Partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers neslēpj nodomu piedalīties nākamā gada 7. jūnijā paredzētajās Rīgas domes vēlēšanās. Viņš jau uzsācis savu priekšvēlēšanu aģitāciju, uzdodot toni visai kampaņai, kura, pateicoties tieši Šleseram, varētu būt atšķirīga no citām.
Kādas bija iepriekšējās kampaņas Rīgā? Bija strikts dalījums starp “Ušakova atbalstītājiem” un “Ušakova gāzējiem”. Galvenais sauklis - gāzīsim Ušakovu. Pat 2020. gada ārkārtas vēlēšanās, kad Ušakovs jau bija gāzts, vēlēšanu centrālais jautājums palika vecais - fundamentāli jāmaina RD vadība, lai to attīrītu no visām ušakoviešu paliekām.
Vai šoreiz būs kas citādi? Tās partijas, kuras uz iepriekšējām vēlēšanām gāja ar lozungu “gāzīsim Ušakovu”, labprāt neko nemainītu. Par galveno vēlēšanu saukli tās varētu izmantot izteikumu no Džordža Orvela “Dzīvnieku fermas”: “Vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss?” Tas ir, vai jūs gribat, lai atgriežas Šlesers?
Taču Šlesers šo saviem politiskajiem pretiniekiem tik komfortablo cīņas formu vēlas lauzt. Pirms dažām dienām viņš sociālajos tīklos izvietoja īsu video, kurā paziņoja: “Velojosla uz Čaka ielas tiks likvidēta. Riteņbraucēji lai brauc pa Barona ielu. Arī visur saliktie stabiņi tiks likvidēti.”
Kas tur jauns? Tas, ka tiek solīts izdarīt kaut ko pavisam konkrētu, par ko sabiedrībā nav vienprātības. Tas nav abstrakts solījums “uzlabosim satiksmes kustību pilsētas ielās”. Tā ir konkrēta iniciatīva, kura vieniem patiks, kamēr citi būs kategoriski pret.
Līdz šim politiskās partijas ir centušās izvairīties no jebkādas konkrētības. Īpaši, ja par attiecīgo jautājumu ir pretrunīgi uzskati. Daudz labprātāk tās runā vispārīgās frāzēs, operē ar sev izdevīgiem skaitļiem, bet no konkrētām atbildēm uz konkrētiem jautājumiem izvairās. Nekad neviens Rīgas mērs nav skaidri pateicis: tajā un tajā ielā būs vai nebūs velojoslas. Tikai un vienīgi vispārīgā formā - mēs attīstīsim veloinfrastruktūru utt.
Šlesers skaidri pasaka: velojosla uz Čaka ielas tiks likvidēta. Būtu tikai loģiski, ja pārējās partijas tikpat konkrēti un nepārprotami atbildētu: nē, šī velojosla tiks saglabāta (variants: atjaunota arī otrā ielas pusē), vai: jā, tai tur nav vietas. Un tā uz visiem rīdziniekus interesējošiem jautājumiem.
Vismaz pagaidām nekas tāds nenotiek. Uz Šlesera aktivitātēm Rīgā pie varas esošie reaģē ierastajā stilā. Vai nu izliekas neko neredzam, vai arī kā “Kods Rīgai”: ““Hazjaistveņņiks" pa visām varītēm raujas atpakaļ pie varas! Domā, ka cilvēki ir galīgi stulbi un neatminas, kā viņš šeptēja kopā ar pārējiem politiķiem - latvāņiem pa valsti.”
Ar lielu varbūtību var prognozēt, ka arī citas pie varas esošās partijas labprāt uzturētu šo diskursu: Šlesers - oligarhs, Šlesers - šeptējas, Šlesers - “Rīdzenes sarunu” dalībnieks un tā tālāk. Respektīvi, Šlesers slikts, mēs tie labie, tie “gaismas spēki”, par kuriem jābalso kaut vai tikai tāpēc, lai Šlesers netiktu pie varas.
