Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.
Jau tas vien, ka pēdējos gados šīs klimata konferences organizē naftas ieguves lielvalstis - šoreiz Azerbaidžāna, iepriekšējo reizi Apvienotie Arābu Emirāti -, liecina par acīmredzamu pārvirzi no “īstenticīgas” klimata krīzes kursa uz biznesa kursu. Šajās konferencēs arvien mazāk tiek runāts par klimatu, ekoloģiju, bet arvien vairāk - par naudu.
Tam ir vienkāršs izskaidrojums. 2015. gadā Parīzē tika parakstīts bāzes nolīgums par klimata pārmaiņu ierobežošanu, kurš paredzēja globālu emisiju samazināšanu. Tā kā jaunattīstības valstis norādīja, ka tas nozīmētu to attīstības bremzēšanu (nabadzības iesaldēšanu), tad tika nolemts, ka attīstītās valstis maksās trūcīgākajām valstīm kompensācijas par pāreju uz ekoloģiski tīrāku ekonomiku. Ideoloģiski tas tika pamatots ar to, ka tieši attīstītās Rietumu valstis bijušas tās, kuras kļuvušas bagātas industriālās revolūcijas laikā. Tātad tās arī vainīgas. Tad nu lai maksā.
2015. gadā visi vienojās, ka par to, cik jāmaksā, kuram jāmaksā, kādās proporcijās nauda tiks “samesta”, kā arī kas būs šīs naudas saņēmēji un cik katrs saņems, izlems vēlāk. 2020. gadā tika panākta vienošanās, ka Rietumi maksās Dienvidiem 100 miljardus gadā līdz 2025. gadam. Tagad 2025. gads tuvojas, un Dienvidi vēlas šo vienošanos pārskatīt. Uz augšu. Tāpēc kompensāciju jautājums kļuva par galveno šajā COP29 samitā Azerbaidžānā.
Taču kopš 2015. gada, kad Parīzē visi bija aizrautīgas apņēmības pilni, daudz ūdens aiztecējis. Parādījušās arī citas problēmas. Bija kovids un ar to saistītā inflācija; Eiropā sācies karš, kuram galu neredz; pastāv reāla varbūtība, ka arī citur varētu izcelties jauni, vēl smagāki konflikti (Ķīnas iebrukums Taivānā, Krievijas militāra saķeršanās ar NATO). Lai arī klimats joprojām daudziem šķiet nozīmīga problēma, tā arvien biežāk tiek uztverta kā specifiska biznesa nozare.
Arī vainas izjūta, ka Rietumi vainīgi pie Āfrikas un citu ne tik bagāto valstu trūkuma, ir kaut nedaudz, bet samazinājusies. Cilvēkiem jau var uz kādu brīdi iestāstīt: ja Rietumi būtu palikuši tikai savu valstu ietvaros, tad tās zemes, kurās vēl pirms 150 gadiem cilvēki skraidīja palmu zaru svārciņos, šodien brīnumainā kārtā būtu ekonomiskie giganti. Kinšasa un Nairobi būtu pasaules centri, nevis Ņujorka un Londona. Bez rakstības, bez zinātnes, bez filozofijas, bez kultūras. Tikai tāpēc vien, ka vietējie iezemieši neiepazītos ar drausmīgo kolonizatoru kultūru, zinātni un viņu tehnoloģiskajiem sasniegumiem, bet būtu attīstījušies pēc savu šamaņu norādījumiem.
Lai arī šī pasaka pasaulē joprojām ir populāra, Rietumos vēlme dot naudu Dienvidiem nepieaug. Īpaši redzot, ka liela daļa no šīs naudas aiziet turienes elites augošo labklājības standartu apmierināšanai, kamēr reālus ekoloģiskos uzlabojumus ieraudzīt grūti.
Par ko konkrēti notika diskusijas Baku divu nedēļu garumā? Rietumi (pie kuriem piederam arī mēs kā ES dalībvalsts) piedāvāja attīstības valstīm 250 miljardus ASV dolāru gadā. No 2025. gada līdz 2035. gadam. Dienvidu piedāvājums bija kā jau Austrumu tirgū. Nevis kādi 400 vai 500 miljardi, bet uzreiz piecas reizes vairāk - 1300 miljardi.
