Lai ko mēs katrs teiktu un domātu par partiju “Progresīvie”, tā šobrīd ir viena no trim valdošās koalīcijas partijām. Viena no varas partijām. Tās pārraudzībā ir divas finansiāli ietilpīgās ministrijas – Satiksmes un Aizsardzības ministrija – un viena – Kultūras ministrija –, kurai budžets varbūt nav tik liels, toties kurā šo naudu var elastīgi virzīt ideoloģiski vajadzīgajā virzienā.
Sestdien notikušais “Progresīvo” kongress apliecināja, ka partija ir pilnībā izkūņojusies no kaut kādiem “jaunības ideāliem” un kļuvusi par “īstu”, Latvijas ierastā “kaluma” partiju. Absolūti paštaisnu, bez mazākajām paškritikas iezīmēm. Kongresā neizskanēja pat niecīgākās norādes, ka kaut kas nav sanācis; ka būtu pieļautas kādas kļūdas; ka kaut ko varēja izdarīt labāk. Pat ne abstraktākā, nekonkrētākā atziņa, ka varētu labāk. Kaut teorētiski. Vienmēr vainīgi bijuši citi. Rīgas mēra amatu “Progresīvie” zaudējuši nevis tāpēc, ka mēra birojs bija kļuvis par reālo (paralēlo) varas centru Rīgas domē, bet gan citu, slikto, korumpēto kolēģu dēļ. Un tā visos jautājumos.
No šī aspekta “Progresīvie” stingri uzturēja agrāko kursu: visapkārt vieni nelieši, nosmērējušies netīri dubļu okeānā. Mēs vienīgie visi baltā morālā pauguriņa virsotnē.
Ja runājam par “Progresīvo” partijas kongresu lietišķi, pēc būtības, tad tajā gandrīz no katra runātāja mutes atkārtojās refrēns: jāuzvar cīņa par Rīgu.
Bijušais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis partijas kandidātu Rīgas mēra amatam pieteica ar vārdiem: “nākamais Rīgas mērs Viesturs Kleinbergs”, liekot skaidri saprast - jebkurš cits vēlēšanu rezultāts, izņemot tādu, kurš nodrošinās mēra krēslu, tiks uzskatīts par neveiksmi.
To, vai “Progresīvie” ir izvēlējušies labāko kandidātu, rādīs nākamgad 7. jūnijā paredzētās vēlēšanas. Kongresā Kleinbergs necentās uzdoties par iedvesmojošu oratoru. Viņš runāja lēni, iepauzējot gandrīz pēc katra teikuma. Viņa runā netrūka personisko momentu, piesaucot gan savu ne pārāk vieglo bērnību, gan to, kā pats ar sievu un trijiem bērniem domājis par mājokļa paplašināšanu un iespējamo pārcelšanos ārpus Rīgas, gan arī to, kā citu deputātu vienaldzība likusi pašam iesaistīties politiskajās cīņās.
Tajā pašā laikā jautājums par Kleinberga harismu paliek atklāts. Šajā aspektā viņš atpaliek no labi sevi pasniegt protošā Staķa. No otras puses, Kleinberga spilgtuma trūkumu atsver lielāka vienkāršība, kas varētu būt viņa stiprākais trumpis.
Par Kleinberga piedāvājumu rīdziniekiem runāsim plašāk tad, kad tas būs vairāk konkretizēts, bet jau tagad var teikt: būtu tikai labāk, ja tajā būtu mazāk vispārīgu saukļu, bet vairāk konkrētības. Diemžēl līdz šim Rīgas domes vēlēšanās ir prevalējuši vispārpolitiski uzstādījumi, nevis konkrētu problēmu risinājumi. Pagaidām nav nekādu indikāciju, ka gaidāmajās vēlēšanās būs citādi.
Ilgus gadus galvenais priekšvēlēšanu sauklis bija “gāzīsim Ušakovu” vai tieši otrādi - “neļausim gāzt Ušakovu”. Šiem saukļiem fonā skanēja runas par korupciju, cik un kur kāds ko nozadzis, kamēr jautājumi par reālo saimniecisko dzīvi katras mājas pagalmā aizbīdījās tālu otrajā plānā.
Pareizāk sakot, par tiem politiķi nerunāja vispār. Izrādījās, ka vieglāk un, galvenais, efektīvāk ir vicināt “nost ar to” vai “nost ar šito” karogu.