Man personiski partijas LPV politika ir nepieņemama tās nostājas dēļ, kādu partija ieņem Krievijas un Ukrainas kara jautājumā. Tāpat neatbalstu Šlesera “cīņu” pret velojoslām un “stabiņiem”. Līdz ar to ir skaidrs, ka par šo partiju nebalsošu. Tajā pašā laikā es pilnībā atbalstu šo Šlesera priekšvēlēšanu cīņas modeli: runājam par konkrētām lietām, nevis abstrakcijām.
Cilvēkiem jau sen kā apnikuši visi tie “veicināsim” un “uzlabosim”. Viņi vēlas dzirdēt, kas tiks konkrēti izdarīts. Konkrēti. Nevis “mēs īstenosim plašāko tiltu remontdarbu apjomu pēdējo 30 gadu laikā”, bet gan konkrēti kurā gadā, kuru tiltu renovēsim un kā. Kas būtiski tiks izmainīts? Cik tur būs joslas, cik platas, vai būs atsevišķi no brauktuves un ietves nodalīti veloceliņi. Cik plata būs ietve, vai būs sabiedriskā transporta josla un tā tālāk visos sīkumos un detaļās.
Šie un līdzīgi konkrēti jautājumi ir tie, uz kuriem vēlētājam būtu jāzina konkrētas atbildes, lai zinātu, par ko balsot vēlēšanās. Līdz šim Viļņa Ķirša tipa politiķiem ir bijis ļoti viegli: viņi par visām tēmām runājuši vispārīgi, vēlamības izteiksmē, nekonkrēti solot visu to labāko. Galveno uzsvaru liekot uz nepatiku pret atsevišķiem konkrētiem politiķiem vai viņu pārstāvēto politisko spēku - “Saskaņu” un tās līdzgaitniekiem.
Nupat Rīgas rajona tiesa lēma, ka bijušajam “Rīgas satiksmes” (RS) vadītājam Leonam Bemhenam kopā ar kolēģiem būs jāatmaksā 1,36 miljoni eiro, ko RS iztērēja ar "Saskaņu" un “Gods kalpot Rīgai” saistītiem "konsultantiem". Nav šaubu, ka šis fakts tiks izmantots cīņā par varu Rīgā. Taču pie viena derētu arī parunāt par pašu RS.
Bemhens ir aizvākts no uzņēmuma vadības jau kopš 2018. gada nogales. Tātad jau pirms sešiem gadiem. Vai pa šiem sešiem gadiem sabiedriskā transporta darbība Rīgā ir uzlabojies? Kā regulārs Rīgas sabiedriskā transporta pakalpojuma lietotājs uzdrošinos teikt, ka nē. Protams, tas ir tikai mans subjektīvais skatījums, bet, ja Bemhena laikos nemitīgi tika kaut kas jauns pirkts, modernizēts, tad tagad iestājusies vispārēja stagnācija.
Nevēlos, lai mani pārprot. Ne mirkli netaisos attaisnot tās Bemhena darbības, par kurām viņš tika tiesāts. Taču no sabiedriskā transporta attīstības aspekta viņa darbība drīzāk vērtējama pozitīvi nekā negatīvi. Savukārt par pašreizējo RS vadību labāk neizteikšos.
Var iebilst, ka Bemhena laikos RS dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, paļaujoties uz politisko aizmuguri un milzīgām dotācijām no RD. Tagadējai RS vadībai jāizstrebj Bemhena pievārītā putra, un nauda jauniem transporta līdzekļiem neatrodas. Iespējams, ka tā arī ir. Taču var daudz ko izdarīt arī bez lieliem kapitālieguldījumiem. Piemēram, optimizējot sabiedriskā transporta kustību grafikus.
Ja reiz no politiķiem prasām konkrētību, tad arī paši runāsim konkrēti. Pa Čaka ielu un tālāk līdz Purvciemam 18. un 23. trolejbuss iet pa vienu un to pašu maršrutu. Kas būtu vienkāršāk kā pēc iespējas vienmērīgāk sadalīt šos trolejbusu atiešanas laikus no galapunkta pie Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas. Taču regulāri šie trolejbusi no galapunkta atiet gandrīz vienlaicīgi (vai ar dažu minūšu atstarpi), pēc kā iestājas gara 20 un vairāk minūšu pauze. Tādi paši gari pārtraukumi vērojami arī citur.