Regulāri braukājot ārpus Eiropas, esmu ar turienes tirgošanās principiem labi iepazinies. To cenu, kādu nosauc vietējais tirgonis, vispār nedrīkst ņemt vērā. Ja šo cenu uztversi kā kaulēšanās sākumcenu, tad noteikti beigās stipri pārmaksāsi. Tev jau pirms tirgošanās sākuma pie sevis klusībā jāizdomā, cik būtu gatavs maksāt, ja šī prece atrastos, teiksim, Rīgas Centrāltirgū. Un jānosauc nedaudz zemāka.
Tirgotājs sāks smieties un mēģinās tēlot, ka tevis nosauktā cena ir pilnīgi neadekvāta. Viņš nosauks mazliet zemāku cenu nekā savu sākotnējo, bet tāpat nesamērīgi augstu. Tu pakrati ar galvu un ej projām. Tad viņš skries tev pakaļ un prasīs: labi, par cik esi gatavs ņemt? Un tad arī sākas īstā kaulēšanās, kuras laikā obligāti jāatceras, par kādu summu biji gatavs pirkt, pirms vispār sākās tirgus. Pēc pieredzes spriežot, tāpat pārmaksāsi.
Līdzīgs tirgus notika Baku. Kad Rietumi noraidīja 1,3 triljonu prasību, tad Dienvidi šo kompensāciju summu “nolaida” līdz vienam triljonam jeb 1000 miljardiem gadā. Desmit gados desmit triljoni. Atšķirībā no Marrakešas tirgus, Baku konferencē “iet prom” nemitīgi draudēja Dienvidi, kamēr Rietumus mājās (un pie konferences ēkas durvīm) gaidīja “zaļie” aktīvisti. Tieši viņiem nākamajās vēlēšanās Rietumu politiķiem būs jāatskaitās, kas izdarīts “planētas glābšanai”. Dienvidu “pēdējā” cena bija 600 miljardi. Beigu beigās svētdienas rītā puses vienojās par 300 miljardiem gadā.
Rietumi šo 300 miljardu izpratnē ir ASV, ES, Kanāda, Austrālija, Japāna un Jaunzēlande. “Nabadzīgā” Ķīna un tādas bagātās “naftas” valstis kā Saūda Arābija, Katara un AAE “kolektes” samešanā nepiedalās. Šeit jāvērš uzmanība uz to, ka tieši šajās Persijas līča valstīs jau tagad pusgadu valda cilvēku dzīvei nepanesams klimats (virs +40 grādiem), taču finansēt “cīņu pret globālo sasilšanu” šīs valstis atsakās. Iespējams, tāpēc, ka tur tāds klimats ir bijis vienmēr un tur dzīvojošie jau sen iemācījušies ar to sadzīvot. Viņi par šo Rietumu modīgo jājamzirdziņu tikai pasmejas. Bet, ja projektam apakšā ir nauda, tad kāpēc nepiedalīties.
Ja abstrahējamies no šīs naudas sadales un pievēršamies pašām klimata problēmām, tad arī te vērojamas atsevišķas dīvainības. Tieši no “komunikāciju” aspekta. Piemēram, mūsu portāls “lsm.lv” savam rakstam par šo Baku konferenci licis virsrakstu “Klimata pārmaiņu visvairāk skartās valstis neapmierinātas ar COP29 gala vienošanos”.
Varētu domāt, ka rakstā tiks nosauktas tās valstis, kuras ir “klimata pārmaiņu visvairāk skartās”, taču šādu valstu sarakstu tur velti meklēt. To velti meklēt ne tikai “lsm.lv” portālā, bet arī Baku konferences mājaslapā, tāpat kā citur, jo visur tiek operēts tikai ar vispārējām abstrakcijām, cenšoties iedarboties uz viegli iespaidojamu cilvēku emocijām.
Tajā pašā laikā pilnībā no informatīvā lauka tiek izslēgts fakts, ka jau tagad milzīgas sauszemes platības uz zemeslodes ir tikpat kā neapdzīvotas, tieši klimata dēļ. Gan ziemeļos (Sibīrija, Kanāda, Aļaska), gan dienvidos (Austrālijā 80% teritorijas ir tikpat kā neapdzīvots tuksnesis, Sahāras un Arābijas tuksneši).
