrolējamu.
Lai nerastos pārpratumi, nesaku, ka atbalstu mošeju būvi. Vēlos tikai nedaudz pārbīdīt fokusu. Stāsti par islāma “šausmīgumu”, migrantu “mežonību”, “nekulturālību”, “atpalicību” varbūt pārliecinoši iedarbojas uz daļu sabiedrības, bet tie nevar kalpot par neapstrīdamu, vispārpieņemtu argumentu visiem. Lielai sabiedrības daļai tie var likties pārlieku primitīvi. Savukārt, ja cilvēks, kurš nav Latvijas, bet ir citas valsts pilsonis, pārkāpj mūsu valstī pastāvošo tiesisko kārtību, tad viņam nav ne mazākā pamata gaidīt kādu “iekļaujošu iecietību”. Par to varētu vienoties visi. Tai skaitā “Progresīvie” un citi “iecietības” apoloģēti.
Iespējams, es situāciju nedaudz idealizēju un vienmēr atradīsies cilvēki, kuri jebkurā situācijā metīsies aizstāvēt “nabadziņus”, kā to redzējām Raubiško lietā no “Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīvistu puses. Taču tad tas būtu marginālas grupas, nevis valstisko struktūru viedoklis. Nulles iecietībai pret pārkāpumiem jākļūst par galveno Latvijas valsts stabilas attīstības stūrakmeni. Turklāt šai nulles iecietībai jābūt ne tikai pret krimināliem pārkāpumiem, bet attieksmē pret daudz plašākiem sociālās kārtības pārkāpumiem. Pirmām kārtām valodas aspektā.
Pagaidām šīs vienprātības panākšanai traucē pārlieka iecietība pret vecā viļņa migrantiem un viņu vairāk vai mazāk atklātiem atbalstītājiem valsts varā (īpaši sabiedriskajos medijos un tos pārraugošajās struktūrās). Ja saglabāsies iecietīga attieksme pret Latvijas valsts noteikumu ignorēšanu veco imigrantu vidē, tad uz kāda pamata gaidīt, ka kaut kas citādāks būs attieksmē pret jaunajiem migrantiem. Ar Rīgā uzbūvētu mošeju vai bez tās.