Ar mūsdienu skaitļošanas tehnoloģijām sastādīt optimālu transporta grafiku nebūtu grūti, ja vien būtu griba to izdarīt. Taču šādas gribas acīmredzot nav. Nešaubos, ka RS ierēdņi atradīs desmitiem ieganstu, kāpēc to nevar izdarīt, lai gan īstais iemesls ir viens - visticamāk, neviens no RS augstākās vadības pats RS sabiedrisko transportu neizmanto, tāpēc uz visām šīm problēmām raugās tīri abstrakti, kā uz kādām tālām un nenozīmīgām.
To pašu var teikt par RD augstāko vadību. Visai droši var prognozēt, ka viens no politisko cīņu ieročiem pret pašreizējo Rīgas mēru Vilni Ķirsi būs tas, ka viņš pats nedzīvo Rīgā un gluži neapzināti aizstāv nevis rīdzinieku, bet Pierīgā dzīvojošo intereses.
No Ķirša un citiem RD vadības cilvēkiem tikpat kā nekad nekas nav dzirdēts par Rīgas pašvaldības māju apsaimniekotāja “Rīgas namu pārvaldnieks” darbību. Lai gan šo uzņēmumu būtu par ko kritizēt. Tikpat kā neko nedzird par atkritumu savākšanas un konteineru izvietošanas problēmām. Netiek runāts par sāpīgo autostāvvietu jautājumu dzīvojamo māju pagalmos, kad automašīnas tiek novietotas zaļajā zonā, par iekšpagalmu labiekārtošanu, ielu segumu dzīvojamās zonās un daudzām citām lietām. Gribētos dzirdēt no politiķiem skaidru nostāju par gājēju ielu izveidi Rīgas centrā, par 11. novembra krastmalas iespējamo pārveidi un daudziem citiem jautājumiem.
Diemžēl mana politiskā pieredze neļauj ar optimismu raudzīties uz gaidāmajām Rīgas un citu pašvaldību vēlēšanām. Prognozēju, ka konkrētības tajās būs maz, bet, ja arī tā parādīsies, tad tikai par atsevišķu politiķu “nesmukumiem”, nevis konkrētām lietām, kuras būtu jāizdara vai, gluži otrādi, jānovērš. Būs politiskās debates pēc Āfrikas parauga - kurš godīgāks, un kurš lielāks cīnītājs pret korupciju.
Kā cilvēks, kurš regulāri brauc uz Āfriku un interesējas par turienes politisko dzīvi, paskaidroju: no malas skatoties, ir skaidrs, ka Āfrikas politiķiem ir visai niecīgas iespējas ātri un būtiski uzlabot vietējo cilvēku dzīvi, taču turienes iedzīvotāji to nevēlas pieņemt. Viņi ir svēti pārliecināti, ka viņu trūkuma galvenais iemesls ir tas, ka tur “augšā” visu nozog. Ja “augšā” nezagtu, tad visi dzīvotu kā Vācijā vai Zviedrijā. Tas, protams, attiecas ne tikai uz Āfriku. Vienkārši eiropiešiem ar Āfrikas piemēru to vieglāk pieņemt.
Tad nu tajās Āfrikas valstīs, kurās joprojām saglabājusies demokrātiskā iekārta, politiķi uzstājīgi sevi sauc par nelokāmiem demokrātiem un dedzīgiem cīnītājiem pret korupciju, bet visus citus par korumpantiem, blēžiem un visādi citādi sliktiem cilvēkiem. Par konkrētām lietām priekšvēlēšanu debatēs runā maz. Uzvar tas, kuram izdodas uzdoties par visgaišāko un svētāko. Līdz nākamajai reizei, kad uzrodas jauni “gaišās nākotnes cēlāji”. Un tā uz riņķi. Diemžēl arī Latvijas politiskajai dzīvei draud iesēšanās šādā karuselī.