Kādreiz, vēl pirms “globālās sasilšanas” laika, bieži runāja par Sahāras tuksneša izplešanos un aramzemju samazināšanos Sahela zonā. Tagad par to vairs nerunā, jo tas nesakrīt ar klimatticības šausmu bildi. Oglekļa dioksīda īpatsvara palielināšanās atmosfērā palielina mitrumu un sekojoši arī nokrišņu daudzumu tuksnešos. Līdz ar to mūsdienās Sahāras tuksneša teritorija samazinās un palielinās aramzemes platības Sahela zonā.
Tāpat liela daļa Āfrikas un citu dienvidu valstu atrodas samērā augstu virs jūras līmeņa. Katrs, kurš redzējis Āfriku fiziskās ģeogrāfijas kartē vai uz globusa, būs ievērojis, ka tās lielākā daļa iekrāsota dzeltenā vai brūnganā tonī. Tas ir, būtiski virs jūras līmeņa, kas izslēdz kaut kādus katastrofālus karstumus. Kenijā, Etiopijā ir daudzas vietas, kur cilvēki cauru gadu staigā jakās. Pats tur esmu bijis un redzējis. Savukārt tuvu okeānam gaisa temperatūra nekad nepaaugstinās virs 40 grādiem. Līdz ar to vietu, kuras jau drīzā nākotnē varētu kļūt cilvēku dzīvošanai pavisam nederīgas, nemaz nav tik daudz.
Pat tādā no klimata aspekta nelabvēlīgā pilsētā kā Deli iedzīvotāju skaits nesamazinās. Cilvēki no turienes nebēg uz dzīvošanai piemērotākām vietām. Esmu bijis gan Indijā, gan citur un varu droši teikt: gandrīz visās valstīs ir vietas, kur varētu paglābties no neciešama karstuma, ja tiešām tāds uznāktu, bet cilvēki uz šīm vietām nemaz tik ļoti neraujas.
Šobrīd jau arvien vairāk iezīmējas, ka “klimata krīzes” kustība ir viens liels, varētu pat teikt, grandiozs biznesa projekts. Startaps, kurš ir aizgājis. Viens no daudzajiem, kuri regulāri tiek palaisti, bet ne visi aiziet. Šis ir aizgājis gluži kā Cukerberga/Zakerberga “Facebook”/”Meta”. Kodoltermiskās sintēzes, Mēness apguves projekti, Lielais hadronu kolaiders īsti neaizgāja, bet “globālā sasilšana” aizgāja. Investori noticēja, ka projektam ir nākotne, un nekļūdījās.
Tajā pašā laikā projekts, kurš balstās galvenokārt uz ticību un abstraktu biedēšanu, ir visai riskants. Kādā brīdī mode var strauji mainīties un aizraušanās ar klimatticību pagaist dažu gadu laikā. Tirgus analīze rāda, ka cilvēki uz šīm abstrakcijām - būs biežāki sausumi un plūdi, klimata anomālijas kļūs arvien postošākas utt. - tikpat kā nereaģē. Tad, kad cilvēkiem “jābalso” ar maciņu, tirgus dalībnieku rīcību šie brīdinājumi neietekmē. Piemēram, nekustamo īpašumu cenās “klimata krīze” nekādi neatspoguļojas.
Tiesa, gan jau visa šī atjaunojamās enerģētikas un ar to saistītā industrija tik strauji nepazudīs. Līdz ar to arī pie mums Latvijā, iespējams, optimālā stratēģija ir iesaistīties dažādos “ūdeņražu” projektos. Risks palikt ar garu degunu pie sasistas siles, protams, ir, bet vēl lielāks ir palaist garām zaļo klimata “zelta drudzi”. Katram pašam jāizvēlas, uz kuru lauciņu likt likmi. Vienīgais, ko vienmēr vajadzētu paturēt prātā: plānojot biznesa stratēģiju, mazāk klausīties visas šīs tūnbergas un citus klimata histēriķus.