Vai Kleinbergs lauzīs šo praksi, redzēsim jau pavisam drīz. Taču pagaidām, klausoties kongresa runas, tā vien izskatās, ka sekošana ideoloģiskajām dogmām partijas biedriem šķiet vissvarīgākā. Tā vismaz varēja spriest pēc valdes vēlēšanu rezultātiem, kuri apliecināja: sekošana nosacītajiem “Iļjiča novēlējumiem” ir galvenais kritērijs, vērtējot kandidātu piemērotību darbam valdē.
Valdē tika ievēlēti tādi kvēli kreiso ideju sludinātāji kā Paula Zvejniece, Artis Švinka, Jana Simanovska, Marta Bogustova un citi. Līdzšinējā līdzpriekšsēdētāja, nosacīti mērenā Justīne Panteļejeva uz valdes locekles amatu nepretendēja. Tāpat kā Saeimas prezidijā sēdošā Antoņina Ņenaševa.
Jau pašā kongresa sākumā vispārējo toni uzdeva “Progresīvo” līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs, atkārtojot jau agrāk izteikto novēlējumu, ka “Progresīvie” kādreiz vadīšot valdību. Šis apgalvojums/novēlējums izklausījās īpaši dīvaini kontekstā ar divu partijas deleģēto ministru - Andra Sprūda un Kaspara Briškena - nepiedalīšanos kongresā. Vēl vairāk. Runājot par partijas politisko veikumu, abi ministri un viņu pārraudzītās jomas netika pieminētas vispār, pat garāmejot. It kā tās nekādi nebūtu saistītas ar partiju “Progresīvie”. Mūsu partija atsevišķi, bet mūsu ministri atsevišķi.
Patiesības labad, kongresā ar plašu paveiktā iztirzājumu (bez mazākās paškritikas) uzstājās kultūras ministre Agnese Lāce. Viņas uzrunas jēga parādījās vēlāk, kad tieši viņa tika izvirzīta par jauno partijas līdzpriekšsēdētāju līdztekus Šuvajevam Panteļejevas vietā.
Atgriežoties pie Šuvajeva vēlējuma, rodas jautājums: cik reāli, ka “Progresīvie” būs Latvijā vadošā partija, kura vadīs valdību? No vienas puses, “Progresīvie” uz Latvijas politiskās skatuves jūtas samērā brīvi tās kreisajā spārnā. Viņiem šajā nišā tikpat kā nav konkurentu, un teorētiski viņi tur varētu izvērsties vēl plašāk.
Tajā pašā laikā kreisās idejas Latvijā nav diez cik populāras, jo daudzu skatījumā politiskais kreisums saistās ar okupācijas laiku un tā perioda migrantiem. Līdz ar to grūti iedomāties, ka tuvākajā nākotnē, vismaz līdz 2026. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām, Šuvajeva un Lāces vadītie “Progresīvie” varētu būtiski pieaudzēt reitingus.
Tur arī meklējams iemesls Sprūda un Briškena klātneesamībai kongresā. Abus ministrus partija nevar izmantot kā izkārtnes, kuras nest pa priekšu augstu paceltas virs galvām. Tieši otrādi, šīs “izkārtnes” jāslēpj no sabiedrības acīm. Sprūds atklāti samelojās Krievijas drona lietā, bet Briškens ir tā sapinies “Rail Baltica” būvniecības peripetijās, ka darba kārtībā ir jautājums par viņa paša vietu valdībā.
Līdz ar to realitātei daudz tuvāk ir iespējamā “Progresīvo” aiziešana/padzīšana no valdības, nevis Šuvajeva sapņi par valdības vadīšanu. Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās netieši dod papildu impulsus arī mūsu labējā spārna politiskajiem spēkiem padomāt par “Progresīvo” atbīdīšanu no valdības galda.
Tiesa, pie mums koalīcijas netiek veidotas pēc ideoloģiskajiem principiem. Tās veidojas atbilstoši “sadarbības komforta” apsvērumiem. Pagaidām visi koalīcijas partneri kopā jūtas pietiekami ērti. Ja vēl izdotos bez liela politiska konflikta nomainīt Briškenu pret kādu citu, tad vispār par valdības iespējamo krišanu uz kādu laiku varētu aizmirst. Līdz nākamajai reizei.
